"Esmu sapratusi, ka noteicošais ir cilvēks, nevis nācija."

JEĻENA KALNIŅA mācās Gregorskolā. Kad pagājušajā vasarā kārtoja iestājpārbaudījumus, viņa vēl nezināja, kā veidosies nākotne. Tagad par to ir pārliecība - jāpaliek Latvijā. Uz Saldu Ļena atbrauca no Sibīrijas.

Pastāsti par savu ģimeni.

- Mans tēvs ir latvietis, mamma - pa pusei. Viņas māte ir latviete, tēvs - krievs. Vecmāmiņa no mammas puses kādreiz stāstīja, ka viņas vecmamma ar bērniem izsūtīta uz Sibīriju tāpēc, ka nav bijusi pārāk paklausīga kalpone kādam muižniekam. Bet no tēva puses radinieki Sibīrijā ieradušies vēl senāk. Arī - izsūtīti.

Tagad ģimenē esam pieci - tēvs, mamma, es, man ir vēl māsa un brālis. Abi - jaunāki par mani. Vecmāmiņa vasarā nomira.

Līdz 9. klasei dzīvoju un skolā gāju Lejas-Bulānā, bet tagad pāris gadu jau dzīvojam Minosinskā, kas aptuveni 100 kilometrus no Bulānas. Lielumā to varētu salīdzināt ar Liepāju.

Kā tu uzzināji par Saldu un skolu?

- Par to pastāstīja Indra un Dace. Viņas tagad otro gadu Bulānā māca latviešu valodu un vada svētdienas skolu. Abas mācījušās Gregorskolā.

Uz Latviju braukt es gribēju jau sen, bet vienmēr to atliku uz vēlāku laiku, nesteidzos. Kad uzzināju par skolu, domāju - pamēģināšu. Šurpbraucot prātoju - gadu pamācīšos, tad varbūt atgriezīšos Sibīrijā. Tagad es jau noteikti zinu, ka te palikšu.

Esmu Latviju nedaudz iepazinusi - Ventspili, Kuldīgu, Aizputi. Liepājā dzīvo mana draudzene, tāpēc tur aizbraucu biežāk. Latvijā pirmoreiz biju pirms desmit gadiem, tad vairāk apskatīju Vidzemi un Rīgu. Manu senču dzimtene ir Kurzeme. Bulānā tā ir daudziem, tur pat valodā ir savdabīgs ventiņu dialekts.

Vai tev mācības nesagādā grūtības - tomēr latviski...

- Vasarā man pat galva sāpēja - biju piekususi visu laiku klausīties un domāt līdzi. Bet valodas man padodas labi, un es ātri pārgāju tikai uz latvisku domāšanu. Kad zvana mana mamma, grūti ar viņu runāt krieviski. Tagad latviski runāju daudz labāk, kaut ir krievisks akcents un dažreiz - nepareizas vārdu galotnes. Grūtāk runāt, kad satraucos.

Gregorskolā ir jālasa krieviski, arī angliski - jo latviešu valodā ir ļoti maz labas zinātniskās literatūras, ne tikai kristīgajā jomā, bet arī citās.

Bulānā daudz skan latviešu valoda?

- Kad tur dzīvoju, katru dienu dzirdēju. Runā gan vecie, gan jaunie. Es kautrējos runāt, jo pietiekami labi nepratu, bet dzimtajā valodā runāt slikti negribēju. Pat īsti nezinu, kā iemācījos latviešu valodu, - vecāmāte runāja, tēvs runāja, es to dzirdēju. Četrus gadus man mācīja latviešu valodu skolā - kad uz Sibīriju sāka braukt pirmās skolotājas.

Ko šie cilvēki spēj paveikt?

- Viņi izdara daudz. Pirms tam es latviešu valodu sapratu, kaut kā arī varēju parunāt, bet gramatiku un lasīšanu man iemācīja šīs skolotājas. Viņas arī stāstīja par literatūru un latviešu kultūru, par vēsturi...

Ko dara Lejas-Bulānas iedzīvotāji?

- Tagad pārsvarā tur dzīvo vecas tantes, kas, kā dzīvojušas līdz šim, tā arī turpina. Jaunieši, kas palikuši ciemā, daudz dzer. Darba nav. Vienīgās darbavietas ir skolā. Bija viens veikals, bet es pat nezinu, vai tas tagad darbojas. It kā vēl Bulānā skaitās kolhozs, bet kolhoznieki ir tikai daži cilvēki. Kaut ko viņi dara, bet tas nav izdevīgi. Tehnika ir novecojusi, nav iespēju pārdot ne zemi, ne saražoto. Lai kaut kas mainītos, būtu nepieciešams mainīt Krievijas politiku.

Vai Sibīrijas latvieši gribētu braukt uz Latviju?

- Jaunie - jā, bet vecākā paaudze - noteikti nē. Viņi tur ir iedzīvojušies. Mana mamma grib atbraukt ciemos un, iespējams, arī te pārceltos, kaut arī viņai grūti runāt latviski. Bet tēvs tam nepiekrīt. Brālis ļoti grib braukt uz Latviju dzīvot, bet viņam vēl tikai 14 gadu...

Kā tu jūties - esi latviete vai krieviete?

- Krievijā nekad neesmu jutusies kā krieviete. Bulānā satikos ar latviešu skolotājām un bulāniešiem, kas sevi uzskatīja par latviešiem. Kad aizbraucu dzīvot uz pilsētu, jutu un redzēju atšķirību, kāda man ir ar tiem cilvēkiem, kaut arī daudz ko biju pārņēmusi no krieviem. Viņi ir ļoti atklāti un tieši cilvēki, bet, protams, ir arī kas tāds, kas grūti izprotams. Tāpat arī šeit daudz kas ir man nepieņemams, jo neesmu īsta latviete - es šeit neesmu dzīvojusi. Latvieši ir noslēgtāki cilvēki, viņi nav tik atklāti kā krievi. Es gan arī neesmu ļoti atklāta...

Vai esi domājusi par tautu likteņiem? Kari, izsūtījums, svešatne...

- Sibīrijā īstu krievu ir ļoti maz, tādus var sastapt ļoti reti. Tur ir vācieši, latvieši, igauņi, somi, zviedri - visādas tautības, arī vietējās tautas. Pārsvarā dzīvo izsūtītie, tāpēc izveidojusies savādāka kultūra nekā citur Krievijā. Sibīriešiem raksturīgākais varētu būt - ka viņi ir spītīgi. Jo ir jādzīvo grūtos sadzīves un skarbos dabas apstākļos. Ja padomāju, kā vecos laikos mani vecvecāki ir dzīvojuši... Jābrīnās, kā viņus nav pārņēmis izmisums. Bet viņi izdzīvoja un ar cerību skatījās uz priekšu. Sibīriešiem ir stiprs raksturs. Viņi mazāk nekā citur saka: man ir depresija. Vienkārši pārvar grūtības, jo nav taču citas izvēles.

Kāda ir Sibīrija?

- Nesen noskatījos videofilmu "Sibīrijas bārddzinis"... Tieši tā, kā filmā, tur izskatās. Pirmkārt, Sibīrijā ir ļoti lieli plašumi. Sākumā Latvijā man pat bija grūti elpot - viss saspiests, acīm nav, ko skatīt. Kad kaut kur braucu mašīnā, domāju - kā pietrūkst? Sapratu: kalnu pietrūkst. Sibīrijā vienmēr tuvāk vai tālāk redzami kalni.

Bulānā klimats ir diezgan maigs, pat līdzīgs Latvijai. Ozolu gan tur nav. Ir daudz smilšu, apkārt ciemam ir sils. Minosinska ir pavisam savādāka.

Tur ir daudz rūpnīcu, viena no tām sadarbojas ar Latviju. Vairāk attīstīta pārtikas rūpniecība, grūtāk klājas tekstilrūpniecībai, jo Krievijā ir ekonomiskā krīze. Vienubrīd pilsētā klājās pavisam smagi, bet tagad mazpamazām ekonomika attopas.

Salīdzinot ar Bulānu, Minosinskā ir, ko darīt, tāpēc daudzi no laukiem pārceļas uz pilsētu. Tur dzīvo ļoti daudz Bulānas latviešu. Arī kaimiņu rajona Jermakovskas ciemā daudz latviešu. Kādreiz Bulānā bija ap 3000 iedzīvotāju, tagad varbūt ir tikai kāds 100. Ciema pamestajās mājās tagad ienāk visarionieši. Vietējie viņiem izrāda pretestību.

Latvijā ziemas kļūst arvien siltākas. Vai tā ir arī Sibīrijā?

- Šajā Jaunajā gadā tur lija lietus. Mana mamma apgalvo, ka tas ir kaut kas nepieredzēts. Vecvecāki ir stāstījuši, ka it kā kļūst siltāk, bet man tagadējās ziemas šķiet aukstākas, nekā es atceros no bērnības. Vasarā ir ļoti karsti - tā tas bijis vienmēr.

Vai bagātnieki no lielajām pilsētām nepārceļas uz Sibīrijas tīrās dabas reģioniem?

- Dzīvot Sibīrijā viņi neizvēlas, bet brauc uz taigu medīt un atpūsties. Tur ir mežonīga, neskarta daba. Uz Sibīriju pārceļas cilvēki no Ziemeļiem, no Noriļskas. Krievijā tagad ir tāda politika - tā kā Ziemeļu pilsētas ir ļoti grūti uzturēt, to iedzīvotājus aicina pārcelties uz valsts dienvidiem. Daudzi arī brauc.

Ar darbu viņus nodrošina?

- Jā.

Arī bulānieši pilsētā dabū darbu?

- Grūtāk, bet iespējams. Pārsvarā tas nav labi apmaksāts darbs. Ir rūpnīcas, kurās nevar samaksāt algu. Uz tādām cilvēki neiet strādāt.

Turīgo ir maz?

- Nē, tādu ir daudz. Viņi uzsāka privātbiznesu perestroikas laikā, kad bija ļoti labvēlīgi apstākļi. Uzņēmējiem tad nebija jāmaksā nekādi nodokļi, un viņu bizness uzplauka. Tagad jāmaksā nodokļi, tāpēc klājas grūtāk.

Ko tu darīsi pēc Gregorskolas?

- Gribu palikt Latvijā. Nezinu, kā izdosies, bet man ir apsolīts, ka palīdzēs sameklēt darbu un dzīvokli. Gribu studēt par juristi. Jau Krievijā sāku studijas, bet tur studēt ir grūti - ļoti palielinājās studiju maksa, paņemt kredītu nav iespējams. Krievijā ir budžeta grupas, ir arī universitātes, kurās studijas ir tikai par maksu. Tā ir nenormāli liela, bez tam strauji mainās - par vienu pusgadu samaksā tik, bet par otro jāmaksā divreiz vairāk. Tāpēc daudzi jaunieši, kas gribētu studēt, to nevar atļauties.

Vai jaunieši nemeklē darbu, lai nopelnītu?

- Nopelnīt mācību naudu nav iespējams - nevar dabūt tādu darbu. Tiem, kas mācās, palīdz vecāki, savādāk nav iespējams. Kam nav tādu vecāku, tas nevar studēt.

Vai jaunieši un bērni, salīdzinot abas valstis, ir atšķirīgi?

- Latvijā - kā Eiropā, tāpēc bērni ir diezgan atklāti, dažādas normas pamazām noārdās. Krievijā, liekas, audzināšana ir stingrāka, bet skolēni jūtas brīvāki, pašpārliecinātāki. Šeit dzīvo vienā noteiktā zināšanu un priekšstatu lokā un daudz neko neredz. Salīdzinot ar Latvijas vidusskolēniem (vismaz tiem, kas mācās Gregorskolā), Krievijas skolēniem ir daudz plašāks redzesloks un zināšanas, un, kaut izglītības sistēma pamatā saglabājusies no padomju laikiem, to atzīst par ļoti labu ne tikai paši krievi, bet arī ārzemnieki.

Par ko Krievijā bērni sapņo un pēc kā ilgojas?

- Viņi grib aizbraukt uz Maskavu, uz Pēterburgu... Es esmu bijusi tikai Maskavā. Uz Pēterburgu droši vien brauksim no skolas.

Padomju laikos uz lielajām pilsētām sūtīja strādāt, bet tagad daudzi cilvēki visu savu dzīvi nodzīvo, tā arī ne reizes nekur neaizbraucot. Ir tā - ja tev pašam nauda un iespējas, tad vari aizbraukt. Latvijā šķiet pašsaprotami - aizbraukt uz ārzemēm, bet Krievijā... Uz Ķīnu, jā, tā ir tuvu, bet uz Eiropu - tas ir sapnis, kuru nav iespējams piepildīt.

Uz Ķīnu brauc daudzi?

- Jā, pārsvarā - pēc precēm. Arī uz Koreju un Turciju.

Vai Sibīrijā ieplūst daudz cilvēku no kaimiņu valstīm?

- Jā, no Ķīnas ir ļoti daudz ieceļotāju, tā ir liela tauta. Valdība īpaši par to nesatraucas, jo nespēj sakārtot robežu. It kā ir aizliegts ieceļot, bet ieceļo vienalga, nekas arī netiek darīts, lai to pārtrauktu.

Krievija ir ļoti liela valsts, daudz iedzīvotāju, un arī daudz nenokārtotu jautājumu. Piemēram, ir vienalga, vai emigranti atgriežas Krievijā, vai nē, - to vienkārši nejūt, un tas nav vajadzīgs. Par tiem, kas atgriežas, īpaši nerūpējas. Valsts attieksme šajā ziņā nav salīdzināma ne ar Vāciju, pat ne ar Latviju, kur par repatriantiem nedaudz domā.

Ļoti daudz ir ieceļotāju no Kaukāza republikām, kur liela nabadzība. Attiecībā pret viņiem Krievijā ir stingrāki likumi un ieceļošanas režīms, bet līdz galam likumu izpilde netiek nodrošināta, ne arī kontrolēta.

Ienācēji līdzi atnes savu kultūru?

- Tirgus, tā ir īstā vieta, kur viņi visi ir. Austrumnieki un kaukāzieši ierodas tirgoties. Citreiz jocīgi - grūti pieņemt, kā viņi uzvedas...

Ko tu pati gribētu Latvijā redzēt no jauna vai vēlreiz?

- Es parasti vasarā gribu kaut kur aizbraukt. Nekad neesmu bijusi Latgalē. Man ļoti patīk Rīga, bet vislabāk - jūra. To ieraudzīju, kad pirmoreiz atbraucu uz Latviju. Man vispār patīk ūdens, un es labprāt dzīvotu pie jūras...

Ko tu domā par Latvijā notiekošo?

- Man nepatīk, ka latvieši tik ļoti skatās uz Rietumiem un zaudē sev raksturīgo. To tik tiešām var ļoti just. Nav tā latviskuma, kas bija 90. - 91. gadā. Toreiz par to biju pārsteigta. Protams, Latvija ir Eiropā un būs līdzīga Eiropas valstīm, bet sava identitāte ir jāsaglabā. Veikalu līmenī - jā, lai ir Eiropa, bet - ka cilvēki garīgi tiecas pēc Eiropas, tas nav īpaši labi. Tā drīz vien būs grūti saskatīt atšķirību starp tautām.

Vai laiku pirms Lieldienām izjuti savādāk?

- Lieldienas bija īpašas, jo man bija iesvētības Jāņa baznīcā... Jāņa baznīca ir liela un, liekas, savādāka nekā pārējās luterāņu baznīcas. Draudze - aktīva un interesanta.

Vai Saldū, tavuprāt, daudz cilvēku iet baznīcā?

- Daudz, es par to esmu pārsteigta. Krievijā - ļoti maz cilvēku iet uz baznīcu.

Vai pārējie tavā ģimenē ir ticīgi cilvēki? Vai mājās tu gāji uz baznīcu?

- Mana ģimene nav ticīga, kaut arī nenoliedz Dievu. Uz baznīcu es sāku iet tikai pagājušajā ziemā. Minosinskā nav luterāņu baznīcas, tur tiktikko izveidojās draudze. Pilsētā ir tikai pareizticīgo katedrāles. Ir arī dažādas sektas, arī baptisti, bet, salīdzinot ar Latvijas baptistiem, - ļoti specifiski.

Ko tev ir devusi pievēršanās ticībai?

- Vispirms, man liekas, esmu atradusi sevi. Agrāk, tāpat kā citi, dzīvoju steigā, jo laiks un sabiedrība to pieprasīja. Bet citreiz šajā steigā sevi varēja pazaudēt - tad tu neesi kā persona, tu esi kā visi citi. Tagad es droši uzticos Dievam un zinu, kur patverties, uz ko paļauties, kad man ir grūti.

Tu sacīji, ka Latvijas apmeklējumu esi atlikusi un atlikusi. Vai atbraukt uz Latviju ir dārgs prieks?

- Pats brauciens nav tik dārgs prieks, bet sagādāt, lai būtu, no kā dzīvot pēc tam šeit, - tas ir dārgs prieks. Ceļš uz Latviju maksā salīdzinoši maz - biju par to pat pārsteigta. Ar lidmašīnu lidot ir dārgi, jā, bet ar vilcienu pa Krieviju braukt ir divreiz lētāk nekā ar autobusu. Latvijā gan diemžēl ir otrādi...

Kas tevi pārsteidza latviešu ēdienkartē?

- Sākumā nevarēju pierast, ka daudz tiek ēstas sviestmaizes. Krievi vairāk ēd zupas un uzturā lieto šķidrumu. Toties pārtikas veikalos Krievijā nav tik lielas produktu izvēles. Bet par to cilvēki daudz nesatraucas, jo krievi vairāk domā par savu apģērbu. Pat vienkārši cilvēki cenšas mēnešiem krāt naudu, lai nopirktu sev ļoti dārgu kažoku, - savādāk tu būsi "nekas". Citreiz pat tāpēc var uznākt depresija - tu nevari ģērbties tik labi, kā gribētu. Es nedomāju, ka tas ir labi. Latvijā ģērbjas daudz vienkāršāk un apģērbam tik lielu vērību neveltī. Kaut gan man nepatīk, ja meitene ģērbjas tā, ka nevar atšķirt - viņa vai viņš. Krievijā sievietes ģērbjas sievišķīgāk.

Ko esi ieguvusi, Saldū dzīvodama?

- Kad braucu uz Latviju, man bija aizspriedums, ka latvieši ir nelīdzjūtīgi un tāpēc, iespējams, mani neuzņems silti. Bet esmu sapratusi, ka noteicošais ir cilvēks, nevis nācija. Nav nozīmes, no kurienes tu esi, kāda ir tava tautība.

Sākumā Saldū bija ļoti grūti, jo Gregorskolas specifika - ar kaut ko tādu nebiju saskārusies. Bet ar laiku pieradu un daudz kas kļuva saprotams.

Kad tu skumsti par mājām?

- Kad jūtos piekususi un gribas atpūsties no visa, tad atceros par mājām. Saldū galvenokārt pietrūkst ģimenes. Gribas, lai tā būtu šeit. Ar pārējo es kaut kā samierinos, pierodu.