Lauku tūrismam Latvijā trūkst tikai fantāzijas

Pagājušajā mēnesī Berlīnē notika Eiropas tūrisma gadatirgus, kurā Latvijas delegācijā piedalījās arī Saldus Uzņēmējdarbības atbalsta centra vadītāja AIJA ŽIDEŅA. Viņa no Vācijas atgriezusies ar kaudzi materiālu un neskaitāmām jaunām idejām un ierosmēm.

Kāpēc vajadzīga soma uz riteņiem?

"Berlīnes tūrisma gadatirgus ir viens no lielākajiem šīs nozares pasākumiem pasaulē un pats lielākais Eiropā. Tajā piedalās tūrisma informācijas centri un privātās tūrisma firmas no pieciem kontinentiem.

Berlīnes izstāžu komplekss sākts būvēt 1992. gadā, aizņem veselu pilsētas kvartālu un, kā var spriest pēc tajā izvietotajiem attīstības plāniem, turpinās plesties. Izstāžu centrs sastāv no vairākiem divu un trīsstāvu korpusiem, kuriem pa vidu - vasaras dārzs ar veikaliņiem, kafejnīcām, kioskiem un iespēju vienkārši pasēdēt uz soliņa un atpūsties. Te var ieturēt maltītes, lai gadatirgū pavadītu visu dienu un ne uz brīdi nebūtu vajadzība pamest kompleksu. Daudzajās semināru telpās ik pēc divām stundām notiek pasākumi. Informācija par izstādi - gan dalībnieku saraksti, gan semināru plāni u.c. - apkopota visai iespaidīga apjoma sējumā, bet tur tad nu iespējams uzzināt pilnīgi visu un nepalaist garām neko.

Nekad tik vērienīgā izstādē nebiju bijusi, tāpēc pieļāvu dažas kļūdas. Pirmā - vajadzēja krietni ērtākus apavus, jo staigāšana visu dienu ir milzīga. Otra - nebiju pietiekami novērtējusi, cik lielu materiālu daudzumu savākšu. No sākuma brīnījos par to, ka daudzi izstādes dalībnieki staigā, aiz sevis vilkdami somas uz riteņiem. Vēlāk brīnījos, kāpēc man tas nebija ienācis prātā, - dienas sākumā somā var salikt savus materiālus, un pamazām tos nomainīt pret savāktajiem. Nesu visu rokās, un, ticiet, bija ļoti smagi."

Latvijas balons pie kompleksa griestiem

"Man nav precīzas informācijas, cik maksā piedalīšanās šādā izstādē, taču varu iedomāties, ka ļoti daudz. Tāpēc bija nedaudz skumji, ka Latvijas stends, manuprāt, neizmantoja visas iespējas, lai piesaistītu tūrisma firmu uzmanību mūsu valstij.

Mūsu stends bija kaimiņos lietuviešiem un igauņiem. Iedomāsimies T burtu - viens no stūriem bija mūsējais, otrs - igauņu, bet taisnā daļa - lietuviešiem. Pirmām kārtām šķita - grūti pamanīt, ka te ir Latvijas vieta, jo mūsu valsts nosaukums bija rakstīts tikai uz balona, kas bija uzskrējis augstu pie griestiem. Nebija nekādas informācijas par to, kāda ir Latvijas daba, - baltās sienas netika izmantotas, un apmeklētājs ar sliktām ģeogrāfijas zināšanām tā arī varēja palikt neuzzinājis, vai Latvija ir tuksnešu, taigas vai kādas citas klimatiskās zonas zeme. Pat ne pavasara ziedu, ne zaļumu, nerunājot par Latvijai raksturīgo sieru vai alu, ar ko varētu aizkavēt apmeklētājus mūsu stendā pāris minūtes ilgāk un atstāt spilgtākas atmiņas par mums. Uz trijiem galdiņiem stendā informatīvo materiālu bija ļoti daudz un līdz ar to - grūti pārskatāmi.

Biju domājusi, ka man būs noteiktas stundas jāstrādā stendā, sarunājoties ar apmeklētājiem, taču acīmredzot Tūrisma asociācija ar mani kā ar jaunpienācēju nebija īpaši rēķinājusies, tāpēc brīvā laika bija daudz. Ņēmu kaudzi Kurzemes tūrisma katalogu un gāju pa paviljoniem kā tāds kolportieris - izdalīju savus materiālus - kopumā ap 300 katalogu -, iepazinos ar citu piedāvājumu un vācu materiālus no viņiem. Secināju, ka nekādu Ameriku atklājusi neesmu, - tā te strādāja ļoti daudzi."

Reklāma - mērķtiecīga, ļoti krāsaina un kārdinoša

"Iespēja salīdzināt sevi, savas valsts piedāvājumu ar citos stendos saņemto ļāva secināt - mums jāmācās sevi pasniegt. Latvijas informācija bija pārāk universāla, pārāk visaptveroša, un pēc tam ir ļoti daudz jāstrādā, lai no tās izlobītu konkrētus piedāvājumus vai veidotu maršrutus. Jābūt Latvijas apceļošanā ļoti ieinteresētam speciālistam, kas uzņemtos šādu darbu.

Daudzas valstis bija iekārtojušas stendus atsevišķiem reģioniem. Domāju - ja būtu atsevišķs stends, piemēram, Kurzemei, mēs spētu par sevi pastāstīt vairāk un sniegt vairāk konkrētas informācijas par Kurzemes pilsētām un lauku tūrisma iespējām.

Valstis, kurās tūrisma tradīcijas ir dziļi iesakņojušās, izdod specializētus reklāmas bukletus - gan pa reģioniem, gan tūrisma veidiem, gan dažādām auditorijām. Somijai, piemēram, bija īpašs piedāvājums makšķerniekiem - ar ziņām par Somijas ezeriem, zivīm, kādas tur var nomakšķerēt, un, protams, tūristu servisu. Angļiem bija jauks katalogs par valsts skaistāko dārzu apmeklējumu - interesentiem tika piedāvāta karte ar Lielbritānijas botāniskajiem dārziem, publiskajiem parkiem, privātdārziem, kas atvērti apskatei, un līdztekus - pārnakšņošanas iespējas dažādas rocības tūristiem - gan greznās viesnīcās, gan telšu laukumos. Īpaši krāšņi noformēti bukleti ar tūrisma piedāvājumiem ģimenēm ar bērniem - tur jūtama orientācija uz jaunāko paaudzi un viņu lielo ietekmi uz ģimenes maksātspējīgo daļu - vecākiem. Slovēnijai bija brīnišķīgs buklets par vīna dārziem. Tajā arī informācija par vīnogu šķirnēm, kas aug katrā reģionā, par vīnu īpatnībām. Pēc iepazīšanās ar šo bukletu šķiet pašsaprotami, ka jābrauc un jāpārbauda visas zināšanas praksē. Ļoti interesants piedāvājums ir mūsu kaimiņiem lietuviešiem - maršruts pa Lietuvas alusdarītavām.

Tūrisma firmas arī diferencē savu piedāvājumu dažādām interesentu grupām. Ja pie stenda piestājis ieinteresēts tūrists, viņam visbiežāk tiks piedāvāts buklets, karte vai ceļvedis iespieddarba veidā. Ja jūtams, ka apmeklētājs ir tūrisma speciālists, viņš saņems arī CD vai videokaseti, kuras tiek izmantotas aizvien plašāk. Protams, katra tūrisma firma cenšas palikt atmiņā arī ar dažādiem suvenīriem - pildspalvām, zīmuļiem, konfektēm, lakatiņiem utt., ko dāvina ieinteresētiem apmeklētājiem."

Atpūta dabā - pieprasīts pakalpojums

"Apmeklēdama citu valstu stendus, orientējos uz trim jomām, kas vairāk varētu interesēt arī kurzemniekus, - ekotūrismu, lauku tūrismu un jauniešu tūrismu. Neaizrāvos ar lielajām pilsētām, ar slaveniem vēsturiskiem objektiem.

Skatoties reklāmas materiālus, kas aicina izbaudīt atpūtu dabā, lauku sētās, acīmredzams - tur nav nekā tāda, ko nevarētu piedāvāt daudzas mūsu zemnieku saimniecības un viesu nami, tikai tas pasniegts spilgti, skaisti, pievilcīgi... Piemēram, attēls, kurā redzams - tūristi guļ siena pantā. Latviešu saimniekam prātā nevarētu ienākt, ka tā ir pārdodama prece! Vai - ka ir iespēja pašam savām rokām savākt ārstniecības augus pļaviņā... Vai - bērniem izmēģināt roku govs slaukšanā...

Kāda lauku sēta, piemēram, daudzinājusi savu virtuvi, izveidojot īpašu gardumu kalendāru. Varbūt ne gluži nokopējot, bet, piemērojot savām iespējām, kaut ko līdzīgu varētu izdot arī pie mums, kur mielojas ar Mārtiņu zosi, Jāņos sien sieru un darina alu, ziemas mēnešos sautē kāpostus..."

Vai tas būtu iespējams pie mums?

"Raugoties attēlā, kur Bavārijas zemnieks, plati smaidīdams, piedāvā auksti kūpinātu šķiņķi, neviļus sarāvos. Tāpat arī, vērojot, ka zemnieku ģimene piedāvā raibas olas, kanniņā pienu, pašu kūpinātas desas... Vai viņiem nav pārtikas apriti kontrolējošo institūciju, kas šādas iniciatīvas nokauj pašā iedīglī, nav Eiropas standartu un instrukciju, kas atļauj kaut ko pārdot tikai fasētu, marķētu, dezinficētu, sertificētu... Šī ir tēma, ko gatavojos pētīt sīkāk, - kā lauku tūristu izmitinātāji Eiropas valstīs kārto savas attiecības ar sanitārajiem un pārtikas dienestiem.

Man ir aizdomas, ka citur pret normatīvajiem dokumentiem neizturas tik pedantiski kā pie mums. Piemēram, esmu lasījusi Zviedrijas vasaras kempingu standartus - tie šķita ārkārtīgi stingri. Bet, kad ieraudzīju katalogu, kur šādi kempingi redzami, secināju - reālā situācija ir citādāka. Ir ievērota stratēģija, kas noteikta standartos - nedrīkst būt nekas bīstams, nekas kaitīgs utt., bet nav obligāti jābūt, piemēram, treileru parkā asfaltam vai bruģim. Lauku tūrismā ir normāli, ja starp teltīm vai treileriem ir parasta taciņa vai grants celiņš, kas lietus laikā samirkst, un veidojas dubļi - tā tas laukos notiek, pēc tā arī tūristi ir braukuši!

Ja jau šī noteikumu neievērošana tiek tiražēta katalogos, acīmredzot, instrukcijām ir rekomendācijas raksturs, un pārbaudītāji vērtē tūristu izmitināšanas vietas pēc kopējām tendencēm, nevis pēc instrukcijās noteiktiem parametriem. Interesanti, - kā?"

Informācija tiks izmantota

"Tagad mans lielākais darbs ir tos trīs čemodānus ar materiāliem, ko esmu pārvedusi, izpētīt un sistematizēt. Gribu izveidot pārskatāmu sistēmu, lai šo informāciju varētu izmantot jebkurš iedzīvotājs. Piemēram, atnākt un teikt - man ir biznesa brauciens uz Dāniju, ko es varu pa ceļam apskatīt, kur pārnakšņot? - un man būtu gan tūrisma objektu, gan naktsmītņu apraksti un koordinātes, ko piedāvāt.

Otrs mērķis - izveidot ekskursiju maršrutus. Mūsu rajonā ir firmas, kam ir tūristu autobusi, savukārt tūrisma firmās gidi labprāt sadarbojas ar nelielām tūrisma organizētājām firmām - noīrētu autobusu, noalgotu gidu, un tūristu grupai atpūtas brauciens izmaksātu lētāk. Pirmās iestrādes jau ir - sagatavots tūrisma maršruts pa Kuršu kāpām, ko ieteica pilsētas pensionāri, kuri gribēja doties ekskursijā, bet tūrisma firmu piedāvājums viņiem bija par dārgu. Ir iestrādes maršrutam pa Igaunijas dienvidiem, bet varam doties arī tālāk Eiropā. Tas atkarīgs no atsaucības.

Un, protams, gribu savus vērojumus likt lietā, sadarbojoties ar mūsu rajona tūristus apkalpojošajām firmām un lauku mājām. Ir daudz vienkāršu, labu ideju, kuru īstenošana neprasa lielu naudu, bet iznākums ir interesantas, neparastas atpūtas un izklaides iespējas. Noteikti vēlos izveidot tūrisma maršrutus pa Saldus rajonu - aptverot rajona tūrisma attīstības koncepcijā iekļautos tūrisma attīstības reģionus, kā arī iesaistot Saldus rajona uzņēmumus, kas nodarbojas ar tūristu apkalpošanu. Ir doma veidot arī ūdenstūrisma piedāvājumu, lai nav jāceļo tikai pa sauszemi, bet vasaras sākumā Nīgrandē varētu noorganizēt gidu skoliņu, kurā ekskursiju vadītāju un ceļvežu zināšanas varētu apgūt gan pieaugušie, gan vecāko klašu skolēni, kurus šī nozare saista un varētu būt viņiem patīkama papildus nodarbe."