Mana nedēļa (16.04.)

DZIDRA SMILTNIECE, Nīgrandes pagasta "Rožkalnu" dendroloģisko stādījumu saimniece:

- Nu vairs nevar sēdēt istabā, jāstrādā dārzā, un pagājušā nedēļa man bija ļoti piesātināta gan ar darbiem, gan domām. Tā bija pirmā nedēļa, kad dārzā varēja strādāt ar pilnu sparu. Raku un tīrīju pēc garās ziemas. Atsedzu piesegumus un priecājos, ka dārzs ir labi pārcietis ziemu, nekas nav nosalis. Pat hortenzijas - līdz zaru galiņiem ar zaļiem pumpuriem. Pārstādīju grimoņus, pacipreses, ērikas, graudzāli kortadēriju jeb pampas zāli, kas veido skaistu, dekoratīvu pūku. Daudz jaunu stādu nopirkts šopavasar, tos izstādīju. Stādīšana ir lielais domāšanas darbs, ar stādu rokā staigāju dārzā un meklēju vietu, kas tam patiktu. Sava vieta nu ir arī krūmam, kura nosaukums ilex - ar dzeltenām lapām. Tas ir liels retums, man līdz šim nevienā dārzā nav gadījies to redzēt. Vēl - magnolija, rododendrs ar raibām lapām. No Zaļeniekiem atvedu divus kadiķus, tie nu ieņem savu vietu dārzā. Kadiķi labi ieaugas, ja tos piebaro ar Vito - 4, kas der arī viršiem, ērikām un rododendriem, vai speciālo sauso mēslojumu skujkokiem, kas izkaisāms lietainā laikā. Ja pareizi pabaro, kadiķis aug labi.

Mēs, puķenieki, smejamies, ka visi esam Dieva doti radi. Un savā ziņā tā ir taisnība. Kad satiekamies, mums ir daudz, ko pārrunāt. Pagājušajā nedēļā ciemojos pie savas Dieva dotas māsas Maigas Talsos. Viņa bijusi literatūras skolotāja 30 gadus, mēs draudzējamies kādus 10 vai 15 gadus. Arī šoreiz apmainījāmies stādiem un atcerējāmies Sarmas mammu - puķkopi, ar kuru iepazinos 60. gados, kad mans dārzs tikai sāka veidoties. Tagad viņa jau aizsaulē, bet bagātīgo dārzu mantinieki izputinājuši. Tas ir ļoti bēdīgi.

Pierakstīja Tamāra Kļaviņa