"Man patīk pārmaiņas."

Īsi pirms Lieldienām Kalnu kultūras nama mazajā zālē, kur parasti izvieto nelielas izstādes, pagasta rokdarbnieces bija izlikušas savus ziemā sagatavotos darbiņus - cimdus, džemperus, segas un sedziņas, galdautus, cepures un daudz ko citu.

Katra ar savu rokrakstu, savu īpatnēju stilu, bet īpaši piesaistīja LĪNES LEVENOVIČAS ļoti rūpīgie tamborējumi, brīnišķīgās galdsegas, sedziņas un, protams, izstādes centrā - krāšņā garā Lielvārdes josta.

Citas rokdarbnieces Līni sauc mīlīgajā Līnītes vārdā. Līnītei mūžs nav bijis viegls, bet viņa saglabājusi gaišu un sirsnīgu dzīves uztveri. Varbūt tādēļ viņas darbi pārsteidz ar savu smalkumu un priecīgo noskaņu.

Kur meklējamas jūsu dzimtas saknes?

- Esmu vietējā, nīgrandniece. Mana vecāmāte bija rentnieka meita, vectēvs - saimnieks. Vectēvam piederēja Lieknu mājas, bet tās atdeva dēlam, paši pārcēlās uz citu māju. Vectēvs nebija turīgs lielsaimnieks, bet pārāk uzticējās cilvēkiem un pirms kara bija galvojis bankas aizdevumu diviem diezgan vieglprātīgiem pašu pagasta cilvēkiem. Tie bankai naudu nebija samaksājuši, un galviniekam - vectēvam - viņu vietā nu bija jāsāk maksāt aizdevumu. Lai nebūtu jāzaudē jumts uz galvas, vectēvs parādu maksāja līdz pat karam, bet ģimenei nācās dzīvot trūkumā.

Kādēļ stāstu par vectēvu? Tādēļ, ka vecaistēvs un vecāmāte mani audzināja, jo māte mani pameta, kad biju vēl pavisam maza meitene.

Droši vien vecāmāte pamudināja mācīties rokdarbus?

- Ne jau prieka pēc lauku sievietes adīja, auda vai tamborēja. Tā bija dzīves nepieciešamība. Tā kā dzīvojām nabadzīgi, nekādu dārgu rotaļlietu man nebija, vienīgā mantiņa - lupatu lelle. Tā bija jāapģērbj. Vecāmāte audzēja aitas, vilna bija, dzija arī, un vecāmāte mūs visus apadīja. Skatījos, kā viņa to dara, un vispirms iemācījos apģērbt savu lupatu lelli. Tie bija mani pirmie rokdarbi. Vēlāk, kolhozu pirmajos gados, kad jau pašai man bija bērni, atkal trūkums spieda adīt, un bērnībā iemācītais noderēja, lai apģērbtos pati un lai bērni būtu apģērbti. Tā ka rokdarbu strādāšana ilgu laiku man bijusi ne jau izprieca, bet vispirms dzīves spiesta vajadzība.

Mana tante bija skolojusies Liepājas mākslas skolā, mācēja rokdarbus, auda dreļļu audumus un gribēja man iemācīt to pašu, ko māca mākslas skolā. Bet man viņas darbi likās tādi pelēki, gribējās kaut ko krāsaināku.

Esmu skatījusies un mācījusies no žurnāliem, cik nu tie nonāca man rokā. Vēlāk mēs, rokdarbnieces, braucām uz izstādēm, kaut ko jaunu noskatīju. Kolhozā izveidojās rokdarbnieču pulciņš, to vadīja Strazdiņa. Centos tur ko jaunu uzzināt no citām sievām. Tad kādus gadus biju prom no Nīgrandes, bet, kad atgriezos, atkal gāju pie rokdarbniecēm.

Neesmu skaitījusi, cik un kas izadīts, iztamborēts, noausts, izšūts visā mūžā. Daudz kas ir mājās, bet ļoti daudz dāvināts citiem, daudzas jakas, džemperi nonēsāti. Kas tos saskaitīs? Rokdarbus neesmu pametusi, lai gan nu visu var nopirkt veikalā, ja vien ir nauda. Rokdarbi jau, var teikt, ir asinīs, bez tiem iztikt nevarētu. Smalkus darbus darīt acīm ir arvien grūtāk. Man ir prieks, ka tiek organizētas rokdarbu izstādes. To, kas jau kādreiz bijis izstādīts, otrreiz negribas rādīt, vajag ko jaunu.

Vai esat strādājusi rokdarbus arī naudas pelnīšanai?

- Rokdarbi nekad nav liela pelnīšana. Bija laiki, kad Rīgā varēja nopirkt labas dzijas, un sievas sapirkušas nesa man, lai izadu kādu jaku, džemperi. Tā nu daudzas nēsāja manis adītos apģērbus. Bet nāca tas humāno drēbju laiks, un kam vairs bija izdevīgi pirkt dziju un pasūtīt, lai adu, jo par latu vai santīmiem var nopirkt vēl tīri labu apģērbu?

Kālab vajadzēja piepelnīties, ja dzīvojāt bagātajā "Jaunajā komunārā"?

- Es nekad bagāta neesmu bijusi - ne ar darbu, ne ar rokdarbiem. Nabadzībā dzīvoju bērnībā, pirmajos gados nabadzīgi bija kolhozi, vēlāk bija jāskolo un jāizaudzina pieci bērni. Tā jau liekas, ka tad bija labāk - bija stipendijas, bezmaksas izglītība, bet bērni bija jāapģērbj, jāapauj, jāpabaro. Kādu bagātību varēja sakrāt?

Priecājos par jūsu austo Lielvārdes jostu. Ne visas audējas uzdrošinās pie tāda liela un sarežģīta darba ķerties.

- Kā sāku aust Lielvārdes jostas - tas ir īpašs notikums. Sākumā gribēju izaust tādu jostu tikai sev. Citas sievas teica, ka nu jau tādu jostu izaust nevar neviena audēja. Bet es pie sevis nodomāju: ja jau tāda ir, tad taču kāds ir audis un izaudis. Dzidra Smiltniece Grobiņā bija nez pie kā sadabūjusi pirmskara Latvijas laiku Latvju rakstu izdevumu un atveda rokdarbniecēm parādīt. Bet ko ar to bildi lai dara? Toreiz jau tādu kopētāju nebija. Sāku pārzīmēt rakstu uz rūtiņu papīra - fragmentu pēc fragmenta, un tā jostas raksts kopā iznāca uz 18 lielajām rūtiņu lapām. Mēģināju, kas no tā visa man aužot iznāks. Nebija nekādas prakses, ne pieredzes, ne lielas saprašanas. Tagad man tā pirmā Lielvārdes josta mājās ir. Nebiju tai pareizi aprēķinājusi garumu. Šī, kas bija izstādē, nav ērta, izskatās par platu. Jostas platums man iznāca 13 centimetri, bet parasti aužu 10 centimetru platas.

Jocīgi gan izklausās, ka kurzemniece auž pavisam cita novada - Lielvārdes - jostas. Mums ar tām it kā nekāda sakara nav. Bet cilvēki interesējas, jo uzskata, ka šīs jostas dod mājai veselību, svētību, pasargā. Skaistas ir svētkos ar Lielvārdes jostu rotātas šūpoles. Redzēju televīzijā.

Bet jostas katrs raksts esot zīme ar īpašu nozīmi...

- Tā jau saka, ka katram cilvēkam jostā ir savs raksts, senči tos izkārtojuši pareizā kārtībā. Palaidiet roku pār jostu! Ir vietas, kur no jostas, liekas, nāk kāds siltums, enerģija. Bet laikam ne visi to sajūt. Es gan īpaši neticu, ka mistiskas lietas nosaka mūsu dzīvi, likteni un visu pārējo. Es ticu daudz kam citam. Pirms kara vecāmāte mani veda uz baznīcu, un es tur iegaumēju galveno - ka nedrīkst otram darīt to, ko negribi, lai dara tev. Ka nedrīkst iekārot svešu mantu. Kolhoza laiki radināja, ka manta tā īsti nepieder nevienam, tāpēc nav grēks to zagt. To sauca tikai par paņemšanu. Es nekad, arī kolhozu laikos, neesmu gribējusi paņemt to, kas nav mans, tikai tādēļ, ka citi zog. Man tas nebija pieņemami. Vēl es zinu, ka tas, kas nāk bez pūlēm, netiek cienīts, saudzēts un viegli aiziet postā. Piemēru daudz.

Kad dēls mācījās Kazdangā, viņš ļoti gribēja motociklu. Teicu, ka nopirkšu tad, kad viņš dabūs vadīšanas tiesības. Necerēju, ka tas notiks drīz. Bet dēls bija aizbraucis uz Liepāju, nokārtojis eksāmenu, un tad man tas apsolītais motocikls bija jānopērk. Dēls tikmēr vizināja mazo brāli pa pļavām, kamēr motocikls salūza, bet remontēt negribējās...

Jūs mākat šūt, izšūt, adīt, aust, tamborēt. Vai ir kas tāds, ko neprotat?

- Māku daudz, bet man grūti pie kaut kā viena palikt, apstāties. Man patīk pārmaiņas, tādēļ rokdarbi ir tik dažādi. Patīk puķes, daba. Man gribētos, lai visu laiku kaut kas zied. Bet Kalnu centra ciematā tas maz iespējams. Pavasarī vienmēr braucu prom pie meitas. Viņas ģimene dzīvo Ventspils rajona Zlēkās, Līvānu mājā. Bet znotam ir arī neliela veca mājiņa skaistā vietā pašā Ventas krastā. Tur dzīvoju visu vasaru. Pie mājas ir dārzs, pa vasaru tiek turēti lopi. Tur aug lopu bietes, kartupeļi. Skaista, mierīga vieta. Kas nekaiš, ja varu vasaras rītā iziet ārā, nedomājot, kas man mugurā, ko citi varētu par mani teikt. Strādāju kaut ko dārzā, aprunājos ar lopiņiem. Mazbērni brīnās, ka es sarunājos ar cūkām. Bet es atbildu, ka cūka taču visu saprot.

Vai rokdarbi nāks modē, ja esam jau pieraduši pirkt tikai visu gatavu?

- Varbūt, ka nāks, bet - ar to paaudzi, kas tagad mācās skolā. Bet nekad jau visiem rokdarbi vienādi neinteresē un neinteresēs. Man ir prieks, ka cilvēki nāk uz izstādi un priecājas par to, ko esmu padarījusi. Bet žēl, ka arvien mazāk ir to, kam tas interesē. Vienmēr bijis tā, ka ir cilvēki, kas to nenovērtē, uzskata par blēņošanos. Kas vienam patīk, tas citam pavisam vienalga. Agrāk, kad diezgan bieži rīkoja svētkus, kāzas, uz galda katram viesim nolika piemiņas suvenīru, kādu austu grāmatzīmi. Kad svētki beidzās, daži suvenīriņu piemiņai bija paņēmuši līdzi, citi - atstājuši turpat uz galda, vēl kādam tas bija nokritis zem galda. Nevar gribēt, lai visi novērtētu otra darbu.

Manas abas meitas māk visu ko, bet īpašas vajadzības adīt, tamborēt viņām nav. Kā tu uzliksi tamborētu sedziņu sekcijai? Nepiestāv. Cik daudzās mājās šodien uzklāj izšūtus vai tamborētus galdautus? Šajos laikos galdautus pērk veikalā un katru reizi uzklāj citu. Tā pieņemts. Meita, kura strādā Galvenajā muitas pārvaldē, gan dažreiz sev kaut ko uzada.

Jūsu tamborētajām galdsedziņām un pārējiem smalkajiem darbiņiem vajadzīga liela pacietība. Kur to ņemat?

- Pacietību ieaudzina jau bērnībā. Ja neieaudzina bērnam, tad diez vai tā būs vispār. Vecaistēvs un vecāmāte radināja mani darbu vienmēr padarīt līdz galam. Vecamtēvam nepatika, ja kāds dzīvojās bezdarbībā. Man mazai bija savs mazs grābeklītis, lai es varētu palīdzēt grābt siena pļavā. Bija jāstrādā līdz ar citiem tik, cik man toreiz spēks ļāva. Vecaimātei palīdzēju plūkt spalvas spilveniem. Tā jau tikai liekas, ka tas tāds nieka darbs, bet vajadzēja būt pacietīgai un akurātai.

Vai iznācis mācīties kādās īpašās mājturības skolās, kursos?

- Tā jau ir mana nelaime, ka mācīties iznāca pavisam maz. Pirms kara vecāmāte mani divus gadus laida skolā. Kad sākās karš, ēka nodega. Arī vēlāk skoloties neiznāca, jo vecaistēvs nomira, vecāmāte bija slima. Mani pieņēma ģimene, un bija jāpelna savam vēderam. Varēju tur strādāt ar norunu, ka skolā neiešu un tās dēļ darbus nekavēšu. Sākās kolhozi, šiem saimniekiem lopi bija jāatdod kolhozā, un viņi nonāca trūkumā. Pašiem ģimenē pieci bērni un vēl es. Mani viņi vairs nevarēja paturēt savā saimniecībā. Gāju kolhozam lopus ganīt.

Reiz tante brauca uz Jelgavu un mani, kā stāvēju, paņēma līdzi. Atkal tiku kolhozā, atkal - par lopu gani. Labāk varēja pelnīt slaucējas, bet es vēl nebiju pilngadīga, un govju grupu man nedrīkstēja dot. Līdzko kļuvu pilngadīga, varēju slaukt govis. Bet nu bija traki. Lopus biju ganījusi 6 gadus, bet slaukt nemācēju, nebija gadījies. Te uzreiz - vesela grupa. Neko darīt, bija jāiemācās un jāstrādā. Vēlāk apprecējos, piedzima divi bērni, bet ... vīrs aizgāja pie skolas laiku draudzenes. Ko es varēju padarīt? Paliku viena ar abiem bērniem. Ļoti baidījos, ka tikai vīrs man bērnus neatņem, ja redzēs, ka nespēju tos apģērbt, apaut, pabarot un skolā laist. Bija jāstrādā un jācenšas bērnu dēļ, lai viņus man neatņem. Bērni auga ļoti patstāvīgi - kamēr es darbā, izvārīja ēst, uzkopa istabas. Kad dēls beidza skolu, skolotāja brīnījās - neesot iedomājusies, ka šis puisis audzis bez tēva. Tā nu iznāk, ka man galvenā bijusi tikai dzīves skola.

Ja jums būtu tādas iespējas, kas šolaiku jaunatnei, kā jūs iedomātos savu dzīvi?

- Nezinu, kas es būtu un par ko izmācītos vai par ko strādātu. Bet es noteikti dzīvotu laukos. Citur es sevi nevaru iedomāties. Uz pilsētu, ja ir kāda vajadzība, varu aizbraukt, bet tur nedzīvotu. Es laukos jūtos brīvāka. Pilsētā dzīvo dzīvoklī, bet aiz loga nekas nav tavs.

Man patīk mūzika, ir muzikālā dzirde, un ļoti gribējies iemācīties spēlēt akordeonu. Mani onkuļi bija muzikāli, spēlēja, un biju iedomājusies, ka arī es varētu spēlēt. Pašmācības ceļā kaut ko iemācījos. Bet, lai mūziku mācītos kaut vai pašmācības ceļā, vajag laiku vingrināties. Man laika vienmēr pietrūka, un nekas no muzicēšanas neiznāca. Tagad man jau sen tā akordeona nav.

Patīk ceļot, apskatīt, kā cilvēki dzīvo citur. Pirms kādiem gadiem dēls ar mašīnu sāka apceļot Latviju un ņēma mani līdzi. Nakšņojām teltīs, daudz redzējām. Sākām ar Kurzemi, pēc tam vēl trīs gadus pēc kārtas braucām uz citām vietām Latvijā. Ir tik daudz skaistu vietu, ko vērts apskatīt, nav nemaz tālu pasaulē jābrauc. Pēdējos gados mani ceļojumi ir uz Zlēkām, dažreiz - uz Ventspili. Visi mani bērni - savā dzīvē, katram savs darbs, iztika. Ir mani mazbērni. Ko vēl vairāk varu vēlēties?