Mana nedēļa (23.04.)

IEVA VILMANE, studente, "Mikšļa" kādreizējā veidotāja:

- Visnozīmīgākā diena pagājušonedēļ man bija 16. aprīlis, kad Rīgā svinējām draugam dzimšanas dienu. Norunājām, ka satiksimies pie Rolanda statujas. Sagaidījām jubilāru, meitenes bija nopirkušas kūku, un gājām uz Daugavmalu to ēst. Sēdējām uz trepēm un apēdām. Bija ļoti skaisti - upe viļņojās, un mēs nolēmām vēl aizbraukt uz "Lido" dzirnavām.

Tovakar tur dziedāja Žoržs Siksna. Kamēr pasākums "iesila", bijām kustīgi, dziedājām līdzi. Žoržs Siksna vaicāja, kuri klausītāji ir no Kurzemes, kuri - no Vidzemes, un dziedāja pazīstamas novadu ziņģes. Kad jautāja, kurš ir no Latgales, neviens īsti neatsaucās, un teicu, ka es esmu no Latgales. Dziedātājs vēl sacīja, ka viņam patīkot Latgales meitenes. Secināju: laikam esmu latgaliete.

Laiciņu pasēdējuši, braucām prom. Atmiņā saglabājusies tāvakara noskaņa. Tā kā mana dzimšanas diena bija divas dienas pēc šī vakara, tā atnāca ar patīkamu auru. Šo izjūtu nevar izstāstīt. Dziesmu vakars ar Žoržu Siksnu mums patika, jau nospriedām, ka brauksim uz tādu atkal. Kā vienmēr tādās reizēs - dejojām. Ievērojām, ka citi cilvēki uz mums ieinteresēti skatās, un tā ir ļoti bieži - ka mēs, pampāļnieki, druvenieki, tiekam ievēroti. Acīmredzot visi jaunieši nedzied un nedejo...

Nedēļas nogalē atgriezos mājās. Autoostā man bija jāsatiek draudzene Līga. Es nesu kūku un biju ļoti priecīga, kad Līgu ieraudzīju. Mēs apķērāmies un abas nokritām autoostas vidū uz grīdas. Dzirdēju apkārtējo ovācijas, puiši nāca klāt un uzsāka sarunu - visi kritienu uztvēra kā joku, un neviens nedomāja, ka esam kaut kādas neveiklas vai tizlas. Kūka necieta, tā palika rokā. Tāds skaists kritiens bija manā dzimšanas dienā.