Daudzu mūzu kalps

"Nesaprotu cilvēkus, kuri sūdzas par garlaicību, par to, ka nav, ko darīt. Man parasti diena ir par īsu, lai visu iecerēto izdarītu." Šie vārdi labi raksturo saldenieku PĒTERI ALKSNI, SIA "Saldus ceļinieks" tehnoloģijas daļas vadītāju.

Savu laiku viņš sadala starp iemīļotu maizes darbu, pienākumu pret dzimtas mantojumu, vēlmi iepazīt un redzēt un citām tuvām un aizraujošām nodarbēm, par kurām stāsta intervijā "Saldus Zemei".

Vai jaunībā jums, puisim ar daudzveidīgām interesēm, nebija grūti izvēlēties profesiju?

- Tiesa, aizraušanās man bija vairākas, bet profesiju izvēlējos, lai ietu senču pēdās. Par to man šaubu nebija.

Mans vectēvs Jānis Alksnis bija Saldū diezgan ievērojams celtniecības uzņēmējs. Viņš būvējis vairākas lielas ēkas pilsētā, piemēram, veikala "Ināra" māju, kādreizējo milicijas ēku Skrundas ielā. Droši vien ir vēl kādas, kuras es nezinu. Par vectēvu nav saglabājies daudz ziņu, tikai tik, cik no nostāstiem, jo 1. pasaules kara laikā viņš devās bēgļu gaitās uz Krieviju un mira no tīfa.

Arī tēvs Fricis Alksnis bija vēlējies kļūt par celtnieku un tieši - par ceļu būvētāju. Bēgļu gaitās viņš pat iestājās kādā Maskavas augstākajā tehniskajā skolā, lai apgūtu šo specialitāti. Taču nodibinājās Latvijas valsts, visi tiecās atpakaļ, bet te situācija 20-to gadu sākumā bija gandrīz tāda pati kā tagad - par ceļiem valsts nerūpējās, Latvijā pat nebija augstskolas, kas šādus speciālistus gatavotu. Tā nu viņš apguva citu profesiju un praktiski visu mūžu nostrādāja Saldus pienotavā par galveno grāmatvedi.

Arī citi ģimenes locekļi bijuši saistīti ar zīmēšanu un tehniskām lietām. Profesionālu izglītību gan neviens nav ieguvis, taču amatieriski darbojušies. Piemēram, tēvamāsa Irēna Alksne Latvijas brīvvalsts laikā bijusi aktīva sabiedriskā darbiniece, zīmējusi dekorācijas teātra izrādēm, noformējusi brīvdabas pasākumus Kalnsētu parkā. Jaunībā viņa mēģinājusi iestāties Mākslas akadēmijā, taču tas nav izdevies. Arī strādāja par grāmatvedi - patērētāju biedrībā, bet zīmēt paticis visu mūžu.

Vai arī jūs esat mēģinājis ko uzzīmēt?

- Esmu gan. Nezinu, cik profesionāli vai jauki tas sanāk, bet kaut ko uzzīmēt varu. Neesmu īpaši savus darbus nevienam rādījis, un nekas daudz no tiem arī vairs nav saglabājies.

Mana aizraušanās, kas saistīta ar vizuālu mākslu, bija cita - foto. Kādreiz pats arī krāsu fotogrāfijas taisīju. Tas bija azartiski, gluži kā makšķerniekam - sēdi pie ķimikāliju vanniņas un gaidi, kas būs iznācis. Tagad gan vairāk meklēju tikai labus kadrus, jo to, ko savulaik bija ar aci jājūt, lai iznāktu īstais tonis, tagad izrēķina dators. Dzīve iet uz priekšu, un cilvēkam mazāk jādomā līdzi...

Jūs ilgi esot bijis ceļu būves tehniskais uzraugs...

- ...19 gadus.

Tātad praktiski visu nozīmīgāko ceļu būve rajonā notikusi jūsu uzraudzībā. Vai jums ir kādi īpaši mīļi "bērni"?

- Ir, protams. Ar katru ceļu saistās kādas atmiņas. Var teikt, ka tuvākais sirdij ir Saldus apvedceļš - viens no lielākajiem objektiem, kas prasīja radošu pieeju. To būvēja 1985. - 89. gadā.

Šī ceļa būve bija sarežģīta, jo posms pie Vēršādas upītes uzbūvēts uz aizauguša ezera. 20-tajos gados, kad būvēja dzelzceļu, te bija lielas problēmas - uzbērumi, ko pa dienu uzbēra, naktī nogrima. Mēs tik šauru uzbērumu neveidojām, bet pielietojām tam laikam pilnīgi jaunu tehnoloģiju, ko bija apguvuši latviešu ceļinieki, kuri Rietumsibīrijā būvēja ceļus uz naftas atradnēm. Tika veidots ļoti plats pamats. Purvā apakšējā pēda ir 80 metrus plata, uz tās ceļš balstās.

Šodien vairs nav grūti izbūvēt ceļu arī staignās vietās, jo tehnoloģijas ir ļoti attīstījušās. Ir, piemēram, ģeotekstils - uzklāj tādu kā segu un virsū būvē ceļu. Ka tik būtu nauda, uzbūvēt var praktiski visu.

Cik smalks darbs ir ceļa projektēšana? Vai tikpat, kā arhitektam?

- Nespeciālistiem grūti iedomāties, cik daudz dažādu nianšu jāievēro, būvējot ceļu. Arī dažam mūsu klientam šķiet, ka asfaltu var klāt virsū bezmaz vai purvam. Bet pirms tam jāpēta grunts noturība, jāpieaicina ģeologi... Un arī tad zeme var sagādāt pārsteigumus.

Piemēram, kad būvējām Saldus - Ezeres ceļu, iepretim vācu karavīru kapiem pašā kalna galā negaidīti atklājās bedre - acīmredzot tur bijis kāds mazs ezeriņš. Kad sākām segt to vaļā, buldozers gandrīz vai pazuda tajā ar visu skursteni. Galu galā izsmēlām no bedres dūņas apmēram 8 metru dziļumā - tikai tad varēja ceļa būvi turpināt. Man pašam tā nav gadījies, bet kolēģiem kaimiņrajonos gan - ka nav cita risinājuma, kā mest ceļam līkumu ap slīkšņu, ko nekādi neizdodas nostiprināt.

Vai tehniskais uzraugs nav tāds piekasīgs birokrāts, kuru būvētāji labprātāk redz ejam nekā nākam?

- Tas atkarīgs, ar kādu nostāju strādā. Var jau būt tīrs birokrāts un visam vienkārši piekasīties. Vai atbraukt tikai darba noslēgumā un visu nokritizēt. Bet var iesaistīties celtniecības procesā un lūkot, lai ceļinieki precīzi ievērotu tehnoloģiju un izvairītos no tādām neprecizitātēm, kas kaitē ceļa kvalitātei. Tas ir interesantākais šajā darbā, tad uzraudzībai ir jēga un uzraugs - patiešam līdzdalībnieks būvēšanas procesā.

Vai tagad nav sāpīgi redzēt, kā jūsu būvētie ceļi iet postā, jo trūkst naudas to remontam?

- Protams, - no vienas puses. Bet no otras - ir gandrīz gandarījums, ka šie ceļi bez remontiem un normālas uzturēšanas ir tik ilgi izturējuši. Acīmredzot šis darbs ir ļoti labi izdarīts.

Jaunuzbūvētam ceļam pēc 7 - 10 gadiem būtu jau kapitāli jāatjauno asfalta segums, nevis tikai jāremontē bedrītes. Šiem mūsu ceļiem visi termiņi jau pārsniegti vairākkārtīgi.

Vai atceraties, cik gadu vecumā uzrakstījāt pirmo dzejolīti?

- Dzeju sāku rakstīt diezgan vēlu, bet iesākums literārai darbībai bija Cieceres septiņgadīgajā skolā, kur mūsu novada slavenais rakstnieks Valdemārs Ancītis pulcināja kopā tos, kuriem bija spējas un vēlēšanās kaut ko uzrakstīt. Toreiz vairāk prozu rakstīju - aprakstus, tēlojumus. Dzeja ir tas grūtākais. Taču, kaut gan neesmu īpaši muzikāls, pantmēra izjūta manī ir.

Jūs esat epigrammu, satīriskas dzejas meistars. Vai ir arī cita veida dzeja?

- Nav cita veida, jo es ar dzeju īpaši neaizraujos. Taču, ja man palūdz ko sacerēt, - kāpēc ne? Un, ja vēl publikai patīk. Pirms lieliem sabiedriskiem pasākumiem ar to iznāk pavisam nopietni padarboties. Piemēram, lai sagatavotu literāro noformējumu "Saldus ceļinieka" 10 gadu jubilejas materiāliem, bija darbs veselai nedēļai.

Satīriska dzeja domāta humora atzinējiem. Vai visi jūsu apdzejotie ar jums joprojām runā?

- Runā gan, bet dažs savureiz bijis uz mani apvainojies, ja, pats nezinot, esmu aizskāris kādu īpaši sāpīgu vietu. Taču tīšām nekad neesmu gribējis nevienu aizvainot.

Vai mājās nekārojas kādas domas "uzlikt uz papīra"?

- Reizēm jau gribas, taču visam neiznāk laika. Bez tam ar valodu iznāk arī ikdienā nodarboties, jo man parasti uztic rediģēt uzņēmuma dokumentus, lai to valoda būtu labskanīgāka, lai izteicieni literāri pareizi. Kādreiz, kad tas bija modē, biju arī diezgan aktīvs mūsu rajona laikraksta ārštata autors.

Jūs pašu arī kāds ir apdzejojis?

- Laikam nav trāpījies... Nē, neviens nav mēģinājis. Bet varbūt, ka nebūtu slikti.

Kāda dzeja jums pašam vislabāk patīk?

- Neesmu liels dzejas mīļotājs, bet atsevišķi darbi man patīk. Piemēram, Blaumaņa, Veidenbauma dzeja. Interesē autori, kas raksta manā stilā, - Dreslers, Valdis Artavs. Arī no cittautu autoriem ir diezgan daudz lasīts. Ļoti patīk Puškins, it sevišķi oriģinālvalodā.

Šobrīd gan lasīšanai maz laika, kaut ko apjomīgāku varu izlasīt, kad esmu apslimis.

Vārmē jūs kopjot zemi?

- Tā zeme nav mantota, bet, ja tā var izteikties, - pārnesta. Manai mammai bija zeme Alūksnes rajonā. Mājas meliorācija nolīdzināja, un tagad šī zeme, nevienam nevajadzīga, jau aizaugusi ar krūmiem. Radās doma, ka šis īpašums būtu "jāreanimē". Saņēmu par to kompensācijas sertifikātus un meklēju līdzīgu zemesgabalu ar mājām šeit, Kurzemē. Savulaik, kad mamma Kurzemē ieprecējās, vectēvs te bija ciemojies un apjūsmojis Kurzemes zemi - ja tālajā Vidzemes galā tāda būtu, tad gan varētu bagāti dzīvot!

Pēc sludinājuma apskatījām kādu māju, un tā iepatikās - pie upītes, tāpat kā mammas dzimtās mājas. Nopirkām to, privatizējām zemi, un tā Vidzemes saimniecību "pārnesām" uz Kurzemi.

Protams, visus 28 hektārus apsaimniekot nevaram - tik daudz profesiju man nav -, tāpēc sadarbojamies ar "Zelta kliņģeri". Pašiem ir tikai piemājas dārzs. Ir savs traktors ar visu aprīkojumu, tā ka kartupeļus un citus dārzeņus sev izaudzējam paši. Kādreiz bija arī viens otrs lopiņš, bet tāda lopkopība no ekonomiskā viedokļa ir pilnīgi bezjēdzīga. Bez tam - tad jādzīvo uz vietas. Kamēr audžumeita bija maza, to varēja, bet, kad bija jāsāk iet skolā, pārnācām dzīvot uz Saldu.

Arī te mums ir īpašums - tēva māja. Liekas - bagāts kungs, īpašumi visās malās. Bet patiesībā grūti savilkt galus, jo viss prasa ieguldījumus, bet ienākumu no visa tā pagaidām nav nekādu.

Kas mudināja uzņemties saistības un pārņemt mantojumu - pienākuma izjūta?

- Sirdsapziņa lika. Ko tēvs, māte teiktu, ja es visu vienkārši pamestu? Mani vecāki nekad man nebija slēpuši, ka padomju vara mums ir atņēmusi mantu, un es vienmēr zināju - tā māja pieder mūsu ģimenei. Interesanti, ka tēva māsa daudzreiz teica - tu redzēsi, ka mēs to dabūsim atpakaļ. Toreiz tāda pārliecība likās dīvaina, jo nekas taču neliecināja, ka kaut kas tāds varētu notikt.

Man likās pašsaprotami, ka es savu mantu dabonu atpakaļ.

Gribēju jautāt - vai jūs būtu uzsācis privāto biznesu, nebijis darba un iespēju "Saldus ceļiniekā"? Bet tad uzzināju, ka martā esat nodibinājis savu uzņēmumu un esat individuālais komersants.

- Uz savu roku darbojos jau kopš pagājušā gada, tikai tad biju individuālā darba darītājs. Tas tāpēc, ka ir pieprasījums pēc nelieliem projektiem, kurus pasūtītājs nevar atļauties uzticēt būvfirmai. Taču, lai būvvalde projektus akceptētu, tie jāizstrādā sertificētam projektētājam. Lai varētu šādus pasūtījumus izpildīt un iesaistīt darbā arī citus speciālistus, izveidoju savu uzņēmumu. Darbu "Saldus ceļiniekā" tas netraucē, it īpaši ziemā.

Kā jūs atpūšaties?

- Noteikti - aktīvi. Mana kaislība ir autosports, motosports. Jaunībā esmu braucis par stūrmani rallijā, gadus 10 tiesāju sacensības visā Latvijā. Pēdējā laikā gan vairāk esmu skatītāja lomā. Reizēm ir žēl, ka kādas labas sacensības neiznāk noskatīties, bet tagad nemaz nav tālu jābrauc, lai redzētu augstu klasi. Piemēram, kad Silavotiņu trasē brauca Serģis ar Rasmani, piedalījās vēl četras pasaules klases ekipāžas. Tur jau varēja just to līmeni.

Reizēm, darba gaitās braucot dabā skatīties kādu projektējamu objektu, gadās ievērot interesantas vietas, un tad brīvdienās braucam skatīties, kas tur īsti ir. Tā esam daudz ko interesantu atraduši, piemēram, vecas pilis - pussabrukušas, bet skaistas. Manuprāt, vienmēr kaut ko jaunu var atklāt Kurzemes jūrmalā, kas vietām vēl ir pavisam necivilizēta. Tur var atrast gan pirmatnējus dabas stūrīšus, gan zvejniekciemus - gluži kā no latviešu literatūras klasikas lappusēm.

Reizēm aizraujos ar konkursiem. Man patika vecās fotogrāfijas, kas bija publicētas "Saldus Zemē". Kaut gan pats aktīvi neesmu šajos konkursos piedalījies, vienmēr esmu centies atminēt - kura vieta attēlos redzama, un pārdzīvojis, ka man, dzimušam saldeniekam, kaut kas šajā pilsētā var būt neatpazīstams.

Alfonam Kārkliņam 60 gadu jubilejā

Kad katru pavasari daba mostas,

Jo laika ritumā tā nevar stāt,

Tu savam mūžam apvij gadu jostas

Pa vienai vien, līdz sešdesmitā klāt.

No rīta darba gaitām auj Tu kājas,

Un ražens vakars pienāk Tev ik dien\',

Lai spēks un veselība neaiziet no Tavām mājām

Un mūsu pulkā esi Tu aizvien!

SIA "Signum" direktoram 50 gadu jubilejā

Ir taisnība, ka gadi aši skrien,

Ja nevadām tos bezdarbībā vien.

Un reiz nu skaties Tu no rīta,

Ka puse gadsimta jau aizvadīta.

Par to nekas, ja darbam Tavam laba slava,

Pat melnā tumsā atspīd tas kā liesma.

Bet tad, ja skumji kļūst, pie hobija tu turies sava,

Jo vienmēr draugs Tev laba dziesma.

SIA "Saldus ceļinieks" direktoram V. Karolam, kurš savas jubilejas laikā bija darba vizītē Portugālē

Kaut jubilārs ir devies tālēs zilās,

Tur silto zemju vīna glāzes cilā,

Mēs arī gribam savu vārdu teikt

Un silti viņu jubilejā sveikt!