Krievija - liela valsts ar lieliem mērķiem

Rajona tiesas priekšsēdētāja GUNITA GALIŅA un Saldus domes piespiedu sabiedrisko darbu koordinators JĀNIS BRINTENIEKS Latvijas delegācijas sastāvā bija uzaicināti uz starptautisku konferenci "Sadarbība alternatīvo sodu brīvības atņemšanai ieviešanā Krievijas Federācijā", kas notika Samarā.

Konferenci, kurā vēl piedalījās arī Kazahstānas delegācija, organizēja nevalstiskās organizācijas, aktīvi līdzdarbojoties programmai "Austrumi - Austrumiem", ar kuras starpniecību un "Sorosa fonda - Latvija" līdzdalību uz to aizbrauca arī mūsu valsts pārstāvji. G. Galiņa un J. Brintenieks dalījās iespaidos gan par konferencē runāto, gan vēroto Krievijas pilsētā Samarā, kas daudziem ir zināma ar nosaukumu Kuibiševa.

Piespiedu darbus ieviesīs 2004. gadā

G. G.: - Konferencē piedalījās ļoti augsta ranga Krievijas amatpersonas - gan no Tieslietu, gan Iekšlietu ministrijas, gan mācībspēki - akadēmiķi un profesori. Man bija gods strādāt kopā ar profesoru Utkinu, no kura sarakstītajām mācību grāmatām es pirms 20 gadiem kārtoju eksāmenus Latvijas Universitātē.

Otrā konferences diena bija veltīta tikai mums. Stāstījām par tiesu praksi alternatīvo sodu piemērošanā un konkrētu darbu sprieduma izpildē. Mūs uzklausīja ar tiešām lielu interesi. Bija ļoti daudz jautājumu, interviju gan radio, gan televīzijā. Tas bija patīkami, ka mazā Latvija kaut ko varēja pamācīt lielajai Krievijai. To gan mazliet varēja just, ka viņiem tas nebija tik patīkami kā mums. Domāju, ka viņi no mums diezgan daudz pārņems jaunā kriminālprocesa likumprojektā, ko pašlaik gatavo. Konferences noslēgumā pieņemtajā rezolūcijā tā arī bija norādīts - ņemt vērā Latvijas un Kazahstānas pieredzi.

J. B. - Ir interesanti tas, ka Latvijā likums par piespiedu sabiedrisko darbu piemērošanu būtībā ir paņemts no Krievijas, nedaudz to pārveidojot. Pie mums, kaut ar grūtībām, likuma normas jau darbojas, turpretim Krievijā likums par piespiedu darbu jeb obligāto darbu, kā viņi to ir nosaukuši, ir atlikts līdz 2004. gadam.

Tā kā situācija likumdošanā mums ir līdzīga, Krievijas amatpersonas vēlējās gūt praktisko pieredzi, lai 2004. gadā droši varētu piemērot šo sodu. Bet viņi iet nedaudz citu ceļu, piemērojot obligātos darbus papildus nosacītajam sodam.

Krievu puse ļoti lepojās, ka profesors Utkins Tomskā pierunājis vietējos tiesnešus, un šajā brīdī ir jau 2 spriedumi par obligāto darbu piemērošanu. Pēc viņu teiktā tūlīt būs vēl 3. Vienam no notiesātajiem piespriestas 10 stundas sabiedriskā darba papildus nosacītajam sodam, otram - 59.

Krievijas pārstāvjus ļoti interesēja soda piemērošanas praktiskās iespējas, un visi mūsu ierosinājumi guva atsaucību gala dokumentā.

Par visu runā ar lielu pacilātību

J. B.: - Man likās ļoti interesanti, ka viņiem ir tik daudz problēmu un neskaidrību, bet viņi arī par tām runā ar lielu pacilātību. Īpaši uzmanību piesaistīja tas, ka Krievijā ir daudz gados jaunu ļoti izglītotu cilvēku. Bet dažos politiskos jautājumos man bija diezgan interesantas diskusijas, kuru laikā nācās arī nedaudz pamācīt mūsu vēsturi. Kādam jaunam cilvēkam teicu: "Lai tu saprastu Latvijas tautas vēsturi, tev ir jāskatās daudz tālākā senatnē, sākot jau ar 12. gadsimtu." Protams, ka tik tālu viņš nebija iedziļinājies.

Varēja just, ka par Latvijā notiekošo viņiem ir ļoti tendencioza informācija - Latvijā krievi tiek apspiesti. Bija pat tādi kuriozi jautājumi, kā - kāpēc mēs nemīlam Laimu Vaikuli, Ivaru Kalniņu. Latvijā no viņiem bijuši tikai daži. Bet spriedēji bija tieši tie, kam nav bijis nekāda sakara ar Latviju, kas par to zina tikai no masu medijos pasniegtās informācijas.

No daudziem dzirdēju arī tādus izteicienus - kas to lai zina, varbūt kādreiz mēs vēl būsim kopā. Kad mēs uzreiz teicām - nē, mums tāpat ir labi, viņi tā īsti nevarēja saprast, kāpēc tad mums vieniem pašiem ir labi. Taču es jau savas uzstāšanās sākumā uzreiz teicu, ka Krievijā man ir ļoti daudz draugu jau kopš tiem laikiem, kad es šeit pirms 22 gadiem stutēju kopējās robežas. Krievu cilvēki ir ļoti atvērti un sirsnīgi, un šī konference arī to pierādīja.

G. G.: - Man iekrita acīs viņu domāšana. Jauni puiši, nākamie akadēmiķi, deklarēja, ka soda galvenā politika ir sodīt, bet ar pāraudzināšanu varēs nodarboties pēc tam. Sodam jānāk kā atriebībai par nodarīto. Ar tādu nostādni alternatīvos sodus veiksmīgi nevar ieviest.

Konferences dalībnieku attieksme pret mums sākumā bija diezgan rezervēta, bet beigās tā jau bija gluži pretēja. Prieks, ka esam ieguvuši daudz jaunu draugu, kurus vēl šogad gaidīsim ciemos Latvijā.

Man bija iespēja mazliet iepazīties ar tiesu sistēmu. Krievijā pirmās instances tiesa ir miertiesa, kas izskata krimināllietas sīkajiem kriminālpārkāpumiem ar brīvības atņemšanu līdz 2 gadiem un civillietas (izņemot tās, kur ir strīds par bērniem) par zaudējumu piedziņu līdz 50 tūkstošiem rubļu. Tās ir funkcijas, kā mums rajona tiesā. Viņiem rajona tiesa it kā sadalīta 2 daļās - miertiesā un federālajā tiesā. Nākamā ir apgabaltiesa un augstākā tiesa. Bijām federālajā tiesā, kur materiāli tehniskais nodrošinājums ir ļoti zemā līmenī. Viņi rakstīja vēl ar tādām rakstāmmašīnām, kuras mēs vairs neatceramies. Miertiesa bija jauna, tikko izveidota. Tai valsts bija atradusi līdzekļus, mēs pat ar skaudību skatījāmies.

Kārtība ir cietumā un armijā

G. G.: - Kad braucām ekskursijā pa Samaru, šokēja, ka pilsēta ir ļoti ļoti nolaista. Vienīgā tīrā un sakoptā vieta bija cietums. Pašā pilsētā sabiedriskos darbus varētu strādāt un strādāt.

J. B.: - Bija iespēja apmeklēt pirmstiesas izmeklēšanas cietumu un koloniju, kas ir slēgta tipa iestāde. Izteikti uzpucēta kārtība viņiem ir 2 sfērās, kur atbildīgās ir militārpersonas, - cietumos un armijā.

Cietums Krievijā vizuāli neatšķiras no mūsu cietumiem. Problēmas ir ļoti lielas - algas cietumu darbiniekiem ļoti mazas, lai piepelnītos, viņi cietumos ienes narkotikas. Kā labu panākumu uzsver, ka jebkurš ieslodzītais var griezties pie psihologa.

Lielākā atšķirība no mūsu cietumiem ir tā, ka liels ieslodzīto skaits strādā. Viņi aktīvi meklē iespējas dabūt pasūtījumus un realizēt preci. Pirmstiesas izmeklēšanas iestādē ražoja nelielas detaļas automašīnām. Viņi nodrošina arī sevi - cietuma teritorijā ir maizes kombināts, te taisa mēbeles, ir kalējs.

Vienā cietumā trāpījām uz vietējā ansambļa mēģinājumu, un viņi par godu mums nospēlēja divas dziesmas.

Daudz rūpnīcu un augstskolu

G. G.: - Samarā ir daudz universitāšu un studentu. Krievijā jaunieši tiešām grib mācīties. Arī konferencē tikāmies ar jauniem cilvēkiem, kam bija jau divas augstākās izglītības.

J. B.: - Rūpniecība Samarā nav apstājusies. Viņiem ir savi resursi. Lielās upes - Volga ar pietekām - ir kuģojamas. Uz vietas ir naftas ieguve un pārstrāde, automobiļu rūpniecība. Samarā ražo lidmašīnas TU, dzinējus kosmiskajiem kuģiem. Cilvēku lielākajai daļai ir darbs. Stundiņu biju izgājis uz vietējo tirgu. Tāpat, kā pie mums, tur bija plaši pārstāvēta nekvalitatīvo preču grupa. Bet pirktspēja cilvēkiem ir, iztikas līmenis Samarā nav tas zemākais. Amatpersonu, tajā skaitā arī tiesnešu algas, gan ir zemas.

Rezerves galvaspilsēta

J. B.: - Ļoti interesanti bija Staļina bunkurā. Tikai 1990. gadā atklāja, ka tāds vispār eksistē. Visapkārt ir pirms kara būvētas mājas, kur cilvēki dzīvoja arī kara laikā. Toreiz neviens neko nebija ne redzējis, ne dzirdējis, ka tāds bukurs šeit top.

Tā ir grandioza inženiertehniska būve 36 metrus zem zemes, 8 metru diametrā. Pa vienkāršas mājas durvīm tu ieej, pagriezies vēl vienās durvīs, un tad kāpnes riņķveidā ved uz leju. Pa ceļam ir starpstāvi ar visām komunikācijām, ventilāciju. Apkārt 8 metru telpai ir metru platas betona sienas, iekšējās plāksnītes savilktas ar milzīgām metāla skrūvēm. Virsū trīsmetrīgs betonējums. Vietējie inženieri stāstīja, ka tās dziļumbumbas, ko šodien met Afganistānā, nespētu šo betonu pārsist.

Pašā apakšā ir precīza Staļina Kremļa kabineta kopija ar 6 durvīm, no kurām tikai 2 ir īstas - vienas ieejas, otras - uz tualeti. Pārējās ir butaforija. Tas bija Staļina stils, lai radītu iespaidu. Blakus vēl viens kabinets, kur lielajiem karavadoņiem satikties un apspriest stratēģiski svarīgas lietas. Bet nav dokumentālu pierādījumu, ka Staļins pats tajā laikā kaut reizi būtu šeit bijis. Bunkurs tika būvēts, kad vācu karaspēks jau bija pavisam tuvu Maskavai.

Samara jeb Kuibiševa kara laikā bija domāta kā rezerves galvaspilsēta visai lielajai Padomju Savienībai. Pārvedu mājās grāmatiņu, kas tā arī saucas - "Rezerves galvaspilsēta".

Var just, ka pret Staļinu cilvēkiem ir divējāda attieksme. Viņi noliedz Staļinu kā cilvēku, kas daudzus iznīcinājis. Braucām garām ļoti lieliem kapiem, kur apglabāta visa augstākā kara virspavēlniecība, kuru likvidēja pirms kara sākuma. No otras puses noliegums it kā pazūd, jo krieviem patīk stingrā roka. Viņu vēstures grāmatās izlasāms, ka vislielākā kārtība bijusi tad, kad bijis labs cars, kas pratis valdīt. Tas ir tik dziļi viņu saknēs, viņi tā pieraduši pie monarha, ka demokrātija dažkārt ir grūti pieņemama.

J. B.: - Mums bija arī sirsnīgs uzņemšanas vakars, kas gan diezgan stipri atšķīrās no mums pierastajām svinīgajām vakariņām ar zviedru galdu un vīnu. Tur bija lielais kopējais galds restorānā, labais krievu šņabis, nepārtraukti tosti. Šņabi Krievijā ražo no speciāli tam paredzēta ūdens, tāpēc tā kvalitāte un garša stipri atšķiras no tā, kas pie mums pierasts. Tā viņiem ir ejoša un lēta prece. Ļoti kvalitatīvs šņabis 0,7 litru pudelē maksā 90 santīmus. Viņiem ir arī lielākā šokolādes rūpnīca Krievijā un Eiropā.

Speciāli mums bija noorganizētas ekskursijas. Tajās mūs visu laiku pavadīja pulkvedis Zimins - ļoti inteliģents un zinošs cilvēks. Es nevarētu nekad tik labi pastāstīt par Saldu, kā viņš par Samaru. Tas liek mums mācīties no krievu cilvēkiem - lepoties ar tām vērtībām, kas katram no mums pieder un kam ikdienā bieži vien paejam garām, pat nepamanot.

Krievija atmiņā paliks kā lielu kontrastu valsts - ar lieliem attālumiem, lielām rūpnīcām, upēm, lieliem mērķiem, tiekšanos pēc izglītības, panākumiem un tajā pašā laikā arī ar lielu noziedzību, narkomāniju, nabadzību...