Saldus mūzikas skola atzīmē 55. jubileju

Jubilejas noslēguma koncertu Saldus kultūras centrā daudzi zinoši klausītāji atzina par kvalitatīvu.

Uzstājās bērni, muzicēja arī kādreizējie skolēni, kas savā skolā atgriezušies un strādā par skolotājiem. Ziedi, apsveikumi un priecīgas ziņas. Viena no tām - ka, pateicoties "Saldus ceļiniekam" un Valdim Karolam, izdevies ierakstīt Saldus mūzikas skolas jubilejas kompaktdisku. Pirmie to dāvanā no skolas direktora Artūra Maculēviča saņēma mīļi viesi un arī Saldus radio konkursa uzvarētāji.

Jubilārus sveica Kultūras ministrijas Kultūrizglītības centra pārstāve Irēna Baltābola. Viņa uz Saldu atveda labu vēsti - no nākamā mācību gada mūzikas skolas izdos profesionālās ievirzes izglītības dokumentu. "Svētku koncerts apliecina: Saldus mūzikas skolā ir talantīgi skolēni un talantīgi pedagogi," - viņa sacīja un skolas kolektīvam vēlēja veiksmi akreditācijā rudenī.

IRĒNA ZELČA, kādreizējā Saldus mūzikas skolas direktore: "Man ir ļoti patīkami būt Saldū pēc 15 gadu prombūtnes. Liels prieks satikt bijušos kolēģus, arī tagadējos - viņi taču ir mani skolēni! Vineta Kurpeniece, Diāna Demitere un daudz citu kādreiz ir beiguši Saldus mūzikas skolu. Liekas, skolā nekas nav mainījies, es atkal jūtos jauna, bet, ja nopietni, - ir ļoti daudz kas mainījies. Īpašs prieks par orķestri.

Laiks, kad strādāju Saldū, bija vētrains - es kolektīva priekšgalā, kolēģi aiz manis, bet ar laiku - arī cieši blakus un rokrokā. Noteikti jāpiemin Jānis Jansons, mūziķis ar lielo burtu, arī - Jānis Milzers, Pēteris Veitners... Darījām visi kopā, daudz arī panācām. "Jaunajā komunārā" izveidojām mūzikas skolas filiāli. Kalnos palīdzēja divi pretimnākoši cilvēki - kolhoza priekšsēdētājs Jānis Blūms un partijas pirmorganizācijas sekretāre Aina Baumane.

Par darbu mūzikas skolā šodien labus vārdus teica Irēna Baltābola. Skolotājam ir jāiet nevis kā uz darbu, bet viņam jārada brīnums. Tas nav viegli, bet - ir vieglāk radīt, nekā neradīt. Un, ja skolotājs ļoti mīl bērnus, notiek brīnumainas lietas - to apliecināja koncerts. Visvairāk mani sajūsmināja, ka tas beidzās ar Bēthovena "Odu priekam". Ar to gribēju sacīt, ka pasaulē ir viens neuzvarams spēks - tas ir prieks."

DZINTRA HAFNERE, klavierskolotāja: "Skola - tā patiesībā ir visa mana dzīve, mājas - tas tikai tāds starpposms. Domas par skolu mani pavada vienmēr - kā labāk izdarīt, kāpēc neizdodas, kā cerēts... Uztraukums, prieks - viss ir saistīts ar skolu. Ja bērniem labi veicas konkursos un ja viņi aiziet mācīties tālāk, bet pēc tam atnāk atpakaļ uz skolu kā izglītoti skolotāji, - par to ir vislielākais gandarījums.

Gatavojoties jubilejai, man lūdza atcerēties ar skolu saistītus kuriozus. "Kādi kuriozi?" - teicu, "ir viens vienīgs grūts darbs..." Gandrīz visi mani direktori ir bijuši tie, kas man palīdzēja iejusties darbā. Īpaši - mana pirmā direktore Aina Tomsone. Kad sāku strādāt, man bija tikai 18 gadu, un direktore prata atbalstīt bērnu, kuram vēl nav dzīves gudrības. Bet profesionāli man ārkārtīgi daudz palīdzēja mana vidusskolas skolotāja, kura vēl tagad strādā Dārziņa skolā, - cienījamā Inese Glūdiņa. Viņa vienmēr ir bijis mans drošais balsts.

Tagad zinošas un atbalstošas ir manas jaunās kolēģes - Irita Rasa, kas mācījusies pie Ilzes Graubiņas, brīnišķīgs cilvēks ir Vita Ramate. Man vienmēr ir bijuši ļoti labi kolēģi. Viņiem vēlu spēku un izturību, veselību, saticību un sirsnību. Es ļoti vēlētos mazliet saprotošākus, aktīvākus vecākus, vairāk spējīgus uzupurēties sava bērna dēļ. Lai viņi izprot, ka tas, ko bērniem iedodam, viņos paliks uz mūžu."

PĒTERIS VEITNERS, sitaminstrumentu skolotājs: "Mēs, lielākā daļa muzikantu, laikam esam tādi, kas savu darbu dara ar prieku. Tautā runā par profesionālo skaudību, kas piemīt vienam otram lielam mūziķim, bet mums, skolotājiem, tādas nav. Ir prieks, ka audzēkņi labi spēlē konkursos un gūst panākumus, ka varam spēlēt blakus vienā orķestrī un ka ar laiku viņi kļūst labāki par skolotāju. Šis gandarījums ir labākā alga manā arodā.

Saldus mūzikas skolā strādāju visu savu apzināto darba mūžu. Sākuma gados palīdzēja vecākie kolēģi, daudz palīdzējusi koncertmeistare Dzintra Hafnere - kad pats nodibināju savu sitaminstrumentu klasi. Kaut arī pēc profesijas esmu kordiriģents un spēlēju trompeti, mana aizraušanās jau no mazām dienām bijuši sitamie instrumenti. Pirmo instrumentu es izgatavoju pats - no četrrindu veca ksilofona uztaisīju divrindu, tagad to dēvē par marimbu. Mazpamazītēm ar skolēniem sākām piedalīties konkursos, un tā ir izdevies izrauties līdz pašai spicei.

Jubilejā novēlu skolas cilvēkiem būt ļoti saticīgiem, vienam otru vairāk saprast, būt iecietīgākiem."

ARTŪRS MACULĒVIČS, direktors: "Man patīk uz skolu atnākt, kad ta vēl ir tukša, un padarīt direktora darbus. Tad pamazām sāk nākt bērni, tie saiet pa klasēm, un vienā brīdī man rodas aizdomas - vai vēl kāds bez manis skolā strādā? Es izmetu līkumu pa skolu - visur skan mūzika. Tā ir neaprakstāma izjūta - kad stundu laikā atgriežos no ielas, jau Kalpaka laukumā var dzirdēt: skan mūzika... Un pavasaros, kad zālē līdzās manam kabinetam nāk spēlēt bērni, kas gatavojas uzstāties, kam melnais darbs mazajās klasēs jau ir padarīts, tad es baudu labu mūziku. Bet par mūziku nevar pastāstīt, mūzika ir jāklausās..."

RITA ŠEVELE, skolas darbiniece: "Mani tiešie darba pienākumi ir iekasēt naudu par skolu, vākt īres maksu un būt dežurantei - uzraudzīt garderobi, zināt par atslēgām un par visu, kas skolā notiek, arī sašūt karogu, kas diendienā vējos ir ieplīsis. Tomēr pēc desmit šeit nostrādātiem gadiem es jūtos tāpat, kā jebkurš skolotājs, - esmu visā notiekošajā iekšā. Pazīstu ikvienu bērnu, zinu, ko viņš mācās, - kad sāk spēlēt, es skaņdarbu jau zinu no galvas. Domāju, esmu palīgs skolotājiem, - nereti viņi nāk un vaicā, vai tāds un tāds skolēns ir ieradies. Tāpat pie manis griežas vecāki - ja ir kādas neskaidrības.

Skolā vislabāk patīk vieglajās dienās - otrdienās, ceturtdienās un piektdienās. Pirmdien skola pārpildīta, trešdien tāpat. Tad reizēm bērni iet, manu galdu līdzi aizvilkdami. Esmu skolā tā pieradusi, ka liekas: starp bērniem kļūstu jaunāka."

ŅINA PAHOMOVA, grāmatvede: "Kaut arī caur manām rokām iet visi cipari un norēķini, man ir svarīgi saprasties ar cilvēkiem. Esmu skolā tā iejutusies, ka tās kļuvušas par manām otrajām mājām.

Man patīk mans kabinets, pa kura logu paveras skats uz Kalpaka laukumu. Pa to redzu notikumus un gadalaikus, un to, kā ielās strādā cilvēki. Te vienmēr spīd saule."