Mana nedēļa (30.04.)

INA LĀCE, Saldus hidrometeoroloģiskās stacijas vadītāja

Pagājusī nedēļa man bija pavisam ikdienišķa - māja - darbs, darbs - māja.

Darbā - kā vienmēr, augu diennakti ik pēc trim stundām ejam nolasīt mērījumus, noteikt mākoņu daudzumu utt. Daudzās Latvijas vietās hidrometeoroloģiskās stacijas krietni sašaurinājušas savu darbību, strādā pārsvarā tikai tehnika, ko uzrauga 1 - 2 cilvēki. Pēc vecās sistēmas strādā tikai Saldus un Bauska. Šķiet, tas tāpēc, ka svarīgākie dabas procesi, piemēram, cikloni, Latvijā ienāk lielākoties no dienvidiem un rietumiem, un mēs esam pirmie, kas tos "sagaida", tāpēc mūsu ziņas ir svarīgākas.

Mums arī vairs nav agrometeorologa. Agrostacijas palikušas vairs tikai tur, kur darbojas izmēģinājumu stacijas, - Dobelē, Stendē, Pūrē... Citur pēc agrometeorologu ziņām vairs neesot pieprasījuma.

Vairākus gadus strādājam ar datoriem - tas ir ievērojami ērtāk nekā visu reģistrēt žurnālos. Diemžēl pārvaldei nav bijis materiālu iespēju modernizāciju turpināt - mums vēl nav ne printeru, ne e-pasta, tāpēc atskaites rakstu un sūtu vēstulēs.

Vasaras tuvums tik ļoti jūtams. Nu jau pusnaktī vairs nav īpaši tumšs, bet sešos no rīta - jau krietna gaisma. Cik vien atliek brīva laika, visu gaišo dienas cēlienu pavadu dārzā. Cauru dienu roku, stādu un pārstādu. Mana lielā vājība ir puķes. Nedomāju, ka es tās īpaši pareizi prastu kopt, taču man puķes ļoti patīk, un tās aug visās malās ap māju. Tagad, kad tās dzen asnus, pa desmit reizēm dienā apskrienu dobes, apskatos, kas izdīdzis. Šķiet, visas puķes labi pārziemojušas, vēl tikai pērn stādītais sparģelis nav izlīdis no zemes.

Man puķes žēl plūkt, tāpēc mājās nav daudz grieztu ziedu - parasti tikai viena vāzīte, kurā ielieku tādus ziedus, kuru man ir patiešām daudz. Bet, piemēram, lilijas nekad nenonāk vāzē.

Pierakstīja Daina Marcinkus