Abi saprotas no acu skatiena

Ezernieki ir pieraduši, ka Gunita un Olivers nav sastopami viens bez otra. Gunita Ķepale ir robežsardzes kinoloģe, bet viņas draugs - Ezeres robežkonktroles punkta narkotiku suns.

Līdz diviem gadiem ir kā bērni

Olivers ir no Dānijas atvests labradors, ko dāņu policisti uzdāvināja Latvijas robežsardzei. Oliveram Latvijā ir arī brālis - Daugavpils pārvaldē.

"Sunim ir divi gadi un astoņi mēneši. Tā kā viens viņa gads pielīdzināms astoņiem cilvēka gadiem, skaitās pieaudzis. Darba gaitas Olivers gan sācis nesen, bet jau ir bijuši pirmie panākumi," - lepojas Gunita. Savu darbu abi ir mācījušies Rēzeknes robežsargu skolas kinoloģijas centrā un tagad strādā uz robežas, arī - kopīgi ar muitu, policiju.

Pats grūtākais, saka Gunita, ir sākums - kamēr izdodas mazam kucēnam iemācīt to, ko viņš spēj izdarīt. Viņai atveda divus mēnešus vecu suni, kas līdz divu gadu vecumam raksturā bijis īsts bērns. Tam nācies soli pa solim aptvert, ko no viņa vēlas. "Galvenais - ar suni panākt labu kontaktu. Ja viņš tev uzticas, tad viss ir kārtībā, tad dara, ko liek. Man ir izdevies to panākt, un mēs ar Oliveru saprotamies no acu skatiena," - tā kinoloģe.

Vēl darbā ir ļoti svarīgi prast suni "nolasīt". Meklējot narkotikas, Gunita Oliveram seko līdzi ļoti uzmanīgi - kā viņš reaģē, ko ziņo. Informācija ir itin viss - ķepu, galvas, ķermeņa kustības. Svešam cilvēkam no malas pat nenojaust, ko suns stāsta. Kinologam tas ir jāsaprot.

Kaut skola ir izieta, sunim nepārtraukti ir jāmācās, katru gadu ir jāiziet testi, arī drīzumā Oliveram būs pārbaude. Viņam ļoti patīk mācīties. Sākumā darījis, ko lika, bet nesaprata, ko īsti no viņa vēlas. Taču vēlāk mācījās ar lielu azartu un, ja vēl par panākumiem saņēma mantiņu, ar ko paspēlēties, tad bija pavisam labi. Tas skaitās apbalvojums - speciāla bumbiņa, ko paņurcīt.

Darbs ir grūts un atbildīgs

Pirmkārt, narkotiku sunim iemāca vielu uzrādīt. Dažs kinologs viņam liek apsēsties, kad meklēto atrod, bet lielākoties tomēr māca ziņot ar ķepu. Ja suns narkotikas uzrāda, apsēdies pie sienas, tad grūti noteikt, kurā vietā meklēt tālāk. Taču, ja viņš vienā punktā uzsit ar ķepu, atrast ir nesalīdzināmi vieglāk.

Visiem narkotiku suņiem īpaši attīstīta ir oža - tas viņu galvenais darbarīks. Ožu izkopj, strādājot ar narkotiku smaržām, un panāk tādu rezultātu, ka šīs vielas suns saož no liela attāluma. Viņš viegli pamana arī, ja kāds somā pamatīgi noslēpis desu. Bet tad Gunitai ziņo pavisam citādi. Tiesa, tos, kas šo valodu nesaprot, piemeklē izbīlis.

Oliveram mācīts neaiztikt nepazīstamus priekšmetus, kas gadās ceļā. Saimniece saka: tāda "Amerika" viņam ir arī saldumi, jo pārtikā lieto speciālo suņu barību. Pārbarot četrkājaino robežsargu nedrīkst, jo lieks svars neļauj strādāt ar pietiekamu atdevi - suns ātrāk piekūst. Bet ošanai ir nepieciešams ļoti daudz enerģijas - tas ir fiziski smags darbs. "Nākšana uz darbu ir ļoti aša - tas Oliveram šķiet liels pienākums. Kad puse dienas pagājusi, tad ir tā nostrādājies, ka ceļā uz mājām pārguris ne ko redz, ne pamana," - stāsta Gunita.

Abi draugi pārvietojas kopā - viens uz divriteņa, otrs - skriešus to velk. Vietējie smejot - ir nu gan motoriņš!

Ezeres robežkontroles punktā "strādā" vēl divi suņi, bet viņu specialitāte ir pēdas.

Sapratne panāk visu

Salīdzinājumā ar citiem labradoriem, kas esot mierīgi, Olivers ir dzīvīgs un nemierīgs. Arī - dzīvespriecīgs un sirsnīgs, tādēļ iemīļots suns. Viņš ikvienu dzīvu būtni uztver kā draugu. Nu, nav jau gluži tā, ka nav neviena melnumiņa, ko pieminēt. Ir savi niķīši un suņa bērnībā izstrādāti tādi cipari, kurus nav tik viegli aizmirst.

Olivers ir ļoti greizsirdīgs un, ja saimnieci kāds aizskar, stumj to nost. Reiz Gunita viena aizbraukusi uz Saldu. "Atgriežoties mamma sagaidīja ar vārdiem: "Ej nu skaties, ko tavs bērns izdarījis." Prātā neienāks, kādus brīnumus viņš sastrādāja! Attaisījis skapi, norāvis manu jauno blūzi, to sacaurumojis, no spoguļa nogāzis kosmētiku, atplēsis lūpukrāsu un izsmērējis pa gultu... Viņš parādīja, ko nozīmē līdzi nepaņemt un vienu pašu mājās atstāt," - atceras suņa saimniece. Tagad kaut ko tādu vairs neatļaujas, toties, kad Gunitas nav mājās, Olivers "skolojot" viņas vecākus. Tiem nekas cits neatliek, kā pakļauties Olīša iegribām, - tik ļoti suns tiek mīlēts.

Narkotiku meklēšanas speciālista mīļākās atpūtas vietas ir gultas un dīvāni. Viņam mājās esot savs spilvens un sega. Ļoti mīl bērnus - labākas sabiedrības nevajag.

Grūti pārciest karstas vasaras, tad vienīgā veldze Oliveram ir ilgotās peldes. Skatās uz saimnieci un ar acīm lūdz: "Aizved mani uz dīķi!" Kad tuvojas vakars, sēžot pagalmā un ar katru kustību mudina: "Nu, ņemsi riteni? Braucam, braucam!" Kad dabū atļauju, jau trīsreiz noplunčājies, iekams pie dīķa atbrauc Gunita.