4. maijs - Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena

Kā ar putna spārniem aizlidojuši 12 gadi kopš tā laika, kad satrauktām sirdīm gaidījām brīdi, kad paziņos, kā mūsu deputāti nobalsojuši - būt Latvijai neatkarīgai, vismaz de jure, vai ne.

Bija vajadzīgas vismaz 134 balsis. Laimīgi tie, kas Rīgā atradās pie Augstākās Padomes ēkas, bet es iekārtojos pie televizora ar skaitīkļiem. Augšdaļā skaitu mūsējos, zemāk interfrontiešus. Redzu, ka pievilkti milicijas un drošības spēki. Pret interfrontiešu rupjībām tautfrontieši atbild ar dziesmām. Un, lūk, esmu jau saskaitījis 134 balsis. Pavisam par Neatkarības deklarāciju nobalsoja 138 deputāti. Tajā skaitā arī no mūsu rajona vēlētie - Mārtiņš Bērziņš, Arvīds Ulme un Imants Daudišs.

Pēc tam tauta dodas uz krastmalu, kur notiek milzīga manifestācija. Nākot ārā no Augstākās Padomes ēkas, mūsu deputāti tika sveikti ar puķēm, bet M. Vulfsonu uz krastmalu aiznesa nešus. Manifestācijā runāja daudzi, un visi bija vienoti, jo saprata, ka komunisti un interfrontieši tik viegli nepadosies. No ļoti daudzām privilēģijām nācās atkāpties. Visiem bija zināms Lietuvas liktenis, tā pirmā pasludināja savu neatkarību. Maskava saprata, ka ar ieroču palīdzību šoreiz nevarēs tikt galā, tāpēc tika izdarīts ekonomiskais spiediens. Šeit savu solidaritāti parādīja Latvija un Igaunija, dažādi palīdzot brāļu tautai. Tādēļ nebija ko brīnīties par daudzajiem Igaunijas un Lietuvas karogiem mūsu manifestācijā.

Jā, tas bija mūsu tautas laiks, kad mēs bijām vienoti un ticējām Latvijas pilnīgai brīvībai un saimnieciskai attīstībai. Kurš gan no mums, kas toreiz ar dziesmām gājām pretī apdzirdītu un pārģērbtu kursantu bariem un pat tankiem, toreiz varēja ticēt, ka pēc 12 gadiem pilsētu ielās būs sastopami ubagi, ka nedaudzi tautieši īsā laikā kļūs neticami bagāti, ka tiks izveidots milzīgs birokrātijas aparāts, kas būtībā kalpo tikai augstākajai sabiedrībai? Taisnība, pašreiz ierēdņi ir laipni un ātri atbild uz vēstulēm. Bet katram skaidrs, ka viņi turas pie sava krēsla, un vēlēšanas jau tik tuvu. Partiju sarodas arvien vairāk, bet ticības to solījumiem ir mazas.

Tomēr gluži tā nav, ka nekas nav mainījies. Pasaule iepazīst mūs, un mēs iepazīstam pasauli.

Kā tad reaģēja Maskava uz Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanu? 1990.gada 9. maijā republikas AP vārdā tās priekšsēdētājs A. Gorbunovs nosūtīja PSRS prezidentam M. Gorbačovam vēstījumu, kurā ļoti skaidri un argumentēti pamatota Latvijas rīcība un nostāja. Atbilde bija M. Gorbačova dekrēts, kas noliedza un neatzina Latvijas Neatkarības deklarāciju. Viņš nezināja, ka pašam palicis pavisam īss laiks, ko valdīt.

Ar dziļu cieņu atcerēsimies tos deputātus, kas balsoja par brīvu Latviju, bet vairs nav mūsu vidū. Liela nozīme bija Ķezbera veikumam, pavisam nesen mēs zaudējām Imantu Daudišu.