"Mana vieta ir pie ūdeņiem un mežā."

Zaņenieku VIDEVUTU KIRŠTEINU Saldus rajona ļaudis pazīst kā ilggadēju lauksaimnieku. Lai gan nu jau daudzi gadi, kopš viņš pensijā, bet dažādās sabiedriskās norisēs joprojām dzird pieminam viņa vārdu.

Vecāka gadagājuma zaņenieki mēdz teikt: "Tas bija Kiršteina laikā," kā uzsvērdami, ka viņš bija kārtīgs saimnieks. Kolhoza priekšsēdētāja amatā viņš bijis 30 gadus. Šogad Videvuta kungs, tāpat kā vēl vairāki pieredzējuši un godājami lauksaimnieki, svin jubileju. Šajā zīmīgajā gadā lūdzu viņū dalīties atmiņās par piedzīvoto un pārdomāto.

Jūsu paaudzes speciālistiem un vadošiem darbiniekiem varbūt pagājušie laiki neliekas tik slikti, kā mēs dažkārt mēdzam domāt un runāt?

- Visādi gājis, un slavēt kolhozu laikus nevaru. Savu darba mūžu sāku, strādādams par agronomu Skrundas rajonā. 1958. gadā pārgāju uz Pampāļiem, biju priekšsēdētājs kolhozā "Sarkanā zvaigzne", pašā Ventmalā. To vēlāk pievienoja Pampāļiem. Tolaik tur varēja pārvietoties tikai ar kāpurķēžu traktoru. Lai gan vairs nebija Staļina laiki, tomēr katram saimniecības vadītājam meklēja tēvutēvu grēkus, lai tikai neļautu strādāt. Es gan no tā īpaši daudz necietu, bet dažs labs priekšsēdētājs visu laiku "karājās", kā tievā diedziņā piesiets.

1962. gadā sāka rēķināt nevis izstrādes dienas, bet maksāt algas, un likās, ka dzīve kļūst mazliet gaišāka. Ap to laiku saimniecisko dzīvi rajonā sāka vadīt cilvēki, kuri pārzina vietējo situāciju, nevis norīkotie no kāda cita reģiona vai Rīgas. Viņi saprata problēmas un ar viņiem normāli varēja pārspriest lietas. Gandrīz visos Kurzemes rajonos notika šo vadītāju maiņa, un mēs, kolhozu priekšsēdētāji, varējām uzelpot brīvāk un normāli vadīt saimniecības.

Vai bieži saņēmāt rājienus?

- Pārsvarā pret mums izturējās ar diezgan lielu iecietību, jo priekšsēdētāja amats nebija nekāda medusmaize - neviens to īpaši nekāroja. Mums ļāva strādāt. Labāk lai ir tie paši vadītāji, nekā jāmeklē kāds vietā. Man rājiens tika, kad reiz biju nosūdzēts, ka braucu iedzēris. Bet daudz nepatīkamāk bija, kad sauca uz birojiem un strostēja, ka kaut kas nav laikā izdarīts. Tomēr daudz sliktāk par oficiālu rājienu bija uzklausīt pārmetumu lielajā lauksaimnieku sanāksmē Rīgā. Rāja par daudz ko, piemēram, ka kāds teļš nobeidzies virs pieļaujamo skaita. Tas bija tāds nepatīkams audzināšanas veids.

Kā izdevās tikt tam pāri?

- Pārdzīvojums tas bija, nevaru noliegt. Bet to vajadzēja nolikt malā un strādāt tālāk.

Pēc Pampāļiem tikāt Zaņā?

- Ne uzreiz. Biju arī kolhoza priekšsēdētājs tagadējā Ezeres pagastā, toreiz tur bija kolhozs "Grieze". Tas atradās, sākot no Ezeres aerodroma līdz Ventai. Tur nostrādāju 14 gadus, un tad mani pierunāja kļūt par "Zaņas" priekšsēdētāju. Uz "Griezi" aizgāju kā uz stipri panīkušu kolhozu, bet Zaņā bija salīdzinoši laba saimniecība. Tur bija strādājuši labi priekšsēdētāji - Ančipanovs un citi. Pēc tam gan "Padomju rītā", gan "Boļševikā" strādāja jauni priekšsēdētāji. Tolaik notika paaudžu maiņa - vecie kadri beidza darba gaitas, sāka jaunie. Bet Zaņā abiem jaunajiem saimniecību vadīšana sagādāja mocības, un viņi aizgāja.

Kā tolaik trūka visvairāk?

- Vislielākā nelaime bija, ka trūka slaucēju un nācās darbaspēku meklēt Lietuvā. Mums bija gandrīz 40% slaucēju no Lietuvas. Jaunie jau tad priekšroku deva pilsētas dzīvei. Traktoristi vēl bija, bet fermās nebija, kam strādāt. Dubļi jābrien, brīvdienu nav, meitenes meklēja vieglāku darbu. Ja no četrām slaucējām trīs dzērājas, bet viena kārtīga, tad arī tai vienai zūd stimuls strādāt. Lietuvā tolaik bija nabadzīga dzīve, trūka darba. Te bija salīdzinoši labas algas, devām dzīvokli. No tiem laikiem daudzi lietuvieši palikuši Latvijā, arī mūsu pagastā, ir labas ģimenes. Te jau izauguši viņu bērni, mācījušies mūsu skolā, kļuvuši par latviešiem.

Augot ienākumiem, varējām sākt būvēt jaunas fermas, modernas darbnīcas, bērnudārzu, asfaltējām ceļus. Sākām celt individuālās mājas, turklāt - ar izdevīgiem noteikumiem. Kolhozs uzcēla, iedeva mājas atslēgas jaunajam īpašniekam, un viņam māja bija jāizmaksā 20 gados. Līvānu mājas tapa nedēļas laikā.

Būvniecības tempus un kultūras dzīves daudzveidību uzskatu par diviem lieliem tā laika plusiem. Klubs bija Celmeniekos. Kādi tikai mākslinieki tur viesojās! Teātri, dziedātāji, arī Kārlis Zariņš tur dziedājis. Arī paši bijām rosīgi pašdarbnieki, mums bija pat savs orķestris.

Bet tas laiks samaitāja cilvēkus, un nonāca tiktāl, ka gandrīz katram strādniekam jāliek klāt uzraugs. Sākumā uzraugs bija tikai brigadieris, tad jau vajadzēja arī brigadiera palīgu, tad - mehāniķi, tad vēl kādu speciālistu, un visiem vajadzēja būt uzraugiem. Kolhoza beigu posmā daudzi uzskatīja, ka algu nopelnījuši jau ar to vien, ka ir ieradušies darbā.

Kas pozitīvs, jūsuprāt, šodien?

- Tas, ka ir privātīpašums, ir konkurence. Kas grib, tas mācās, cenšas, un ir tas vērtīgākais, kas latviešos vēl saglabājies - tieksme pēc izglītības. Tajos laikos pabeidza tehnikumu, sadalīja, kurš kurā vietā strādās. Jaunais speciālists zināja, ka viņam būs dzīvoklis, darbs, alga, dienesta auto, un uzskatīja, ka tā pienākas. Tagad jaunietis zina, ka jācenšas pašam. Vecāki pārdod pēdējo, lai bērns var izskoloties un tikt dzīvē uz priekšu. Jau mācoties jaunietis spiests domāt, kur strādas, ka jāiegūst pēc iespējas augstāka kvalifikācija, domā par karjeru - tas ir dzinējspēks, kāda agrāk nebija. Saimniekus dzen tas, ka ir spiesti plānot, kur likt savu ražojumu, vai varēs pārdot un vai to kāds varēs nopirkt.

Bet jaunie mūk no laukiem.

- Laukos atgriežas tie bērni, kuru vecākiem ir saimniecības. Visiem nav laukos jāpaliek. Ja jau visās Eiropas valstīs laukos saimnieko 3 vai 4 procenti iedzīvotāju, tā būs arī pie mums, patīk mums vai ne. Arī te būs lielas saimniecības. Vēl jau var kaut kā dzīvot, ja ir trīs govis vai trīs sivēnmātes. Bet tad papildus vajadzīgs algots darbs, kaut vai par 50 - 60 latiem. Ar laiku mazajiem zemniekiem varētu būt divi varianti - vai nu viņi atrod iespēju kooperēties ar lielajiem, vai arī strādā pie lielajiem saimniekiem.

Visi nopietnie saimnieki, ko es pazīstu, ir atraduši savai produkcijai noieta vietu, un viņiem vairs nav jautājuma, kur pārdot, piemēram, graudus. Tie, kuri gadiem audzē sivēnus, jau atraduši pircējus, un no viņiem cilvēki pērk gan par zemāku, gan augstāku cenu, jo zina, ka labi sivēni.

Saimniekam vienmēr jādomā, ko varētu darīt papildus. Mums ir uzņēmēji, kuriem bija zāģētava, tā arvien paplašinājās. Redzot, ka koku bizness sāk iet mazumā, izdomāja ko citu - sāka apstrādāt zemi, audzēt graudus, nopirka tehniku. Redzot, ka graudu tirgus nav stabils, pērn iestādīja ogulāju dārzu. Kas viņi sākumā bija? Šoferi. Var tikai pabrīnīties, ko uzņēmīgi cilvēki spēj izdomāt un izdarīt. Ja cilvēks grib, viņš var daudz ko iemācīties.

Ir jau arī tādi, kuri kaut ko nopelna, bet neiegulda vis ražošanā vai nākotnes vajadzībās, bet lepnā automašīnā. Citi pērk zemi. Zeme vēl ir lēta, un to droši var pirkt lauksaimnieki, kuriem ir 30 vai 40 gadu. Zemes cena augs. Kāpēc ārzemnieki iegulda naudu mūsu zemes pirkšanā? Tādēļ, ka viņi zina zemes vērtību. Cenai augot, viņi vai nu šo zemi pārdos citam pircējam, vai ražos to, kas būs izdevīgi. Viņi šobrīd iegulda naudu un pagaidīs kaut vai 20 gadus.

Tad jau jūs esat par zemes pārdošanu ārzemniekiem?

- Ir saukļi, ka nedrīkst Latvijas zemi, kura slacīta tēvutēvu asinīm un sviedriem, pārdot svešiem. Es arī esmu savas zemes patriots un zinu, kā mūsu senči mocījās un darīja visu, lai tiktu pie zemes. Cirtušies purvos, mežos, lai iekoptu laukus. Ārzemniekiem šī vēsture nenozīmē neko. Labi, nepārdosim ārzemniekiem. Bet vai nav vēl sliktāk, ka jau šodien laba, nosusināta zeme strauji aizaug ar krūmiem? Tad lai strādā, kas spējīgs, lai no zemes gūst labumu, bet lai tā neaizaug. Ja nespējam paši, tad vismaz būs kāds, kas to spēj un dod arī darbu vietējiem. Ir daudz zemes, ko neiekāro neviens.

Lielie saimnieki zemi pērk, vismaz mūsu pagastā tāda tendence ir, un viņiem zeme vajadzīga. Labai zemei gan būs laba cena, gan būs pircēji.

Kā jūs vadāt savu ikdienu?

- Esmu pensionārs un varu atļauties savu laiku veltīt patīkamām nodarbēm - makšķerēšanai, darbam mežā. Meža darbi gadā aizņem vidēji divus mēnešus. Necērtu, lai pelnītu, bet mežs ir jākopj, jāapstāda. Dārgos stādus nevaru atļauties nopirkt, nākas meklēt mežā. Pārējais laiks paiet ar makšķeri. Mana iecienītākā makšķerēšanas vieta ir Zaņas dīķis. To apsaimniekojam mēs, vietējie makšķernieki. Pērn ieviesām licencēto makšķerēšanu. Gandrīz mēnesi nodzīvoju Rīgā, kamēr dabūju visus saskaņojumus, ka te var notikt licencēta makšķerēšana. Zaņas dīķi gribējām sakārtot jau kolhozu laikos. Tam vajadzēja projektu. Bet, lai projektu sagatavotu par valsts līdzekļiem, vajadzēja iekārtot laistīšanas sistēmu. To arī izdarījām, dabūjām kādus 100 tūkstošus rubļu, iztīrījām dīķi, uztaisījām dambi un ielaidām zivis. Bet kādu laiku malu zvejnieki dīķī darījās, kā grib. Arī tagad maluzvejnieki rīkojas barbariski, īpaši - Ventā. Tur ir atsevišķi posmi, kur makšķerniekiem vairs nav, ko darīt. Visbriesmīgākie ir elektrozvejnieki.

Uz Zaņas dīķi brauc rīdzinieki, jelgavnieki, liepājnieki (Saldū ūdeņu pietiek visapkārt). Pērn dīķī makšķerēja vairāk nekā 100 cilvēku. Bet makšķerniekiem, kuri brauc no tālienes, vajadzīgas arī naktsmītnes. Bieži līdzi atbrauc arī ģimenes, nakšņo teltīs, vajadzētu civilizētāku servisu. Gribam iesaistīties projektā un iegūt līdzekļus Zaņas dīķa krastu izkopšanai, stāvvietu iekārtošanai. Pagastā ir arī Zaņas upes dabas liegums, kur gribēja taisīt spēkstaciju, bet lieguma dēļ to neļāva. Tādēļ nu ir iecere kopā ar Pampāļu un Zaņas skolu izveidot skolēniem mācību taku aptuveni 5 kilometru garumā - ar uzrakstiem, skatu vietām. Tas varētu būt mūsu makšķernieku biedrības labs darbs. Būs jāiztaisa soliņi, jāveido pārejas slapjākās vietās, jāattīra no krūmiem. Tur ir neskarta daba, gleznaini krasti, tikai aizaudzis. Ja būs šāda taka un skatu vietas, tad arī makšķernieku ģimenēm ar bērniem būs, kur izstaigāties, pavērot dabu, atpūsties. Ceru, ka atrisināsim arī naktsmītņu jautājumu.

Ja jūs būtu jauns, ko vēlētos izdarīt?

- Ja būtu jaunos gados, man būtu savs bizness, bet tikai laukos. Es nevaru pilsētā nodzīvot ilgāk par nedēļu. Man nepatīk ekskursijas uz lielām pilsētām. Kādreiz braucu ekskursijās uz Vāciju, Poliju. Vadā tevi no vienas pils uz citu, no viena muzeja uz citu. Ko tu redzi? Vienus vienīgus mūrus, akmeņus. Bet laukos, kur gribētos apstāties, neļauj pat izkāpt no autobusa. Kas tā par ekskursiju!

Es negribu dzīvot pilsētā, labāk tad meža vidū teltī. Man žēl to cilvēku, kas nemāk novērtēt dabu. Cilvēks ilgstoši nespēj sēdēt uz akmens, kaut vai tas būtu kur augstu kalnos. Pilsētā cilvēki saslodzīti dzīvokļos, dažs pa logu var saskatīt otras mājas sienu, debesis - tikai mazu gabaliņu. Uz ielas liels troksnis. Kā to var paciest? Vienīgā daba ir parks, kur nedrīkst sēdēt zālītē.

Es aizeju uz savu mežu, ko tur iestādu, tas aug, tas ir mans. Kaut ko sakārtoju, iztīru. Tur man ir putniņi. Izlieku būrīšus, un sarodas vēl vairāk putnu. Nupat manā mežā uzradies mazais ērglis. Tikai dikti bailīgs. Es varu sēdēt laivā un vienkārši skatīties, kas notiek dabā, un klausīties. Man to zivi īstenībā nevajag. Agri rītā izbraucu dīķī un skatos, kā mostas visa dzīvā radība, kā pusdienā dodas pie miera, pēc tam mostas un darbojas. Tur mani neviens netraucē domāt, varu izdomāt veselus garus romānus.

Jūsu dzīve noteikti ir tāda romāna vērta. Vai nav doma uzrakstīt?

- Mēs ar brāli spriedām, ka vajadzēt rakstīt atmiņas - ko mūsu tēvs pieredzējis, kā strēlniekos karojis, Sibīrijā bijis. Nerunājot jau par savu dzīvi. Bet rakstīšana man nepadodas, liekas, ka neiznāk tik gludi. Cilvēkam pienāk noteikts laiks, kad gribas uzzināt arī savu vecāku vai vēl senāku pagātni, un žēl, ka to uzzināt nav iespējams. Man ir mazbērni - meitai ir divi bērni. Nu jau mums ir arī mazmazmeita, viņai ir divi gadiņi. Mazdēls ir profesionāls mūziķis, mazmeita - skolotāja. Visi Rīgā. Ja jau būtu no bērnu kājas izjutuši sīksto lauku dzīvi, varbūt kāds būtu laucinieks. Pilsētas vilinājums liels, un Rīgā ir lielākas algas. Katrs grib, kur labāk.

Bet jums bērnībā lielas izvēles nebija...

- Mani vecāki bija zemnieki, tēvam bija liela saimniecība, un mani lika pie darba bez ierunām. Esmu visu mūžu bijis pateicīgs, ka man ir šis bērnības rūdījums. Protu visus lauku darbus. Bija bērnībā kreņķis, ka daudz jāstrādā. Dauzīšanās jau tajos laikos bija nosacīta. Kā tu klīdīsi uz cita māju, ja savā sētā darbs? Nedomā, ka vasarā varēsi blandīties ar citiem puikām apkārt. Bet tas ir tik veselīgi, visam mūžam rūdījums.

Mednieks neesat?

- Medniekos neesmu bijis. Tēvs bija mednieks, znots - mednieks. Tajā izpriecā pārāk daudz asiņu. Kā lai bendē graciozos dzīvniekus? Cik reižu redzu kādu stirnu, briedi. Es ar lielu piespiešanos kauju vistas vai pīles. Ja neviens cits neuzņemas, tad daru.

Jūs, bijušie priekšsēdētāji, arvien turaties kopā.

- Manā jubilejā mēs, četri vecie buki, kuri dzimuši 1927. gadā, sanācām kopā. Bija jau noruna, ka tiksimies ik pēc 10 gadiem, bet Blūms teica, ka mūsu gados tik ilgi vairs nevar gaidīt, jāsaiet kopā ik pēc 5 gadiem. Tā arī darām. Kopā visādi gadījumi piedzīvoti. Visjaukākās bija priekšsēdētāju ekskursijas, kas notika katru gadu, katrreiz uz citu vietu. Esam bijuši Sibīrijā, Somijā, daudzkur. Tie braucieni un piedzīvotais paliek atmiņā uz mūžu.