Kā Saldus ģeogrāfi un vēsturnieki brauca svešas zemes skatīties

Citu rajonu skolotāji apskauž saldeniekus, jo apzinās, ka ar skolotāju aldziņām tā arī paliks, apbraukājuši tikai Rīgu un Ventspils ledus halli audzināmās klases kopīgajā ekskursijā (un tad vēl taisnosies dažam labam, kāpēc nav paši maksājuši par autobusu...). Saldus rajona Izglītības pārvalde atradusi līdzekļus skolotāju izglītojošam braucienam uz kādu no Eiropas valstīm. Reizi piecos gados.

Lai cik dīvaini tas liktos, daudziem šī bija pirmā iespēja šķērsot bijušās padvalsts robežu. Un ne jau tāpēc, ka sliņķi. Tāpēc, ka skolotāji. Tiešām, daudzi vēstures un pat ģeogrāfijas skolotāji līdz šim par svešām zemēm skolēniem stāstījuši tikai teorētiski.

Pāri robežām

Braucām marta brīvdienās uz pēdējā laika tūristu Meku - Horvātiju. To pašu, par kuru, neraugoties uz Andras Valkīras izsmeļošo rakstu "SZ", daudzi turpina jautāt: "Tu dulls? Tur taču karš!" Nē, tur viss O.K.!

Ceļojuma iesākums - visai tradicionāls. Stundām gara nīkšana uz Latvijas, tad Lietuvas robežām. Arī leiši nu nopirkuši datorus. Bet pasītes nav mašīnlasāmas. Rakstīšana ar roku robežsargu čaļiem diez ko ātri nevedas, un pāris stundu pagalam! Polijas - Lietuvas robeža vēl draņķīgāka. Kravas auto rinda vairāk nekā 10 km gara! Eiroskeptiķi, protams, neņems vērā arī šo argumentu. Paši taču laikam neceļo? Toties brauciens pa Poliju kļuvis ciešamāks. Labāki ceļi, labi ceļmalas krogi, ceļu zinoši šoferi - ko vairāk vajag! Naktsmiers autobusā embrija pozā neko tīkams vis nav, bet tāds nu ir Latvijas tūristu liktenis. Kamēr skolotāji neceļos ar lidmašīnām... Joks, protams!

Slovākija daudziem saistās ar pieejamām cenām un Tatru kalniem. Tiešām, par tik mazu naudiņu tik lielu dabas daudzveidību nekur tuvumā neatrast. Eiropas iepazīšana būtu jāsāk no šejienes. Kaut arī šķērsojam tikai Zemos Tatrus, mācību pieredze sanāk labu labā. Pārdesmit minūšu laikā no sniegotiem kalniem iebraucām jaukā pavasarī.

Polijas - Slovākijas un Slovākijas - Ungārijas robežas arī draņķīgas. Bet, kā teica slavens cietumnieks: es var\' vairāk nosēdēt, nekā jūs man iedot! Un mēs sēdējām! Ungārijā taču jātiek! Gan tāpēc, ka te pirmās civilizētās naktsmājas, gan tāpēc, ka būs vīna degustācija un naksnīgā Budapešta.

Vai vīna dzeršanas kultūra ir kultūra vai dzeršana, to tā arī nesaprotu. Manu kolēģu uzvedība gan būtu raksturojama ar vārdu: kultūra. Pats nekulturāli nedzēru. Un arī jutos labi. Labi jutos arī tad, kad namamāte izteica vēlēšanos iemācīties svarīgākās frāzes latviski. Te nu arī valodu likums. Vienkārši - nevajag nekādu valodu likumu! Ungārietei no mums vajag naudu - viņa mācās valodu. Viss! Kad mazāk apķērīgajiem Latvijas krieviem no mums kaut ko vajadzēs, viņi arī mācīsies. Pašlaik acīmredzot nevajag. Bet skats no Gelerta kalna uz izgaismotajiem Budapeštas tiltiem noteikti paliks atmiņā gan degustētājiem, gan nedegustētājiem. Iespaidīgi.

Ceļa mērķis mums eksotisks. Tāpēc nākamajā rītā nespēj saistīt ne lielpilsēta, ne Balatons. Kas diez tur, Horvātijā, mūs gaida? Sagaidīja normāla robeža. Robežsargi pat zīmogus pasēs nespieda. Jā, bet kur tad tikko bija karš? Ātri un nekādu problēmu. Problēmiņas radās tikai dāmu tualešu zemās caurlaides spēju dēļ. Tādas problēmiņas gan ir visur. Latvju zeltenes to atrisina pa savam. Okupē kungu pusīti. Kungi mazliet pabrīnās un pārsteigti atmet ar roku.

Sirreāli iespaidi

Horvātijas austrumu daļas daba pārsteigt nespēj. Īpaši - tos, kuri ceļojuši daudz. Kā jau visā Viduseiropā. Vakarā esam galvaspilsētā Zagrebā. Horvāti mūs sagaida ar stāstu, cik silts vakar esot bijis laiks, bet nu šodien... Aukstais vējš mūs izpurināja pamatīgi. Izrādās, ka līdz šim mazdzirdētajā Zagrebā ir gana daudz senatnes pieminekļu un notikumu, un tūristam te ir, ko redzēt arī nesezonas laikā.

Te ir tik labi ceļi! Jā, bet kur tad tikko bija karš? Kalnu ceļi ir pat krietni pārāki par šaurajiem Norvēģijas ceļiem.

Iespaidīgākais dabas objekts neapšaubāmi bija UNESCO aizsargājamo dabas objektu sarakstā iekļautā Plitvices ezeru kaskāde. Tā ir 16 ezeru virkne, kas savstarpēji savienota ar ūdenskritumiem. Karsta process (iežu šķīšana pazemē), kas vērojams visā šajā apvidū, ezeru kaskādes augstumus tikai palielina. Karsta process savu internacionālo nosaukumu ieguvis tieši no dienvidu slāvu valodām, jo šeit, Balkānos, tas bija novērojams visspilgtāk.

Karsta lauki radīja sirreālu iespaidu ar savām neskaitāmajām kritenēm kā milzīgu bumbu bedrēm. Ņemot vērā apstrādājamo zemju trūkumu, bedru dibenos ir izlasīti visi akmeņi un tie nolīdzināti, radot piecreiz piecus metrus lielus lauciņus dziļās iedobēs. Kā tādās bedrēs iebrauc traktoriņi, man nekļuva skaidrs.

Plitvices ezeru rajons cieši piekļaujas Bosnijai. Te arī redzamas kara sekas. Īstas, ne ķinīša. Gides rādītajā videofilmiņā ar Dubrovniku vājprātīgo bombardēšanu, ar cilvēku izmisušajām sejām, ar raudošu, pārbiedētu bērnu, kurš neko vēl nezina par sarežģīto Balkānu vēsturi. Vēlreiz nonāku pie secinājuma par mūsu valsti.

Man daudz kas nepatīk tagadējā Latvijā, bet man patīk veids, kā izcīnījām neatkarību. Mums arī bija sarežģīta vēsture, mums arī bija tiem otriem, ko pārmest, bet nešāvām, mēs dziedājām. Tā ir labāk. Balkānu karš taču arī radās, noskaidrojot, kuram uz to zemi lielākas tiesības, kurš te lieks, kura ticība, rakstība un tradīcijas labākas... Gudri cilvēki mācās no citu kļūdām.

Mācībstunda ģeogrāfiem

Dināru kalni manā ģeogrāfiskajā izglītībā ienes vēl vienu skaidrību. Jau gadiem mācu bērniem, ka Vidusjūras piekrastē aug mūžzaļo cietlapju meži un krūmāji. Kādi izskatās - īsti nezinu. Padomju gados tos varēja skatīt Krimā un Kaukāzā. Tad tos mācību grāmatā sauca par šibļaku. Diez cik labi neskan, vai ne? Te - sausajās kalnu nogāzēs - šo audžu ir ļoti daudz, pareizāk sakot, cita nekā te nav. Vietām kaila, akmeņaina zeme. Vēlāk saprotam, ka kaila arī tāpēc, ka horvāti akmeņus lasījuši cītīgi, lai izveidotu aitām kaut cik piemērotas ganības. Akmeņus novest nav iespējams, tāpēc cilvēki tos krauj žodziņos vai sviež kaudzēs. Jā, te ir īsta "cīņa par ražu"! Šibļaks pareizi nu ir saucams par makvisu. Tas ir aizstājis senos laikos iznīcinātos mežus un ganības un šodien nav izmantojams nekam. Ciets, ass, dzeloņains cilvēkam necaurejams krūmājs. Saprotamāk skaidrojot, būtu jāsaka, ka ieiet krūmos pačurāt te nav iespējams - sāpīgi! Un tomēr mazliet paretinātās vietas izmanto kā aitu ganības. Jā, ja horvāti ieraudzītu mūsu pavasarī degošos kūlas laukus! Viņi nesaprastu. Bet varbūt saprastu - viņiem taču arī bija komunisms.

Visvairāk gaidīta tomēr ir Adrijas jūras, Dalmācijas piekraste. Cerējām, ka subtropos būs siltāks. Palmas, protams, redzējām un fotografējām, bet atnākušajam aukstajam anticiklonam neko padarīt nespējām. Pat trakāk, ceļā uz tuksnešaino Pagas salu izbaudījām tik aukstu, negantu vēju, kurš pūta no Dināriem uz jūru, ka atkal viena mācību stunda gatava! Beidzot atcerējos pirms 20 gadiem klausīto pasniedzēja Zelča lekciju par aukstajiem boras vējiem. Tad neko nesapratu. Tagad ilgi atcerēšos. Nekad nebiju redzējis tik lielus viļņus, kas sākas no krasta un iet atpakaļ jūrā. Vējš te tik stiprs, ka, palīdzot aitām un mežu izciršanai, visa auglīgā virskārta nu ir sapūsta Adrijas jūrā. Trīs ceturtdaļas salas (tā ir liela) sastāv no kailiem akmeņiem, lai gan lietus te nemaz nav tāds retums.

Daudz savādāka nav arī KRK sala. Jā, tā to arī sauc. Horvātiem "r" burts lieliski kalpo par patskani. Vasarā te tūristi būs "biezā slānī". Atceroties A. Valkīras rakstu par liberālajiem vācu dāmu sauļošanās kostīmiem, priecājos, ka augustā te būšu atkal, bet jau pats kā gids, un varēšu patiesi iepriecināt savus grupas vīriešus ar kaut ko skaistu. Vidusjūras klimats garantē, ka laiks te būs saulains. Un ko vairāk vajag?

Cilvēku sejās, sarunās, ēdienos Adrijas piekrastē manāms itāliskais. Tas tāpēc, ka patiesībā viņi te saimniekoja līdz pat Otrā pasaules kara beigām. Horvāti te būtu uzskatāmi par tādiem kā migrantiem? Jācer, ka nu vairs nevienam neienāks prātā vēlreiz pārzīmēt Eiropas karti! Zināms, ar ko tas beidzas. Eiropai zemju pārdalīšana vairs nekad nebūs aktuāla arī tādēļ, ka vietējo iedzīvotāju kļūst arvien mazāk un mazāk. Tas jau strauji notiek ne tikai Austrumu bloka zemēs, bet arī turīgajās - Vācijā, Itālijā, Japānā. Arī horvāti ir izaudzinājuši paaudzi, kas vairs negrib bērnus. Tāpat kā latvieši. Un iedzīvotāju skaits te arī samazinās. Tikai ne tik strauji kā Latvijā. Vienkārši - bez bērniem ērtāk.

Aptuvenās aplēses par upuru skaitu kara gados ir ~10 000! Briesmīgs skaitlis! Latvija negatīvā dabiskā pieauguma dēļ 2000. gadā zaudēja ~14 000 cilvēku. Arī briesmīgi.

Bet saldējums - te itāļu un lēts. Izgaisa vēl viens mīts. Cenas Horvātijā nemaz nav tik nepieejamas. Pārtikas veikalos - gandrīz kā Latvijā. Nav nemaz tik grūti izdomāt, kā cienījamie pedagogi izrunāja horvātu naudu - kunas. Pareizi! Uzminējāt! Sīkās naudiņas sauc par lipām. Bet kā tie skolotāji? Pareizi!

Atgriešanās

Visīsākā muļļāšanās bija uz Horvātijas - Slovēnijas robežas. Ātri, labi, nekādu zīmogu, pasu datu ievadīšanas datorā, utt. Jā, bet kur tad tikko bija karš?

Uldis Tīrons teica, ka bez atgriešanās nav ceļojuma. Tā ir migrācija. Atgriežoties katrs kaut ko domājām. Cik vēl atlicis naudas, vai bildes izdosies labas, vai visiem mīļajiem būs atvestas dāvaniņas, vai būs siltas vakariņas?

Man viss bija labi. Es domāju par Latviju. Ar ko mēs varam piesaistīt Eiropas tūristus? Jāapzinās viens: masveida tūrisma te nebūs nekad! Mēs varam piesaistīt īpašus pārdzīvojumus alkstošos - ekstrēmistus, ja gribat. Piemēram, martā viena tūristu plūsma nebrauktu vis uz Holandi skatīties tulpes, bet dotos uz Latviju skatīties, kā deg Latvijas lauki. Naktī skats ir tiešām iespaidīgs. Programmā varētu būt iekļauts arī kārtīgs lauku papiņš, kurš argumentēti izstāstītu, cik tas ir labi, nenovēršami un ka tā attapīgie latvieši darījuši to jau gadu simtiem. Un neies te klausīt kaut kādus Eiropas Savienības kungus, jo pirms tam mums jau bija cita savienība un kungi. Vot! Par īpašu piemaksu varētu ļaut uguni laukam pielaist arī pašiem tūristiem. Atbilstoši ES direktīvām, protams.

Neaizmirstams piedzīvojums būtu brauciens pa Eiropas sliktākajiem asfaltētajiem ceļiem, piemēram, Lielo ielu Saldū. To viņi ilgi atcerētos. Atmiņai paliktu fotogrāfija uz putekļaina zemes ceļa, jo pat Horvātijā tādu nav. Jā, bet kur tad tikko bija karš? Asus pārdzīvojumus ārzemju tūristi izjustu, arī tuvojoties gaļas kombinātam maitu dedzināšanas laikā. Pārbrauktuve pie Druvas viņus tīkami relaksētu. Lai padomā, kāpēc veselas 10 minūtes pirms un veselu minūti pēc vilciena pienākšanas atveras pārbrauktuve. Tāpēc, ka te nav nekāda Eiropas Savienība, un nav te mūs ko mācīt! Gribam paši būt kungi savā zemē! Vakars varētu noslēgties kādā krogā jautru, iereibušu pusaudžu kompānijā. Tās ir lietas, ko nabaga Eiropā vairs neesmu redzējis! Tam visam vajadzētu nostrādāt, un, ja kāds uzņēmējs manu ideju paņems, gribētu saņemt procentus par priekšlikumu!

Bet, ja nopietni, liels paldies Saldus rajona Izglītības pārvaldei un Rasai Bidiņai, kura mūs tālajā 5 tūkstošu kilometru garajā braucienā no rīta personīgi pavadīja! Nu jācenšas to visu atlīdzināt bērniem! Dzīve ir skaista!