Saldus pilsētas ģimnāzijai - 80

80 gadu jubileja tiks atzīmēta 18. maijā - tagadējo un bijušo skolotāju, skolēnu, darbinieku un draugu lokā.

Ģimnāzija ir skola, kuru redz. Tāpēc, ka tā ir kalnā, tāpēc, ka centrā, tāpēc, ka balta. Liekas, visi - gan tie, kas Saldū ir katru dienu, gan tie, kas lielā autobusā tikai paretam izbrauc cauri pilsētai, - izjūt, kā skola elpo.

Rītos, tad tā vēl snauž. (Tāpēc, ka bieži ēkas jaunajā korpusā naktsmiers iestājas vēlu jo vēlu - pēc spēlēm vai treniņiem...) Kad saule rāpjas no pamales Brocēnu pusē, ierodas cilvēki skolas ēdnīcā un sētniece slauka laukumu sporta zāles galā - tikai tad skola sāk mosties. Izberzē lielās logu acis un skatās, kā durvis ver pirmie skolēni. (Vienmēr ir tādi, kam gribas ierasties visagrāk.)

Dienas vidū, kad pusdienu starpbrīdis, skola pārvēršas par slūžām - tā atver durvis kā ūdens aizsprostus, un ielas pielīst ar skolēnu straumi. Viņi iet bariņos un spriež, kur šoreiz ieturēs maltīti, kurus veikalus pagūs apskatīt.

Visdomīgākā skola ir pēcpusdienās. Nebēdnīgu soļu trokšņi tad beigušies, un aktu zālē skan klusinātas runas vai mūzika, vai varbūt nenotiek nekas. Tad kāds romantiķis var nostāties pie loga un vērot, un vērot, un neatskatīties uz pilsētu. Pa ģimnāzijas logiem var iemīlēt Saldu...

"Jā, par skatu priecājas daudzi, it īpaši - desmitie, kas tikko ienāk skolā. Tā paiet viss septembris - viņi skatās un meklē kaut ko," - saka matemātikas skolotāja Egita Zariņa.

Pēdējā laikā Saldus pilsētas ģimnāzijas vārds tiek pieminēts bieži - vieni atbalsta skolas vēlmi saglabāt pilsētas ģimnāzijas statusu, citi iebilst - sak, radiet kvalitāti, tad pielieciet plāksni ar ģimnāzijas nosaukumu.

Kā jūtas tie, kuri diendienā ver šīs skolas durvis - skolēni un skolotāji? Kāda īsti ir ģimnāzija no iekšpuses?

ROLANDS LEVICS, skolas prezidents: "Šogad skolā ir aktīva pašpārvalde, tajā darbojas daudz radošu cilvēku no dažādām klasēm. Katru nedēļu pirmdienās mēs sanākam kopā un spriežam par skolā notiekošajiem pasākumiem. Mūsu skolas tradīcija ir modes forums, kurā ierodas arī citu Saldus skolu skolēni. Šogad skaista bija sveču diena, jauki atzīmējām Valentīndienu. Skolēni paši domā, kādiem pasākumiem būtu jābūt. Nedaudz palīdz skolotāja Anita Ieriķe.

Pašpārvalde arī izveidoja skolas iekšējās kārtības noteikumu nolikumu un iesniedza skolas vadībai.

Savai skolai novēlu augt un attīstīties, ar laiku kļūt par valsts ģimnāziju. Un... lai tā ir tikpat radoša un pasākumiem bagāta, kāda ir šogad!"

MĀRIS ANDŽĀNS, 11. klases skolnieks: "Cilvēku veido ģimene, bet lielu daļu garīgās bagāžas dod skola. Katrā ziņā - skola veido intereses. Vēsture, ģeogrāfija, valodas - tie ir mācību priekšmeti, kas man interesē visvairāk. Agrāk tā nebija, tad galvenais bija sports, bet skola izmainīja manu skatu leņķi.

Esmu sportists, bet sportā nepārstāvu skolu. No ģimnāzijas esmu startējis dažādos konkursos, arī mācību olimpiādēs. Šogad vidusskolu konkursā mūsu komanda ieguva erudītākās vidusskolas titulu. Vēl piedalāmies Latvijas konkursā "Ceļā uz Eiropu".

Vai sportistam jābūt zinošam? Viņi mēdz būt visādi - arī kā Ščerbatihs, kurš beidzis tikai septiņas klases. Es negribētu tāds būt. Uzskatu, ka sportistam ir arī kaut kas jāsaprot, nevis tikai jādara bez jebkādas izpratnes par to, ko dara.

Mans novēlējums skolai - lai aug, attīstās, lai izveido cilvēkus, dod zināšanas un lai nepazaudē Saldus pilsētas ģimnāzijas nosaukumu. Ja tā notiktu, tas tiešām būtu milzīgs solis atpakaļ. Labi atceros, kā skola cīnījās par ģimnāzijas statusu..."

KINTIJA BULAVA, INESE BERGMANE, INESE LAUBERGA, 12. klases skolnieces: "Mūsu skolā ir daudz draudzīgu skolotāju. Pie viņiem skolēniem nav grūti pieiet un izstāstīt savu sāpi. Tomēr, lai cik bēdīgi tas būtu, ir skolotāji, pie kuriem nevar pieiet, bet tādu nav daudz. Skolā ir draudzīga atmosfēra. Kad notiek pasākumi, tajos iesaistās arī skolotāji un jautri uzvedas kopā ar mums."

"Es ļoti cienu pieredzējušo skolotāju Annu Durnovu. Viņa mums māca krievu valodu, bet tajā pašā laikā - no viņas varam mācīties arī dzīves gudrību."

"Es cienu visus skolotājus. Uzskatu, ka man ļoti daudz ko dzīvē devis skolotājs Arvīds Alksnis un skolotāja Natālija Milzere. No viņiem esmu daudz mācījusies. Tāpēc, ka viņi ir vecāki un gudrāki."

"Kad beidzu pamatskolu, man bija ļoti grūti izvēlēties, kurā novirzienā mācīties tālāk. Gribēju humanitārajā, bet togad skolā tāda nebija, un man bija jāizvēlas - vai nu komerczinības, vai dabas zinības. Jautāju skolotājiem padomu. Man ieteica vadīties pēc tā, ko es turpmāk dzīvē gribēšu darīt. Tāpēc mācos dabas zinību programmu. Kad uz ielas satiku skolotāju Lindu Krisbergu, viņa vaicāja, vai es nenožēloju savu izvēli. Arī skolotāja Maija Ancīte bieži man ir vaicājusi to pašu. Varu atbildēt: nē, es nenožēloju, kaut arī toreiz abu šo skolotāju sacītais mani ļoti ietekmēja. Viņas teica, lai es virzos pēc saviem principiem, nevis tur, kur aizgāja daudzi mani draugi."

"Esmu novērojusi, ka skolotāji, kuri jūtas jauni, arī rīkojas kā jauni. Pat 70 gados cilvēki var būt jauneklīgi."

MĀRTIŅŠ LAGZDIŅŠ, 11. klases skolnieks, skolas avīzes "Ģipsis" maketētājs: "Mūsu redakcijas kolektīvs ir interesants, kaut tajā esmu vienīgais zēns. Esmu avīzes salicējs, un man rūp, lai izdevums izskatītos vizuāli skaists. Rakstītajam gan īpašu uzmanību nepievēršu. Taisīt avīzi - grūti tas nav, piespiedu kārtā arī netiek darīts. Varētu teikt: gūstu pieredzi. Rodas atbildības izjūta - ja tu laikā neuztaisi, mazas nepatikšanas var sanākt. Savas avīžtelpas mums nav, lielākoties uzkavējamies datorkabinetā - es un Inese Lauberga, Kintija Bulava, Līva Vilne, Inese Bergmane.

Kad nākamgad beigšu skolu, visvairāk man pietrūks tieši ierastās ikdienas - ka tu no rīta piecelies un atnāc uz skolu, satiec savus draugus, skolotājus, pie kuriem 12 gados pierasts. Ir labi, ka kāds pasaka labrīt un stāsta visu interesanto par to, kas notiek uz pasaules. Nebūs vairs tā...

Bet pagaidām - vēl skola tuvu mājām. No vienas puses - labi, no otras puses - slikti. Ir labi tāpēc, ka var laikus atnākt uz skolu. Tas ir arī slikti - var laikus atnākt uz skolu... Citiem varētu būt kādi attaisnojumi - tālu dzīvo; nokavē autobusu, bet man - nekā.

Novēlu - ēkai vēl pēc simts gadiem nesabrukt! Daudz skolēnu, bet skolotājus - tos pašus... Ko vēl vairāk?"

ANDRIS MARKAVS, 11. klases skolnieks: "Ģimnāzijā ir daudz jautru meiteņu... Vai uz ielas var pateikt, ka mūsējās? Ja pazīst, tad var."

GUNDEGA VOROBJOVA, latviešu valodas skolotāja: "Man liekas svarīgi, ka skolā ir savstarpēji labvēlīga gaisotne starp skolēniem un skolotājiem. Skolēni mūs uztver ļoti saprotoši - mana noskaņojumu, dažs arī pajautā, kas noticis, kā skolotājs jūtas.

Ir dažbrīd tā - kad ienāc skolā, visas nebūšanas pazūd, jo tu esi atkal citā vidē. Tu esi kopā ar bērniem, un kaut kas interesants notiek katru dienu. Man darbs noteiktā mērā pat ir relaksācija. Jo vairāk es strādāju skolā, jo vairāk man gribas strādāt.

Jubilejā novēlu - lai skola būtu tāda, kurai nevis iet apkārt ar līkumu, bet kurā labprāt gribas atnākt vēl un vēl, kaut arī 12. klase ir pabeigta. Lai šeit var satikt tuvus cilvēkus, justies gaidīts, saprasts."

ANITA IERIĶE, direktores vietniece ārpusstundu darbā: "Ģimnāzijā strādāju pirmo gadu, bet esmu paspējusi ievērot, ka mēs uz visu reaģējam mierīgi un ar humora palīdzību. Pašpārvaldes sporta spēlēs es izjutu, cik savstarpēji draudzīgi ir skolēni. Manuprāt, tas ir svarīgi. Ar prieku noraugos, kā rītos viņi sasēžas mīkstajos krēslos foajē. Satiekas un risina sarunas, tā vienkārši - viens ar otru...

Skolēni mani pārsteidza projektu nedēļā - tik daudzi interesējās par skolas vēsturi. Viņi uzzināja, ka mamma un tētis arī mācījušies viņu skolā. Jā, un dažam pat vecmāmiņa ir bijusī ģimnāziste. Šī apziņa satuvina sabiedrību."

EGITA ZARIŅA, matemātikas skolotāja: "Ko grūtāk mācīt - zēnus vai meitenes? Zēnu klases ir vieglāk matemātikā mācīt. Nav jau nekāds noslēpums - klases meitenes ir tādas, kādi ir klases zēni. Ja viņi ir gudri un aktīvi, meitenes arī grib labi izskatīties uz zēnu fona, cenšas visu labi izdarīt, un tad ir laba klase - sevišķi to jūt vidusskolā.

INESE ZEĻŅICKA, direktores vietniece mācību darbā: "Skola ir ļoti mainījusies vecāku un skolotāju sadarbības ziņā. Ja kādreiz, ejot uz vecāku sapulci, mammas un tēti baidījās, ka tikai nepasaka kaut ko sliktu par viņu bērnu, tagad mēs aicinām vecākus uz sarunu - lai tiešām palīdzētu, nevis norādītu, ko bērns nespēj, neprot, nedara... Mūsu kopējais uzdevums - palīdzēt skolēnam. Tikai ciešā sadarbībā varam atrast vidusceļu. Vecāki nebīstas skolas, viņi nāk un stāsta, kas nomāc.

Man, šķiet, nav dienas, kad negribētos nākt uz darbu. Atvaļinājums pat liekas par garu. Ja direktore izsauc uz skolu, es uzreiz jūtos labi. Varu izdarīt daudz vairāk, nekā tajā pašā laikā atvaļinājumā mājās. Skola man ir liels stimuls. Es novēlu, lai tā būtu sakārtota, estētiska vide ar mūsdienīgām tehnoloģijām. Lai labi šeit bērniem un skolotājiem, lai mūsu skola ir populāra sabiedrībā. Vēl - piepildītas klases."

SILVIJA GŪTMANE, Saldus pilsētas ģimnāzijas direktore, skolas 50. izlaiduma absolvente: "Kad skolā izsmaržo izlaiduma meijas, absolventi šķiras ar vārdiem mēs vēl tiksimies. No skolas mēs aizejam dzīvē, tajā, kur mūsu lielākā bagātība un vērtība ir tas, ko esam pratuši paņemt no savām vecāku mājām, no skolas, no skolotājiem. Un, kaut arī mūsu dzīves veidojas tik dažādas - ar augstiem kāpieniem, ar klupieniem -, tiekoties mēs atkal visi esam vienādi! Un tik ļoti tad gribas nomest no pleciem gadus un justies - kā toreiz...

Laikam ritot, mainās valsts iekārtas, valdības, valsts politika izglītības jomā, taču nemainīga paliek skolas nozīme cilvēka dzīvē. Izglītība ir stabilākā vērtība, tāpat kā skolotājs, kurš līdztekus zināšanām mācību priekšmetā ir spējis dot dzīves un sirds gudrību.

Saldus pilsētas ģimnāzijai tādu skolotāju ir daudz. Leģendārā matemātikas skolotāja Alma Sieriņa savu skolēnu atmiņās dzīvo kā prasīga, stingra skolotāja, kas matemātiku iemācīja pat tiem, kuri to nevēlējās.

Joprojām skolai piederīgi ir pensionētie skolotāji. Natālija Milzere klusi un nemanāmi aizvadīja savus skolēnus līdz godalgotām vietām valsts olimpiādēs. "Pa kuru laiku?" - jautāja kolēģi, kad skolotāja, kautri smaidot, stāvēja ziedošā un sakoptā skolas dārzā. Dzidra Ausekle no sirds mīl ne tikai literatūru, bet arī puķes un allaž pamanās kādu stādiņu dāvāt skolai. Sirdssiltumu ar gladiolām ik gadu skolai dāvina Edmunds Redovičs.

Skolas muzejā visu savu brīvo laiku pavada un sirdsdarbu iegulda bijusī direktore Aina Ivanova un skolotāja Velta Zavicka. Jubilejas gadā sīki izzināta skolas vēsture, par to skolotājas stāsta pašreizējiem skolēniem. Skolotāja Arvīda Alkšņa toreizējais "trijnieks" bieži bija vērtīgāks par dažu "piecnieku".

Skolu neaizmirst arī Jānis Strazdiņš, kuru skolēni atceras kā allaž optimistu, dziedošu skolēnu vidū. Velta Kreita, būdama matemātikas skolotāja, augstu godā latvisko dzīvesziņu un to mācījusi arī saviem skolēniem. Ar siltu smaidu un vienmēr labu vārdu skolā iegriežas Dagne Driķe.

18. maijā skolas zvans atkal pulcēs mūs visus kopā - bijušos skolotājus, absolventus, skolas darbiniekus. Satiksimies, lai atcerētos, satiksimies, lai toreiz nepateikto paldies saviem skolotājiem pateiktu šajā klusajā maija novakarā.

Ko novēlēt skolai? Es gribētu, lai mums būtu tādi skolēni, kas iemīl skolu. Lai būtu absolventi, kas ļoti lepojas, ka beiguši šo skolu. Man ļoti gribētos, lai perspektīvā būtu valsts ģimnāzija. Jāiegulda milzīgs darbs, bet... ir arī jāredz daudz gadu uz priekšu."

Saldus pilsētas ģimnāzijas vēsture aizsākās 1921. gadā, kad pirmie 20 sešklasīgās pamatskolas beidzēji saņēma apliecības par skolas beigšanu.

Valsts grūtā ekonomiskā stāvokļa dēļ netika atbalstīts vecāku lūgums atvērt Saldū vidusskolas pirmo klasi.

Pēc reālģimnāzijas programmas darbu ar skolas absolventiem turpināja skolotāji Jēkabs Salnis, Romāns Rudzītis, Alvis Kelbahs.

Pēc vairākkārtējiem braucieniem uz Izglītības ministriju un neatlaidīgas pārliecināšanas par ģimnāzijas nepieciešamību, tā Saldū tika atvērta 1921./1922. mācību gadā.

Skolas durvis Kalnamuižas pilī (tagadējā tehnikumā) vēra pirmais direktors Jēkabs Lāva.

Kalnamuižā skola atradās līdz 1944. gadam.

1945. gadā tai ierādīja telpas tagadējā Saldus domes (?) ēkā.

Ģimnāzija pastāvēja līdz 1945. gadam.

1960. gadā tā pārcēlās uz tagadējām telpām.

1989. gadā tika atklāta piebūve.

2001./2002. mācību gadā Saldus pilsētas ģimnāzijā mācās 530 skolēnu, strādā 42 skolotāji, ir 22 klašu komplekti.