"Ne es varu no otra ko diedelēt, ne es no otra ko gaidu. Pati, tikai pati."

ALISE OLENDERE mitinās mazā namiņā Skrundas ielā. Reizi nedēļā viņa iet uz Lutera draudzes baznīcu palīgā citiem to sapost, bet diendienā rūpējas par savām 13 vistām un gaili. Aprīlī bija viena īpaša diena - sirmajai saldeniecei apritēja 90.

Alisīte - tā viņu mīļi sauc draugi un kaimiņi. Bet omīte viņa ir bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Atvašu ir daudz - četri mazmazbērni, trīs mazbērni, reiz bijuši trīs dēli, bet vienu mammai nācies apglabāt. Šogad mūžībā aizgājis dzīvesdraugs Kārlis, un tagad omīte dienas vada, Saldus dēla Zigurda un vedeklas Ņinas aprūpēta.

Pie sirmās jubilāres ciemojos viņas dzimšanas dienā. Viens pēc otra nāca sveicēji, un katru jubilāre uzņēma ar smaidu, katram veltīja uzmanību. Tajā dienā es atskārtu, ka patiesi tā arī var būt, - ka dvēsele, acis un domas nenoveco. Un vēl - atmiņas var būt tik spilgtas, it kā nebūtu desmitiem gadu pa vidu...

Alisītē klausīties ir patīkami. Kamēr viņas acis smejas, runa ir nosvērta. Valodā ir paglābies platais "e", mīkstinātais un cietais "r" pārveidojies par "rj". Lietvārdiem locījumos ir "nepareizas" galotnes, bet dažbrīd to vispār nav. Vārdu "darbs" izrunā ar stiepto intonāciju - skaisti. Viņa prot pasmieties par sevi un grūtības atceras ar apbrīnojamu gaišumu.

Alise Olendere ir dzimusi, jaunību un sūrus darba gadus aizvadījusi Kuldīgas rajona Laidos. 1963. gadā atnāca dzīvot pie dēla un vedeklas uz Saldu. Lai arī pati saka, ka palikt laukos vairs nav gribējusi, dzimtā puse ir neizdzēšami prātā: "Mana mājiņa bij\' tik smukai vietai... Pavasarī dzeguzīte kūko, iet iekšā kūtiņā - tur atkal bezdelīgas čivina, dīķītī kurkst vardes. Blakus bij\' pors, tāds kūdrains, tur auga zāle un laidās ķīvitiņi... Grjavā ziedēja ievas, vēlāk bija noaugusi ar pīlādžiem. "Ķīvītes" - tā sauca mājas."

Bēgļos

Gadi, kas Laidos aizvadīti, bija grūti, un viss mūžs ir bijis grūts - kā nekā divi kari piedzīvoti. Pirmais pasaules karš palicis prātā ar bēgļu gaitām. Kad no citām vietām fronte cilvēkus jau bija izdzinusi, pienāca laidenieku kārta. Bija jāpamet mājas, trūcīgā iedzīve, apģērbs. Vecāki nokāva cūku, gaļu paņēma līdzi, vēl - zirgu, kas velk vezumu. Ratiem pāri pārlika gultu, tur uzsēdināja pāris gadus veco Alisi un viņas mazo brālīti. Meitēns redzēja, ka pa ceļam pļavās ēda govis, mētājās katliņi, un jautāja brālim, kālab tā mantas mētā un lopiņus pamet. Bet brālītis tikpat gudrs, cik viņa...

Pajūgs iebrauca vienās mājās - tās jau pilnas, iebrauca citās - tādas pašas. Tuvojās vakars, un pieaugušie gudroja, kur nakšņot, kad negaidīti uz ceļa izlēca vācietis un sauca, lai dodas atpakaļ. Karš bija beidzies.

Pārbraukuši mājās, atrada, ka durvis uzlauztas un paņemts pilnīgi viss. Mamma, to redzot, teikusi: "Nu jāsāk kā no jauna dzīvāt..." Palikusi tikai viena gosniņa. Sākās dzīve, kurā četriem bērniem maltīte visbiežāk bijusi bez pavalga. Lielākais gardums bija cukuriņš. Mamma nogriezusi maizes riku, apslacījusi ar ūdeni un pa virsu pārbārstījusi cukuru.

"Vienreiz mammai nebija tā cukura, iedeva maizīti vien. Tad es dusmās saucu: "Nāve, nāve, nāc paņem, mamma man nedod cukuru!" Vakarā nāve klāt - baltā palagā, izkapts uz pleca un nāk istabā. Vai dieniņ, vai, ko es pārdzīvoju, izmainījos tūlīt! Es mammītei vairs neko nepieprasīju - ko man deva, to ēdu," - atceras omīte.

Bet vienreiz meitēns esot nobaidījis vecākus. Iegājis kūtī, iekāpis govs silē un aizmidzis. Visi mājinieki skrējuši un meklējuši, kamēr nejauši uzgājuši.

Pie laba kunga

Vecāki Laidu muižā bija kalpi un gāja muižas darbos. Grūti - kā jau kungu laikos. Ko kungs licis, to kalpi darījuši. Kad diena atstrādāta, tā iegriezta kokā, jo papīrs nav tērēts. Strādājis ne tikai tēvs, bet arī māte un māsa. Svētdienas bija brīvas, tāpat kungs deva vēl atsevišķas brīvdienas.

Laidu muižas kalpi katrs audzēja cūku, turēja govi. Viņiem piešķīra arī pa zemes gabaliņam dažādos kunga laukos. Katru gadu lauki mainīti - ja vienā gadā kādam pagadījies neauglīgs gabals, otrā iedeva labāku. Laidu kungs esot bijis labs, viņš kalpiem līdzēja. Piemēram, ja bērni izdauzījuši loga stiklu, iedevis vietā citu, tikai bija jāaiziet uz muižu pateikt.

"Kungam bija dēls, un lielie stāstīja: tas arī bijis dikti labs pret muižas cilvēkiem. Kad ienāca krievi un veco baronu apcietināja, vietējie dēlam uz muižu nesa ēst. Kur viņš vēlāk palika, es nezinu..." - prāto stāstītāja.

Viņa atceras, ka uz muižu gājuši arī "trakie" kalpi, kas gribējuši dedzināt ēkas. Bet viens saimnieks tos apturējis. "Vai tad mūsu bērniem skolas nevajadzēs?!" - tā teicis. Sieksātes muiža nodedzināta, bet Laidu - paglābta. No tiem laikiem Laidu pilī ir skola.

Te vācieši, te krievi...

Par otru karu Alise Olendere saka tā: "Lai nu ko, bet manai skatījumai vācietis - cepuri nost, viņš bija kā cilvēks, bet krievi... Kad nāca iekšā kā ķēde, istabā tūliņ klāt pie skapjiem, pie kumodēm."

Laidu skolā bijusi iekārtota lazarete vācu karavīriem, bet Alises mājās - kaut kas līdzīgs poliklīnikai. Vācu ārsti nākuši potēt un pārsiet, viņi bijuši sirsnīgi. Deva zāles arī laidenieku slimajiem bērniem, bet pretī saņēma pārtiku.

Iedzīvotājiem bijis jānodod normas karotāju uzturēšanai. Pēdējo Olenderu ģimene nodevusi govi. Tolaik "gājušas" abas naudas - gan krievu, gan vācu. Krievu bijusi vērtīgāka. Par nodoto saņemti tūkstoš rubuļi. Bet, kad nākusi krievu "ķēde", visi rubuļi aizgāja viņiem līdzi... Pēc uzvaras laupīts visās malās, pat vecas sieviņas nav tikušas žēlotas.

"Vienvakar no hospitāļa atnāca vācietis - gribot matmašīnu, esot jānogriež mati. Mans vīrs raka tranšejas, mājās biju tikai es ar savu tēti. Viņš teica: "Ko tu doni, vai dabūsi atpakaļ? Pašai trīs puišeļi, un nebūs matmašīnas..." Un, skaties, tajā vakarā, kad sāka bombardēt hospitāli, paņemto mantu atnesa atpakaļ. Vācietis pagaidīja, kamēr beidzas uzlidojumi, un tad gāja atpakaļ."

Bez tuviniekiem

Otrajā pasaules karā Laidu cilvēki nav gājuši bēgļos, toties viņu mājas gan bijušas bēgļu pilnas. Jautāju Alisītei, vai cilvēki kādreiz bija savādāki, ja spēja dalīties gan pajumtē, gan maltītē? "Bet takš sirde katram ir! Ienāk tāds izdzīts un lūdz... Mums visiem mājās bija bēgļi, visiem."

Karš, saka deviņdesmitgadniece, ir vislielākā nelaime. Karš nav labs. Tas viņai paņēmis brāli. Kad viņš aizgājis karot, katru šāvienu izdzirdot, bijis jāsaraujas un jānodomā: kāds atkal krīt...

Brālis bija iesaukts aizsargos, bet plintes viņam nemaz nebija. Pēc kara kāds to nosūdzējis, un brāli aizsūtīja uz Ziemeļiem. Toziem tur bijis dikti auksti. Mājinieki sūtījuši paciņu, bet tā atnākusi atpakaļ. Kāds ar savu roku pārrakstījis adresi - lai vairs nesūta, brālis jau sen esot miris...

Izsūtījumā bijis arī vīrs Kārlis. Viņu saņēma tūlīt pēc kara. Piesprieda desmit gadus, ielika cietumā, bet pēc tam izsūtīja uz Kazaņu strādāt darbnīcās. Arī Kārlis nebija nevienu šāvis, bet vācu laikā bez ieroča sargāja torni. Kāds viņu apmeloja, bet ziņoto jau neviens nepārbaudīja.

Kazaņā vīrs satikās ar kādu bijušo juristu, un tas sastāstīja, ka nepieciešams spriedumu pārsūdzēt. Alises aizsūtīto naudu samaksāja gudrajam vīram, un viņš uzrakstīja nepieciešamos papīrus. Tā desmit gadu vietā Kārlis no mājām bija prom tikai nedaudz vairāk par diviem. Tajā laikā visu mantu aprakstīja, bet atņemta vēl nebija. Kārlis atgriezās vienā dienā, mantas vedēji ieradās nākamajā. Tie brīnījās - notiesātais stāv istabas vidū.

Kārlis pēc tam stāstījis - no sākotnējās biezās apsūdzības beigās palikušas tikai divas lapiņas.

Kamēr vīrs bija prom, Alisei palīdzēja otrs brālis un tētis, bet viņus un mammu aizveda uz Sibīriju. Viņi visi guļ Omskā.

Smagos darbos

Klausoties vēsturi, neviļus jādomā par to, kas dzirdēts ne reizi vien: vecie cilvēki ir daudz izturīgāki... Kas gan tā par spēka recepti? "Tamdēļ, ka viņiem bija grūti jāstrādā. Es domā - ka vairāk strādā, veselāks ir," - tā Alise Olendere.

Viņa agri sākusi iet kolhoza darbos, kaut vienmēr ir sirgusi ar neizdziedināmu kaiti - bieži no pleca locītavas "lekusi ārā" labā roka. Cik operāciju un narkožu pārciests, bet ārsti tā arī nav varējuši līdzēt.

Rudeņos, kad kūla, bija jāstrādā pie kuļmašīnām un jātur līdzi vīriem, jālīdz ratos iecelt maisus. Rudeņos ņēma kartupeļus un līdz 50 kilogramiem bēra smagu dēļu kastēs. Pēc tam pašai jāgādā, kā savas kastes izbērt ratos.

"Nekad nevienu grūtumu neredzēju. Jau piecos no rīta bija jābūt brigādē, kur izrīkoja darbos. Bet vakaros, kad pēc darba nācu pagalmā, bērni skrēja pretī: "Mamma, gribam ēst!" Nu jāvāra vakariņas, jāsakopj lopi, vēl jāparušinās dārzā, kamēr var redzēt. Mana mājiņa bija brigādes vienai malai, un visbiežāk līdz brigādei un vakaros gāju ar kājām. Bet man bij\' tā - kad biju nogurusi, vajadzēja tikai nokrist un aizmigt uz dažām minūtēm. Tad atkal varēju celties un iet. Par divpadsmitiem es ātrāk gulēt nevarēju tapt, līdz visu nodarīju, un rītos piecos augšā. Tik vien palika kā svētdiena maizītes cepšanai un veļu izmazgāt. Trīs bērni arī jāapmazgā. Nebija viegli. Bet pēdīgā es darbā nekad nebiju - kur sauca, tur gāju, ko lika, to darīju. Lai nu kā, darba mīlestību esmu arī saviem bērniem ieaudzinājusi," - saka omīte.

Ar paļāvību

Jautāta, vai nav žēl, ka tik grūti pagājuši jaunības gadi, viņa atsaka: neko citu jau nevarēja darīt. Labi vēl, ka Dieviņš devis veselību. Naudu gan nekādu nav varēts nopelnīt, īpaši - kolhoza sākumā. Tikai kapeikas.

Vēl jautāju, vai ir palīdzējuši arī labi cilvēki. "Dzirdēj, man ir tā - ne es varu no otra ko diedelēt, ne es no otra ko gaidu. Pati, tikai pati. Dievīš\' man do\' spēku. Es ticēju Dieviņam. Kad bērni bija mazi, es ar lūgšanām viņus ieliku vakarā gulēt un no rīta ar lūgšanām izcēlu. Cits uztraucās, kur bērns kāpj, kur iet, bet man par saviem bija tāda pārliecība... Pie mājām bija dīķītis, un es tikai redzēju, ka atkal pa to dīķi. Reizēm pielika trepes pie jumta, uzkāpa un spēlēja spēli par svēteli. Vecākajam dēlam "svētelis" bija uzvārds, "stārķis" - vārds."

Vienīgais

Ar savu nākamo vīru Alise iepazinusies savās mājās. Viņš strādājis pie brāļa Jēkaba, kurš bija amatnieks. Viņš Kārli mācījis. Stāstītāja smej, ka nemaz nav domājusi precēties, - rokas dēļ. Bijusi apziņa - ja apprecēsies, būs jāuzklausa pārmetumi. Tāpēc ne ar vienu puisi nav ielaidusies.

Bet Kārlis gadu nostrādājis un otrajā sāka pievērst uzmanību. "Es sākumā izsmēju - ko tu, puika! Viņam bija 18, man - 24. Bet puišelis - traks! Ne es gāju pie mācītāja, nekā. Viņš aizgāja, izmācījās iesvētes mācības, iesvētījās. Pats lika, lai mūs baznīcā uzsauc... Es viņam teicu: tu pārmetīsi... Viņš teica: nē! Un nepārmeta, mani saudzēja līdz pat pēdējai stundiņai. Pats bija ļoti strādīgs, gāja līdz pēdējam."