"Dimzās" pūš pārmaiņu vējš

Ne viens vien dārzkopis šopavasar stāstījis, ka jaunus stādus un dažu labu retumu braucis meklēt uz stādaudzētavu "Dimzas" Jelgavas rajonā. Kas ir "Dimzas" un kādēļ tās tik populāras, gribējās redzēt pašai.

Tādēļ priecājos, ka līdzbraucējos mani paņēma nīgrandnieku Smiltnieku ģimene. Dzidras kundze bija nodomājusi tur ko paskatīties savam kolekciju dārzam.

Stādaudzētavas vadītājs un īpašnieks vienā personā - Guntis Vītoliņš - padod enerģisku labrītu un vaicā, ko gribot uzzināt. Kad saka - visu, viņš gardi smej, jo stādaudzētavas vēsture nav trīs teikumos izstāstāma.

"Man šī sistēma sāka nepatikt."

- 1959. gadā šo stādaudzētavu nodibināja Baltijas dzelzceļš, jo koku, krūmu stādi bija nepieciešami dzelzceļa aizsargjoslu dzīvžogiem, staciju teritorijas apzaļumošanai. Tolaik Latvijā izveidoja sešas stādaudzētavas - arī Rēzeknē, Cēsīs, Stendē un vēl kaut kur. Cēsīs sāka audzēt stādus ne tikai Baltijas dzelceļa vajadzībām, bet arī Krievijai - Petrozavodskai, Kandapogai un citām ziemeļu daļas pilsētām. Tolaik pieprasījums pēc stādiem bija labs, bet darba apstākļi... Tas ir grūti izstāstāms.

Es uz "Dimzām" atnācu 87. gadā, tolaik te audzēja 15 nosaukumu augus. Bija viens zirgs, viens traktors un seši strādnieki. Platība - 21 hektārs, un strādāšana bija tikai tāda bakstīšanās, nekas vairāk.

Man tā sistēma sāka nepatikt, un 1989. gadā sāku pārorientēt saimniecību no daudzajiem tūkstošiem akāciju stādu dzelceļam uz vietējā tirgū vajadzīgiem stādiem - sākās augļukoku, klinteņu plašāka audzēšana, un izplēsu atļauju stādus realizēt "Dimzās". Klusiņām un paslepus no dzelzceļa vadības sāku veidot kolekciju materiālu.

1992. un 1993. gadā dzelzceļa vadība sāka spriest, ka tādas stādaudzētavas nav vajadzīgas. Stendes audzētava jau bija izputējusi, Rēzeknē slēdza, Cēsīs mēģināja privatizēt. "Dimzas" bija domāts likvidēt. Bijām te ap 10 cilvēku, šāda tāda tehnika, un teicām - tā tos jautājumus nerisinās vis. Kolektīvs gribēja izpirkt, mēs caur pagastu stādaudzētavu nopirkām no dzelzceļa. Pircējs bija Platones pagasts. Gadu cilvēki strādāja bez oficiālas algas, kamēr īpašumu pārformējām. Dzelzceļš visus strādniekus atlaida, atstāja tikai mani par vadītāju, kamēr viss nokārtojas. Atbrauc te no dzelzceļa vadības, skatās: uz lauka strādā 15 vai 20 cilvēku. Ko te dara? Kā var strādāt, ja nemaksā algu? Bet viņi grib saglabāt darbavietu.

Kad pagasts skaitījās nopircis, mēs paņēmām audzētavu uz nomu un pēc tam noformējām pirkumu uz mūsu vārda, jo pagasts bija pircis par mūsu naudu. Tā nu izdevās saglābt kolekcijas un specializēto tehniku. Mums skaitās vienas personas SIA ar lauksaimniecības novirzienu.

Valsts nedod nevienu dotāciju, un viss, ko nopelnām, ir mūsu. Neesmu nevienam parādā un arī kredītus neesmu ņēmis. Šos gadus attīstītas tehnoloģijas, veikti izmēģinājumi, veidotas kolekcijas, apmācīti bezdarbnieku kursu apmeklētāji no Rīgas, studenti. Kolekciju stādījumos ir 3000 nosaukumu augi, un realizācijai - aptuveni 1000 nosaukumu stādu. Ja cilvēks gribētu iegādāties kaut tikai pa vienam stādam no katra nosaukuma, tad viņam prece būtu jāved ar Kamazu un vēl tā piekabi.

"Orientējamies uz lapainiem kokiem."

- Patlaban platība samazinājusies uz 19,8 hektāriem sakarā ar zemes reformu laukos. Pagājušajā vasarā pabeidzām izpirkt zemi. Cenšamies apmierināt visu pircēju spektru, sākot no kolekcionāra līdz ļoti biezam pircējam.

Mums ir arī liela auguma koki. Šopavasar nopirka divpadsmit liepas, bet traktora piekabē tādas varēja ielikt tikai divas. Audzējam arī eksportam. Stādaudzētāju asociācija komplektē kravas pēc pieprasījuma, veidojot tās no visu stādaudzētavu piedāvājuma.

Mazliet orientējamies uz lapainiem kokiem un krūmiem. Rododendrus, ērikas pārdošanai neaudzējam, ir nedaudz skujeņu, bet mans jājamzirdziņš ir potējumi. Nule sākām skujkoku potējumus. Ir vīteņaugi, vīnogas, ūdensaugi, ieskaitot sarkanas, dzeltenas un baltas ūdensrozes. Vēl ir ekskluzīvie varianti - daudz sugu un nosaukumu, kur stādiņu skaits ir no 10 līdz 100. Ir arī masu produkcija - dzīvžogu krūmi, 30 šķirņu ābelītes uz puspundura potcelmiem, ir plūmes, 12 šķirņu upenes. Jebkurš cilvēks var te kaut ko atrast. Brauc arī Rīgas vairumtirgotāji un pērk mūsu preci. Sezonā te strādā no 25 līdz 30 cilvēki, bet pastāvīgs darbs ir 12 līdz 15 cilvēkiem. Vadošie speciālisti ir trīs vai četri.

Esmu pētījis stādaudzētavu un pircēju attiecības. Klasificēju, kādas ir stādaudzētavas, kas tur iepērkas, kāds ir pircēju zināšanu līmenis. Izliku uz papīra un secināju, ka "Dimzu" tipa stādaudzētava ar godīgu darbu neiznīks. Pircēju loks ir tik plašs, ka tas nevar notikt. Vietējie tepat nopirks gan upenīti, gan ābelīti.

"Latvietis grib stādīt pats."

- Jelgavas apkaimē ir trīs vai četras audzētavas, tās viena otru tikai papildina, un pircējam pat iesaku otru stādaudzētavu, kam ir kas tāds, kā nav man vai man ir maz. Mums visiem svarīgi reklamēt, ka tas ir Latvijā audzēts stāds un to audzējuši Latvijas cilvēki. Latvijā ievests baobabs neaugs. Ja tādu stādu nopērk vienu, otru gadu, bet tas izsalst, tad skaidrs, ka jāmeklē vietējais stāds. Latvijā ir viens no gudrākajiem pircējiem dārzniecības jautājumos. Latvietis grib pats audzēt, nevis skatīties, ka citur aug. Ir jau, kas var un grib pirkt katru gadu dārgus stādus, jo ir līdzekļi, bet arī šie pircēji sāks rēķināt, ka dārza iekārtošanā un stādu izvēlē jālūdz padoms speciālistam.

Šobrīd stādaudzētavā pārdošanā nav neviena pārpirkta un importēta stāda. Šķirnes materiāls gan vests no Maskavas, Pēterburgas, Zviedrijas, Holandes, no Anglijas, pat no Amerikas... Katrs stāds tiek pārbaudīts 3 - 5 gadus. Tikai tad var sākt ražot pārdošanai. Ir specifiski, vārīgi stādi, un pasaku pircējam - tas baidās salnu vai ziemā jāpiesedz. Tādā vietā, kur pārdevējs visu nepasaka, bet tikai pārdod, otrreiz pircējs negribēs iet. Man gribētos, ka cilvēks te ierodas atkal un atkal, un mūsu speciālisti izstāsta visu - vai vērts audzēt, kur un kā audzēt. Lieltirgotavās bieži vien tiešu kontaktu ar speciālistu nav.

"Āmuram neko nevar ieskaidrot, nedzird."

- Mūsu pircēja ir gan tantiņa ar nepilnu latu maciņā, gan lieltirgotavas, kas pērk eksportam. Biezos es iedalu trīs kārtās- āmuri, normāli cilvēki un kolekcionāri. Pirmie uzreiz paziņo, ka te nekā ekskluzīva nav. Tiem vajag apmēram tā: parīt ap pusdienas laiku šīm tūjām jābūt iestādītām pie vārtiem, nav svarīgi, vai tās labi augs. Pat nepapūlas ieklausīties, ko stāsta mūs speciālisti. Saku: es jūs neapkalpošu. Tad āmurs saka: teikšot paziņām, lai šurp nebrauc. Bet - lūdzu! Gudrais noteikti atbrauks paskatīties, kas par lietu. Mūsu stādaudzētavā ir sauklis - nekas nav dārgāks par firmas prestižu. Nekad necentīšos cilvēkam iesmērēt sliktu preci.

Dažreiz atbrauc pircējs un stāsta: arhitekts par lielu naudu uztaisījis dārza projektu, bet projektā tādas muļķības, ka bail. Izvēlēti augi, kas varētu augt Francijas ziemeļos vai Dienviditālijā, vai Vācijas dienvidos. Tad es skaidri pasaku, lai sūdz projektētāju tiesā par kaitniecību. Bieži vien ainavu arhitekti atrauti no realitātes, tiesa, ne visi. Viņiem jābūt vispirms praktiķiem, tad - teorētiķiem.

Perspektīvā jāpaplašinās visam - gan stādaudzētavai, gan jāizglīto pircēji. Mums 20 hektāru jau ir par maz. Padomā pirkt vēl 5 - 6 hektārus. Ūdensrozēm aug pieprasījums, jārok jauni dīķi. Rinda pēc tām pierakstījusies jau divus gadus uz priekšu. Lai paplašinātos, jābūt tirgus nojautai. Tendences apzaļumošanā, nojauta, kas nāks modē, - tas svarīgi. Skujkokiem jau jūtams noriets, modē nāk lapainie koki, krūmi, īpaši - ar krāsainām lapām. Apnīk skujkoku zaļums. Katru gadu kolekcijas papildinās par 20 - 50 nosaukumu augiem.

Holandieši stāda kokus tuvu vienu otram. Latviešiem patīk plašums, ērtums. Varbūt ziedošs koks, krūms košām lapiņām, zālīte. Vairums grib vidi, kur var justies dabīgi, brīvi. Tādu apzaļumošanas sugu bagātību, kādu izmanto latvieši, ārzemēs nepazīst. Tur koku sugas ir standartizētas. Pirmās dienas Holandē liekas skaisti, otrā sāku meklēt, kas parkos, dārzos ir īpatnējs, interesants, trešā dienā es neatrodu neko jaunu. Latvijā katrā dārzā redz kaut ko citu, kombinācijas neiedomājami dažādas, un viss saskaņots ar dabisko. Jūtams radošs darbs ainavu veidošanā. Tādēļ Baltijas valstu dārzu arhitektūras tendences uztrauc ārzemniekus - sākam viņus spiest radoši domāt.

Atbrauca reiz kungs no Holandes, solīja man stādiņus piegādāt. Es aicināju, lai paskatās, kas aug mūsu dārzos. Pastaigā, raksta. Kad iepazina mūsu dārzus, viņš bija izdomājis, ka grib stādus pasūtīt pie manis.

"Modē nāk raiblapu augi."

Puķu nodaļas vadītāja Ilze Vēja stāsta, ka "Dimzās" puķu un dekoratīvo augu stādījumi jau izvērsušies plaši - sākot ar augiem, ko stāda akmensdārzos vai pie ūdenskrātuvēm, beidzot ar graudzālēm. "Vācam visu, kas spēj izziemot Latvijas apstākļos. Skatāmies katalogus - kas jauns un ko audzē citi. Ir Botānisko dārzu piedāvājumi. Braucam uz Igauniju, Lietuvu, Poliju un, kas tur jauns, vedam mājās. Prognozes ir traka būšana. Atbrauc "Rīgas dārzi" un paziņo, ka vajag tūkstošiem zeltnātrīšu vai kapmiršu - ar tādu pieprasījumu neesam rēķinājušies. Nav nozīmes savairot augus, ja nav noieta. Vienubrīd bija modē čīkstenes, kad savairojām, pieprasījuma nav. Pēdējā laikā ļoti aug pieprasījums pēc ūdensaugiem - ūdensrozēm, mazajām vilkvālītēm, raiblapu meldriem, bet tos tik ātri nevar savairot. Modes puķes ir tās, kuru mums vēl ir maz. Ļoti aug pieprasījums pēc raiblapu augiem."