Parīze - pilsēta, kurā var iemīlēties

Pēc Parīzes ieraudzīšanas mirt gan negribējās, taču Latvijas santīms Sēnas dzelmē palika. Uz atgriešanos...

Senatne un šodiena

Mans pats pirmais iespaids par Francijas galvaspilsētu noteikti nebija pozitīvs. Liela netīrība, papīriem un citiem atkritumiem pilnas ielas, par metro stacijām nemaz nerunājot. Baidoties no spridzekļu ievietošanas, Parīzē gandrīz nav atkritumu urnu, viss tiek mests uz ielas. Ik pa laikam sētnieki gan to satīra (gar ielu malām pēkšņi sāk tecēt ūdens straumītes, kas aiznes līdzi arī daļu atkritumu, lai tos būtu vieglāk savākt).

Francijā ļoti mīl suņus. Taču neviens suņa saimnieks pat nedomā savākt sava mīluļa uz ielas vai apstādījumos atstātās čupiņas. Tā ka ejot ļoti jāuzmanās.

Parīzieši savas automašīnas atstāj uz ielas iespējami tuvāk mājai. Uz gājēju ietvēm ir pat speciāli ar mietiņiem nožogota josla automašīnām. Vakarā pa šaurāku ieliņu ar lielāka izmēra transporta līdzekli izbraukt ir stipri sarežģīti, jo abās ielas malās stāv mašīna pie mašīnas, tās novietotas arī ielu stūros.

Taču, ja gribas redzēt, bet galvenais - sajust īsto Parīzi, nedrīkst skatīties zem kājām un nodoties negāciju apspriešanai un sašutumam par tēmu "Kur gan skatās sētnieki!" Ja no šīm izjūtām izdodas atbrīvoties, Parīzē tiešām var iemīlēties. Vārdos laikam gan nevarēšu pateikt, kas ir tas, kas liek šo pilsētu ieslēgt kādā sirds stūrīti. "Laikam jau te gaisā virmo kaut kas tāds, kas piesien tavu dvēseli," teica viens mans ceļabiedrs. Nevaru viņam nepiekrist.

Parīzē ir daudz vietu, kas spēj piesaistīt. Katram tas noteikti ir individuāli. Varbūt tā ir majestātiskā Parīzes Dievmātes katedrāle, kuras pamatakmens likts tālajā 1163. gadā un kuras interjeru rotā slavenu tēlnieku darbi.

Varbūt milzīgā Luvras pils, kurā šobrīd atrodas muzejs ar neaprakstāmām bagātībām un mākslas šedevriem. Lai izstaigātu visu pili un kaut dažas sekundes apstātos pie katra tās eksponāta, esot nepieciešami 3 gadi. Taču priekšstatam pietiek arī ar dažām stundām. Tiesa gan - pirms tam būtu gan jāzina, ko grib redzēt. Mūsu grupiņa izvēlējās 3 tēmas. Nedaudz - slaveno itāļu, spāņu un franču gleznotāju gleznu, franču karaļnama dārglietas un pavisam seno Luvras daļu ar vēl viduslaikos būvētās pils torņu pamatiem, grāvjiem un paceļamo tiltu balstiem. Mazliet vilšanos sagādāja Leonardo da Vinči pasaulslavenā Mona Liza. Dubulta stikla kupoliem nosegtā Mona Liza izskatījās maza un necila, salīdzinot ar iepriekš apskatītajām, pie sienas piekārtajām lielajām citu slavenu meistaru gleznām. Par to gan pārliecinājāmies - stāvi, kurā vietā gribi, Mona Liza skatās tieši uz tevi.

Interesanta bija arī nokļūšana Luvrā. Braucām ar metro. Luvras stacija krasi atšķīrās no iepriekš redzētajām. Kamēr jokojot spriedām, vai nebūsim nokļuvuši pa tiešo muzejā, tiešām nonācām plašajā, bet labi apgaismotajā pazemes vestibilā ar biļešu kasēm, no kurienes vairākas kāpnes veda tieši Luvrā. Vestibils atrodas zem milzīgas stikla piramīdas, kas atrodas Luvras pils pagalmā. 1981. gadā radusies doma par Luvras modernizēšanu un paplašināšanu daudzos radīja pretrunīgas izjūtas, arī protestus. Ķīniešu izcelsmes amerikāņu arhitekta J. Minpeja projektētā stikla piramīda ir gan kā Luvras centrālais punkts, gan galvenā ieeja tajā.

Parīzē ir arī Luija XIV jeb Saules karaļa dibinātais Invalīdu nams ar skaisto Doma baznīcu. Šeit 17. gadsimtā patvērumu rada ievainotie un bez pajumtes palikušie kara veterāni, un šo namu var uzskatīt gandrīz par pirmo pansionātu. Te 1840. gadā, 19 gadus pēc nāves, pārveda Napoleona mirstīgās atliekas, kas, 6 zārkos ievietotas, nu atdusas milzīgā sarkanā sarkofāgā.

Ir arī modernā Parīze ar Pompidū centru un mūsdienīgi izbūvēto Centrālo tirgu E. Zolā aprakstītā Parīzes vēdera vietā. Šo rajonu iecienījuši ekskursanti, mākslas mīļotāji un studenti. Pompidū centra laukumā neviens nepaies garām ielu māksliniekiem - ja ne nopirks, tad vismaz paskatīsies, kā top gan portreti, gan pavisam modernas gleznas.

Parīze nav iedomājama bez Eifeļa torņa, kas 1889. gadā bija paredzēts tikai kā īslaicīgs Pasaules izstādes apmeklētāju pārsteiguma objekts, bet nu kļuvis par pilsētas simbolu. Tornis visskaistākais ir naktī, kad to tālu izgaismo tūkstošiem lampiņu. Dienā tas atgādina milzīga izmēra samudžinātu čuguna siju un kniežu konstrukciju. Taču no Eifeļa pašas augšas paveras pasakains skats uz Parīzi.

Saules karaļa Luija XIV valdīšanas triumfs - Versaļa - mūs sagaida tiešām majestātiski. Grūti iedomāties, ka pils vienlaikus var uzņemt 20 tūkstošus cilvēku. Pilī ir 1252 istabas ar kamīnu un 600 - bez kamīna. Mums laimējas pils dārzos būt tieši tajā dienā, kad atklāj sezonu un palaiž strūklakas. Šī svinīgā procedūra notiek mūzikas pavadījumā. Versaļa Francijai ir dārgs prieks. Kopš 1990. gada tajā ieguldīti 63 miljoni eiro, tostarp 5 miljoni - dārzu uzturēšanai.

Vīni, siers un ēšana

Franči ēšanas reitingā esot pirmajā vietā Eiropā. Katra ēdienreize viņiem ir svētki, bet šefpavāra profesija - viena no godājamākajām un prestižākajām valstī.

To, ka franči brokastīs daudz neēd, izjutām arī viesnīcā, īpaši - mūsu stiprā dzimuma pārstāvji. Bagešu gabali (ļoti mīksta baltmaize) vai kruasārs (pašu ceptas nelielas smalkmaizītes) ar ievārījumu, nedaudz siera (dažās viesnīcās), sausās brokastis, sula, kafija.

Toties pusdieno franči 3 - 4 stundas, bet vakariņo parasti ārpus mājas, jo neapgrūtinās sevi ar vakariņu gatavošanu.

Viens no populārākajiem ēdieniem ir sīpolu zupa, arī zivju zupa, kuru visgaršīgāk gatavojot pie Marseļas. Labā zupā jābūt vismaz 7 šķirņu zivīm. Ir arī dažādi otrie ēdieni ar salātiem. Desertā iecienīts brilē krēms (olu krēms ar karamelizētu virsmu), šokolādes putas.

Pirms saldā ēdiena franči vienmēr apēdot gabaliņu siera, lai iztīrītu muti. Grūti gan iedomāties, kā to var izdarīt ar slavenajiem Francijas pūdētajiem sieriem, kuru specifiskā smarža laikam jūtama pat kilometra attālumā. Nezinātājam sieru izvēlēties ir ļoti sarežģīti. Francijā ražo apmēram 800 nosaukumu sieru. Rokforas un kamambēras sieru mēdz dēvēt par Francijas dārgakmeni.

Francija nav iedomājama arī bez vīna, kas ir neatņemama ēdienreižu sastāvdaļa. Valstī ražo vairāk nekā 30 000 nosaukumu vīnu, pārsvarā - sausos un pussausos vai arī dzirkstošos.

Ar vīnkopību nodarbojas daudzas franču dzimtas. Vienā no tādām - "Rolands Plū un dēli" - vīnu degustējām arī mēs. Francijā, atšķirība no vīnu zemēm Itālijas un Ungārijas, par degustēšanu nav jāmaksā. Saimniekam tas atmaksājas ar uzviju, jo retais pēc vīnu pagaršošanas kaut vienu pudeli nenopērk. Plū dzimta ar vīnkopību un vīna gatavošanu nodarbojas jau no 16. gadsimta. Pašlaik gadā saražo 300 000 pudeļu parastā un dzirkstošā vīna. Viens no dēliem labprāt izrādīja vīna tapšanas procesu, sākot no rūgšanas līdz pat pudeļu automatizētai aizkorķēšanai un etiķešu uzlīmēšanai.

Ģimene, bērni, svētki

Francijā bērni skolā sāk iet no 4 gadu vecuma. Oficiāli atļauts dzīvot mājās līdz 6 gadiem, taču, tā kā francūži ir ļoti aizņemti, viņi parasti bērnus uz skolu ved no 4 gadiem. Skolā, kur mācās mazie bērni, netiek tik daudz uzmanības veltīts, lai te būtu sterila kārtība un tīrība, bet gan tam, lai bērniem būtu interesanti. Piemēram, kaut ko zīmējot, bērns var ar krāsām ķēpāties, cik sirds tīko. Mazajiem bērniem viena diena nedēļas vidū papildus ir brīva.

Franču sievietes precas vidēji 27 gadu vecumā, vīrieši - 29. Taču Francijā diezgan populāri ir dzīvot nereģistrētā laulībā. Kaut gan pirms tam attiecīgā valsts iestādē paziņo, ka dzīvos kopā kā pāris. Dzīvot oficiāli nereģistrētiem ir izdevīgi arī pabalstu sistēmas dēļ, jo neprecētās māmiņas saņem no valsts lielāku pabalstu.

No Eiropas Savienības valstīm Francija pabalstiem tērējot vislielāko iekšzemes kopprodukta daļu.

Māmiņa, sākot no 3. grūtniecības mēneša, saņem apmēram 100 Ls pabalstu mēnesī. Par katru nākamo bērnu pabalsts palielinās par apmēram 80 Ls. Ja māte bērnu audzina viena, viņa pabalstu par katru bērnu saņem 3 gadus.

Vēl valsts bērna mātei katru mēnesi maksā apmēram 300 Ls sadzīves vajadzībām. Vientuļā māmiņa papildus saņem pabalstu minimālās algas apmērā (šobrīd Francijā minimālā alga esot apmēram 500 Ls). Par katru bērnu mātei darba stāžā tiek ieskaitīti 2 gadi.

Ģimenēm, kurās ir vismaz 3 bērni, ir dažādas atlaides - lielajos veikalos, metro, muzejos, kino.

Frančiem ļoti patīk svinēt svētkus. Piemēram, Kapu svētkos 1. novembrī visi dodas uz piederīgo kapiem nolikt krizantēmas (tās Francijā skaitās bēru puķes, ko dzimšanas dienā nemēdz dāvināt). Svētās Katrīnas dienā novembrī neprecētās sievietes līdz 25 gadu vecumam staigā ar dzeltenām vai zaļām beretēm, lai pievērstu vīriešu uzmanību. 4. decembrī ir nepilngadīgo diena, kad vecāki saviem bērniem pasniedz dāvanas. Ziemassvētkus pavada ģimenē, ēd austeres, zosu aknu pastēti, pildītu zosi vai tītaru. Bet Jaungadā iet pie draugiem vai uz restorānu. Pusnaktī sākas masu pastaiga pa ielām. Trejkungu svētkos janvārī cep pīrāgus ar pupām, pie kam vienā pīrāgā iecep figūru ar kroni galvā. Kam tas tiks, tas ģimenē būs karalis uz gadu. Maija beigās svin Mātes dienu, bet pēc 4 nedēļām - Tēva dienu.