Audžuģimene

Druvenieks HEINRIHS KRONENTĀLS “Saldus Zemes” lasītājiem jau pazīstams kā nelielu, spilgtu tēlojumu autors. Viņš arī sarakstījis grāmatu, kurā stāsta par savām leģionāra gaitām. Savukārt šajās — bērnības un jaunekļa gadu atmiņās — ir gan atainoti cilvēku likteņi Latvijas vēstures līkločos, gan ļoti vērīgi, emocionāli un brīžam — arī humorpilni stāstīts par sevi, tuviem un mīļiem cilvēkiem, labvēļiem un nelabvēļiem…

Esmu dzimis Rīgā 1924. gada 29. jūlijā. Mans īstais vārds bija Heinrihs Krīgers. Pēc adoptācijas Kronentālu ģimenē ieguvu viņu uzvārdu.

Par saviem īstajiem vecākiem zinu ļoti maz. Tēvu vispār neatceros, mammu atceros mazliet - ka viņa ļoti bāla gulēja Rīgas 1. slimnīcā. Man bija arī pusotru gadu jaunāka māsa.

Cik atceros, dzīvojām trūcīgi - kad mamma cepa rauga pankūkas (kas gan bija ļoti reti), nevarējām vien ar māsu sagaidīt, kad tās dabūsim nogaršot. Vēl atceros krusttēvu, kas bija jau gados, ar iesirmiem matiem. Viņš strādāja tādā vietā, kur tapa konditorejas izstrādājumi - tortes, kūkas, bulciņas. Pats pie cepšanas viņš netika, bija kurinātājs, malkas sagatavotājs vai kāda cita darba darītājs. Mēs viņu ļoti gaidījām ciemos, jo viņš katru reizi nesa mums atgriezumus no tortēm.

Kad nomira mamma, krusttēvs mūs abus ar māsu aizveda uz patversmi un man pieteica - ja kāds vēlas mani ņemt par audžudēlu un prasa, vai vēlos jaunu mammu vai papu, lai es sakot, ka nevēlos. Vēlāk sapratu - krusttēvs laikam bija domājis, ka tad, kad paaugšos lielāks, izņems mani no patversmes un audzinās pats.

Patversmē bieži ieradās bagātas un ļoti bagātas kundzes, arī viens otrs kungs kopā ar kundzi. Šeit nāca tie bagātnieki, kuriem nebija bērnu, un šeit viņi cerēja iegūt audžubērnus. Atkarībā no tā, ko kundzes vēlējās - zēnu vai meiteni -, mūs tad nostādīja rindā - kā izstādē, lai varētu labāk apskatīt. Parasti lielāks pieprasījums bija pēc zēniem. Tā arī es katru reizi tiku nostādīts ierindā. Varbūt tāpēc, ka biju mazākais un apaļš bārenis, man bija liela piekrišana - gandrīz katru reizi lepni ģērbušās kundzes izvēlējās mani. Viņas pasauca mani tuvāk un jautāja - vai es gribu jaunu mammu vai papu? Es, kā jau krusttēvs bija man licis teikt, atteicu, ka nevēlos. Lepnās kundzes solīja visādus labumus - man būšot laba dzīve, pirkšot visādas skaistas mantas, krāsu zīmuļus ieskaitot, un tā tālāk. Es savā sirdī visu to ļoti vēlējos un domāju - cik tas būtu labi un skaisti. Labprāt būtu gājis pie viņām dzīvot - bet krusttēvs bija teicis, lai visiem atsaku.

Interesanti, kāda būtu mana dzīve, ja es būtu aizgājis dzīvot pie bagātajām kundzēm? Arī Benjamiņas kundze bija atnākusi uz patversmi meklēt bērnu. Varbūt arī viņai es biju atteicis?

Vēlāk, augot pie Kronentāliem, uzzināju, ka bagātajām kundzēm, kas bija vēlējušās mani ņemt par audžudēlu, bijuši lieli plāni - mani būtu sūtījuši ārzemēs skoloties, lai pēc tam es varētu darboties valdībā. Vienai no ģimenēm - Plaužiem - piederēja lielākais austuves uzņēmums Rīgā. Īsi pirms kara ar Plauža kundzi satikos. Viņa man izrādīja savus cehus, parādīja arī audžudēlu, kuru bija paņēmusi manā vietā. Kāds liktenis piemeklēja Plaužu ģimeni? Vai viņiem izdevās izbēgt no represijām?

Centīšos pastāstīt par Kronentālu ģimeni, par to, kā nokļuvu pie viņiem.

Mamma Alvīne Kronentāle dzimusi Vecpiebalgā. Agri palikusi bārene - 14 gadu vecumā viņai vairs nav bijis ne tēva, ne mātes. Pēc vecāku nāves viņa nokļuvusi Rīgā pie tantes.(..) Rīgā Alvīnei bijis arī bagāts tēvocis, kas vēlāk viņu izmācījis par pirmās šķiras frizieri.

Pirms Pirmā pasaules kara Alvīne apprecējusies ar rīdzinieku Freimani. Viņai piedzimuši divi bērni - zēns un meitene. Sākoties karam, vīru mobilizēja, un viņš pazudis bez vēsts. Alvīne palikusi viena ar diviem maziem bērniem. Bet pats traģiskākais brīdis pienācis, kad mazie viens pēc otra saslimuši un nomiruši - viens ar vēdera tīfu, otrs ar galvas karsoni (meningītu).

Alvīnes bagātais tēvocis bijis izglītots, strādājis par skolotāju. Rīgā viņam piederējuši trīs lieli nami. Tikai bijusi viena nelaime - viņš bijis ļoti mantrausīgs. Pat neprecējies, jo uzskatījis, ka uzturēt sievu ir ļoti dārgi un ka tā ir lieka greznība.

Kad karš ievilcies garumā, tēvocis, baidoties par saviem namiem, pārdevis tos un naudu zeltā noguldījis cara laika bankā. Bet tad Krievijā sākušies juku laiki, un tēvocis savus noguldījumus zaudēja. To viņš nespēja pārdzīvot, un kādudien mamma, pārnākusi no darba, ar šausmām atrada tēvoci pakārušos pie durvju kliņķa.

Man ir mātes tēvoča fotogrāfija - viņš tajā izskatās īsts aristokrāts. Laikam arī mirt gribēja aristokrātiski - paliekot spilvenu zem ceļiem, lai nespiež.

Pēc visiem šiem traģiskajiem notikumiem mamma, vēl uzvārdā Freimane, palika tēvoča dzīvoklī kopā ar kalponi un, šķiet, arī tēvoča mīļāko Alvīni Kronentāli - mana nākamā audžutēva māsu.

Mans audžutēvs Ernests Kronentāls dzimis Dundagas pagastā 1888. gadā. Viņš bijis jaunākais 11 bērnu ģimenē. Kad viņam palicis 21 gads, Ernests iesaukts cara armijā un aizsūtīts dienēt uz Ukrainu, bet, kad sācies 1. pasaules karš, nosūtīts uz fronti. Kaujās pie Varšavas vācieši laiduši asaru gāzi, un visi karavīri krituši vācu gūstā.(..)

Gūstekņi aizdzīti pie Francijas robežas, Frankfurtē pie Mainas, tur sadalīti grupās un nosūtīti dažādos darbos. Ernests un deviņi krievi tikuši nosūtīti uz kādu muižu strādāt vīnogu dārzos. Baronesei vīra nav bijis.

Kad gūstekņi kādu nedēļu bija nostrādājuši, baronese negaidot vienu rītu nostādījusi visus desmit rindā un pacienājusi katru ar glāzīti šņabja. Visi krievi to izdzēruši, tikai viens vecticībnieks ne. Kad pienākusi Ernesta kārta, viņš paskatījies - glāzīte piņģerota lielumā, nav ko muti smērēt - un arī pakratījis galvu. Baronese tūlīt Ernestu un vecticībnieku norīkojusi strādāt vīna pagrabā. Tā viņš tur nostrādājis līdz kara beigām un vīnu dzēris katru dienu - bet ar mēru. Pēc laika Ernests labi atkopies un kļuvis pat par baroneses mīļāko. Viņai bijis 38 gadi, Ernestam - 22. Jauni vīrieši - vācieši tur, aizmugurē, tikpat kā nav bijuši.

Karam beidzoties, tēvs centies atgriezties Latvijā. Pirmoreiz viņam tas nav izdevies, baronese sūtījusi pakaļ žandarmus, kas viņu notvēruši. Otrreiz viņš jau bijis gudrāks un to darījis slepeni naktī.

Atgriežoties Latvijā, vispirms viņš griezies Rīgā pie savas māsas Alvīnes Kronentāles, bagātā tēvoča kalpones, un tur arī iepazinies ar mammu - Alvīni Freimani. Mamma stāstīja - pa ceļam uz Latviju tēvs bijis ļoti novārdzis. Mammai radies žēlums un mīlestība. Abi jutušies ļoti vientuļi, tāpēc nolēmuši apprecēties. Aizgājuši pie mācītāja dzīvoklī sarakstīties. Kāzu mielasts bijis seši ar mizu vārīti kartupeļi. Tā Alvīne no Freimaņa kundzes kļuva par Kronentāla kundzi.

Lai gan karš bija it kā beidzies, Rīgā bijis ļoti nemierīgi, un Ernests ar Alvīni nolēmuši bēgt uz Dundagu, Ernesta dzimteni. Gājuši uz turieni vairākas dienas - Ernests lielākoties pa mežiem, lai nekristu kādas bruņotas bandas nagos, Alvīne pa ceļu - kā izlūks, brīdinot Ernestu, ja manīja ko aizdomīgu. Bet, nonākot Ernesta māsas mājas pagalmā, tur satikuši divus bruņotus vīrus, kas mobilizējuši vīrus Ulmaņa valdības bruņotajos spēkos. Tā tur nonāca arī Ernests.

Pēc kara viņam par piedalīšanos Latvijas atbrīvošanas cīņās piešķīra jaunsaimniecību Dundagas pagastā. Zeme bija skaistā vietā, kurai cauri tecēja upīte. Bija iemērīts arī reti skaists simtgadīgs priežu mežs. Ēkas gan nebija nevienas, tās bija jāceļ. Tas Kronentāliem prasīja lielas pūles un vairākus gadus smaga darba. Māju nosaukumu - "Indrāni" - izvēlējusies mamma.

Mamma interesanti stāstīja, kādi pārdzīvojumi viņai bijuši, lai tiktu pie jaunsaimniecības. Ernests, ja bija jākārto lietas ar iestādēm, nebija izdarīgs. Tādus jautājumus kārtoja mamma. Arī par tēvam piešķirto zemi dokumentus kārtot gājusi mamma. Līdz Dundagas pagastmājai un atpakaļ mammai bija jānostaigā kopā 50 kilometri. Zirga Kronentāliem nebija.

Iegājusi kantorī pie priekšnieka, mamma stādījusies priekšā - ka atnākusi kārtot vīra zemes lietas. Priekšnieks jautājis - vai Kronentālam zirgs ir? Mamma atbildējusi, ka nav. Priekšnieks jautājis - vai rati ir? Mamma atkal atbildējusi - nav. Priekšnieks jautājis tālāk - vai ir ragavas, arkls, atsperecēšas un tā tālāk. Mamma katru reizi bija spiesta atbildēt - nav. Tad priekšnieks īsi atbildējis, ka Kronentāls zemi nevar dabūt.

Mamma, pilnīgi satriekta, koridorā apsēdusies un nesapratusi, ko darīt tālāk. Gājusi pie priekšnieka vēlreiz. Viņš atkal uzdevis tos pašus jautājumos, un mamma atkal bijusi spiesta atbildēt - nav. Priekšnieks atkal secinājis, ka Kronentāls zemi nevar saņemt. Mamma izgājusi koridorā un sākusi ļoti raudāt. Pagasta sekretāre, to ieraudzījusi, jautājusi, kas par nelaimi. Kad mamma izstāstījusi, sekretāre samācījusi - lai iet vēlreiz iekšā un uz visiem jautājumiem atbild - ir.

Mamma tomēr nav varējusi ieiet pie priekšnieka, bija pārāk godīga, lai melotu. Tad sekretāre mammu iesaukusi savā kabinetā un uzrakstījusi zīmīti, ka Kronentālam ir zirgs, rati, arkls, ecēšas un tā tālāk, un sūtījusi mammu ar visu zīmīti pie priekšnieka. Mamma kaunīgi iegājusi, nolikusi zīmīti priekšniekam uz galda un neteikusi ne vārda. Priekšnieks izlasījis un tūlīt noformējis dokumentus jaunsaimniecības saņemšanai. (..)

Kad ēkas bija uzceltas un dzīve kļuva vieglāka, tēvs aizvien vairāk sāka nodoties alkohola varai. Šņabi viņš nepirka, bet gandrīz katru dienu dzēra miežu alu, kuru lielā daudzumā brūvēja vai katrā Dūmeles ciema mājā.

Mammu sāka mocīt grūtsirdība. Māja atradusies tālu no citām, visapkārt mežs, un vairākus gadus mamma bieži pat nedēļām dzīvojusi viena pati. Ernests dienām, nedēļām pazudis, kad pārradies mājās, gandrīz vienmēr bijis piedzēries. Dzīvojot vienai, drūmajās rudens dienās un naktīs, kad ārā trakojuši un gaudojuši vēji un lietus, mammai beidzot vairs nebijis spēka, un viņa nolēmusi izbeigt savu dzīvi, izdarot pašnāvību.

Pirms aiziešanas viņā saulē mamma vēl nolēmusi aiziet uz baznīcu un palūgt Dievu. Piecus kilometrus attālajā Pitraga ciemā atradusies baptistu baznīca. Mamma saposusies un nākamajā svētdienā aizgājusi uz turieni ar pārliecību, ka atgriežoties mājās, izbeigs šīs zemes bēdas un mokas. Bet mācītāja sprediķis bijis tik aizkustinošs, ka viņa nav varējusi novaldīties un sākusi raudāt. Mācītājs to ievērojis un lūdzis savu sievu, lai viņa pēc dievkalpojuma panāk raudošo kundzi un apjautājas - kāpēc viņa tik ļoti raud. Mamma mācītāja kundzei izstāstījusi savu nelaimi un teikusi, ka nolēmusi šķirties no dzīves. Mācītāja kundze iesaukusies, lai viņa to gan nedarot - viņa vēl dzīvē varot kam noderēt! Mamma, bēdu nomākta un nelaimīga, jautājusi - kam gan viņa vairs ir vajadzīga? Mācītāja kundze teikusi - jūs vēl varat noderēt bāra bērnam.

Tas mammai bijis kā gaišs saules stars, kas ieplūdis sirdī ar neizsakāmu cerības, laimes un ticības sajūtu. Viņa jautājusi, kur tādus bāra bērnus var dabūt. Mācītāja kundze teikusi, ka esot patversme Rīgā.

Tajā laikā mātes bērnus tā nepameta un neatstāja pa slimnīcām, kā šajos laikos. Man liekas, ka tajā laikā Latvijā bija tikai divas bērnu patversmes, viena Rīgā, otra Latgalē.

Arī Ernestam, kuram pašam bērnu nevarēja būt, nekas nebija pret audžubērnu. Mamma sarakstījusies ar vīra māsu, saposusies un braukusi uz Rīgu.

Tā kā nākamā mamma vēlējās zēnu, tad mūs atkal nostādīja rindā. Redzēju divas svešas tantes. Viena no viņām pasauca mani tuvāk - piegāju, un viņa tūlīt paņēma mani klēpī. Viņa man uzdeva tos pašus jautājumus, ko iepriekšējās tantes, un es atkal tāpat kā visās iepriekšējās reizēs atbildēju - nē.

Kad bija pagājuši daudzi gadi, es mammai jautāju - kāpēc viņa mani paņēma par dēlu, jo es taču viņai atteicu. Mamma teica: "Es redzēju, ko tava sirsniņa saka." Kad viņa mani paņēmusi klēpī - lai gan uz visiem jautājumiem atbildējis ar "nē", tomēr galviņu es esot cieši, cieši spiedis pie viņas krūtīm.

Alvīne Kronentāle tūlīt uzrakstīja iesniegumu, ka vēlas mani ņemt audzināšanā. (..)

Manā mūžā ir dienas, kas palikušas atmiņā ļoti spilgti, skaidri, it kā viss būtu noticis vakar, aizvakar. Arī šī diena, 6. marts, kad no Mazirbes stacijas braucām deviņus kilometrus uz "Indrānu" mājām, man palikusi spilgtā atmiņā. Nekad līdz tam nebiju braucis ar kamanām - visapkārt, kur tikai skatījos, gan pāri laukiem, gan mežā, bija tīrs, tīrs, balts sniegs. Skaists brūns suns bija atskrējis tēvam līdzi uz staciju un, atpakaļ braucot, visu laiku lēkāja gar ragavām un šad tad aiz prieka ierējās. Jau stacijā suns bija draugos ar mani, un visu ceļu mēs viens otru jutām un sapratāmies - es viņu ik pa laikam saucu, viņš atsaucās rejot. Jaunā mamma bija tik mīļa, turēja mani klēpī, lai man nesaltu, arī tēvs, varēja redzēt, bija ļoti apmierināts.

Tā sākās manas laimīgās baltās bērnu dienas. Māte mani ļoti mīlēja, tēvs arī bija ļoti labs. Viņš pēc rakstura bija labsirdīgs. Pēc manas ierašanās ģimenē viņš arī sāka daudz mazāk lietot alkoholu un vairāk turēties pie mājām.

Mana ierašanās "Indrānos" ciema iedzīvotājos izraisīja lielu interesi. Viņi, galvenokārt sievas, nāca lielā skaitā skatīties, kāds tad izskatās tas patversmes bērns. Līdz tam Dūmeles ciema vēsturē tāds gadījums nebija bijis, kad kāda ģimene būtu pieņēmusi audzināšanā svešu bērnu.