Bieži nabadzība neļauj realizēt cilvēktiesības

Saldū viesojās Latvijas Cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers, LR Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Repatriācijas centra vadītājs Juris Dombrovskis un viņa vietniece Ligita Ļūmane.

Viņi tikās ar Saldus pilsētas domes deputātiem, valsts un pašvaldības policijas pārstāvjiem, bāriņtiesas un sociālās palīdzības dienesta vadītājiem. Tas arī, pēc viesu vārdiem, bija apmeklējuma mērķis - iepazīties ar pašvaldības un to iestāžu vadību, ar kurām visbiežāk iznāk sadarboties, izskatot iedzīvotāju sūdzības. O. Brūvers gan nevarēja atcerēties būtiskas sūdzības no saldeniekiem par cilvēktiesību pārkāpumiem.

Latvijas Cilvēktiesību birojs ir neatkarīga iestāde, kas atskaitās tikai Saeimai. Tā nav represīvs orgāns, un tās secinājumi nav juridiski saistoši iestādēm, kurās birojs konstatējis cilvēktiesību pārkāpumus. Taču tradicionāli Cilvēktiesību birojs ir ļoti respektabla iestāde, un tās viedokli sabiedrība vērtē augstu. Tas ir pietiekami, lai struktūras, kurām rūp savs gods, ar CTB domām rēķinātos. Viens no biroja svarīgākajiem darbarīkiem, pēc O. Brūvera vārdiem, ir atklātums, sadarbība ar masu saziņas līdzekļiem.

Vidēji gadā Cilvēktiesību birojs saņem ap 5000 sūdzību. No tām uz cilvēktiesību jomu attiecas aptuveni piektā daļa, pārējie - vairāk sadzīviski, sociāli ekonomiski jautājumi.

Grēko tiesībsargājošās iestādes

"Nereti cilvēks nabadzības dēļ nav spējīgs realizēt savas tiesības," pastāstīja O. Brūvers. "Piemēram - nevar aizstāvēt sevi taisnīgā tiesā, jo viņam nav naudas, lai iesniegtu sūdzību, lai algotu advokātu. Atsevišķos gadījumos mēs palīdzam cilvēkiem sastādīt iesniegumu tiesai, bet, ja lieta ir ļoti skaidra, lūdzam palīdzību Zvērinātu advokātu padomei, kas iespēju robežās par brīvu nodrošina advokātu. Piemēram, tā esam rīkojušies, kad vajadzēja aizstāvēt cietušo pusi krimināllietā par mazas meitenes seksuālu izmantošanu ģimenē.

Tiesu sistēmā cilvēktiesību pārkāpumu ir īpaši daudz. Vismaz 200 ieslodzīto, sekojot Laventa piemēram, jau nosūtījuši Strasbūras Cilvēktiesību tiesai sūdzības par to, ka viņiem liegtas tiesības uz savlaicīgu tiesu. Te jāpiebilst - Lavents, protams, bija īpašs gadījums, tomēr tiesu joprojām gaida cilvēki, kuri ir apcietinājumā vēl ilgāk nekā viņš - pat no 1996. gada.

Mani interesē arī izziņas darbinieku darba efektivitāte. Piemēram, nupat satikos ar kādu meiteni, kas ieslodzīta Ilģuciema sieviešu cietumā. Viņa tur ir jau pusotru mēnesi, bet pa visu šo laiku izmeklētājs pie viņas ieradies vienreiz uz 10 minūtēm. Vai tiešām šie darbinieki ir tik noslogoti?"

O. Brūvers sacīja - piecu gadu laikā, kopš viņš vada CTB, ievērojami samazinājies sūdzību skaits par policiju, tajā skaitā arī par ceļu policiju. Toties palielinājies nepamatotu, nomelnojošu sūdzību skaits. Tādēļ policistiem, pildot savus pienākumus, ļoti jāseko, vai viņi ievēro procedūru, vai nepārkāpj aizturēto tiesības, jo procesuāli pārkāpumi mēdz būt iemesls patiesu likumpārkāpēju attaisnošanai un policistu disciplinārsodiem.

Bērns vienmēr ir jāuzklausa

O. Brūvers daudz tiekas ar jauniešiem - arī Saldū tūlīt pēc tikšanās domē viņš devās uz pilsētas ģimnāziju. Sarunās ar skolēniem, skaidrojot viņu tiesības (bet uzsverot arī pienākumus!), nereti nākoties konstatēt - bērni nezina, ka var tikt pasargāti no vardarbības ģimenē. "Mazā pilsētā bāriņtiesa pazīst "savas" ģimenes, tomēr lūdzu pievērst uzmanību - ja vien ir aizdomas vai tikai nojauta, ka bērns ģimenē cieš, ka viņš tiek sists, - jālūko, lai viņu no ģimenes var izņemt," uzsvēra Cilvēktiesību biroja direktors.

Viņš arī izteica savas domas par skandalozo Ziļevu lietu: "Manuprāt, informācija par šīs ģimenes attiecībām ar Jūrmalas domi tiek pasniegta tendenciozi. Ziļevi ik mēnesi no valsts un pašvaldības saņem milzīgu naudu - 1700 latus, taču atsakās atskaitīties, kā šī nauda tiek tērēta, uzrādot kvītis un izskaidrojot tēriņus, - tas esot apkaunojoši, jo viņi taču esot ģimene. Bet neviena cita ģimene nesaņem tādu naudu no budžeta! Esmu bijis pie Ziļeviem trīs reizes, viņi nākuši pie manis, bet tagad pateicu - birojs jūsu dēļ nekustinās ne mazo pirkstiņu, ja neiesiet uz domi un neslēgsiet līgumu! Ziļevu ģimenes galva uz nedēļu bija pieteicis badastreiku, vēlēdamies panākt domes piekāpšanos, bet nu, šķiet, gatavojas sarunām. Žēl, ka šajos strīdos, kur vecāki izturas ļoti bezkaunīgi, tiek iejaukti arī bērni."

Palīdz griezties Satversmes tiesā

Cilvēktiesību birojam ir tiesības griezties Satversmes tiesā ar sūdzību, ja tas konstatējis likumu neatbilstību Satversmei vai starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem, un MK lēmumu neatbilstību likumiem. O. Brūveris atzīst, ka neiznākot laika izlasīt visus normatīvos aktus un pārbaudīt, vai tie ir atbilstīgi, - visbiežāk uz pretrunām norāda iedzīvotāju sūdzības. Tad Cilvēktiesību birojs konsultē šos cilvēkus, kā sniedzama sūdzība Satversmes tiesā. Piemēram, šādā veidā - ar CTB atbalstu - trīs pensionāri nupat panāca, ka Satversmes tiesa atzina par nelikumīgiem strādājošo pensionāru ierobežojumus saņemt pilnu pensiju. Patlaban spriedumu gaida jau izskatīta sūdzība - par juristu diplomiem. Likumā par prokuratūru un notāriem noteikts, ka tikai Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes diploms dod tiesības strādāt prokuratūrā vai par notāru, bet sūdzības iesniedzēji uzskata, ka tas diskriminē citas augstskolas, kas sagatavo juristus.

Patlaban CTB juristi gatavo vēl vienu sūdzību pensionāru tiesību aizsardzībai - proti, agrāk cilvēki varēja prasīt pensiju pārrēķinu, ja viņu rīcībā radās papildu dokumenti, kas apstiprina viņu darba gaitas. Tad pieņēma likumu, ka no 2000. gada 1. janvāra tas vairs nav iespējams. Birojā griezās cilvēki, kurus šis likums diskriminē, tāpēc tas tiek apstrīdēts.

"Birojs gatavojas arī griezties Ministru kabinetā ar ieteikumu pārskatīt krīzes iztikas minimumu - 38 lati -, kas nav mainījies kopš 1994. gada. Pa šo laiku ir augusi inflācija, cēlušās cenas, bet daudzi aprēķini tiek izdarīti, pamatojoties uz šo joprojām likumīgo normu, un tas jau ir traģiski," sacīja O. Brūvers.

Tikšanās laikā O. Brūvers arī daudz jautāja - gan par situāciju ar pašvaldības dzīvojamo fondu, gan par policijas izolatoru, gan iespējām izmitināt bērnus ārpus nelabvēlīgām ģimenēm, gan valsts un pašvaldības policijas sadarbību.

Savukārt Repatriācijas centra darbinieki stāstīja par savu pieredzi, palīdzot pārcelties uz dzīvi Latvijā repatriantiem gan no Austrumiem, gan Rietumiem, viņu tiesībām un iespējām tās nodrošināt.