Mācās strādnieki, mācās darba devēji

Teju apritējuši trīs gadi, kopš Saldū atvērta Islandes uzņēmuma "Sjoklaedagardin" šūšanas fabrika "66\' North Saldus".

Šie gadi bijuši nozīmīgi abiem - gan Saldus uzņēmumam, gan arī islandiešiem, kam Saldū bija pirmā ražotne ārpus savas valsts robežām. Notikušas gan kvantitatīvas pārmaiņas - Saldus fabrika sākotnēji nodrošinājusi darbu 25 cilvēkiem, nu strādājošo skaits ir jau 95, savukārt islandieši tagad apģērbus šuj arī Ungārijā, Portugālē un Ķīnā -, gan arī kvalitatīvas - veidojot savstarpēji pieņemamas, izpratnes pilnas attiecības. Gan vienas, gan otras pārmaiņas prasījušas vienlīdz nopietnu piepūli.

Varēs nopirkt arī Latvijā

"Islandieši gatavojas šeit ne tikai šūt apģērbus, bet arī tos tirgot. Rīgā jau nodibināta firma "66\' North Balticum", kas nodarbosies ar gatavo apģērbu tirdzniecību Baltijas valstīs, kā arī importēs tos Islandes uzņēmumā šūtos izstrādājumus, kurus ražo citās valstīs," stāsta "66\' North Saldus" direktore Silva Landmane. "Paplašinoties tirgum, vairāk darba ir arī mūsu šūšanas fabrikai, tāpēc kārtējo reizi gatavojamies iekārtot jaunas darba vietas. Tūlīt pēc ofisa atvēršanas Rīgā nākamais darbs būs jaunas noliktavas celtniecība Saldū. Telpas, kur patlaban uzglabājam izejmateriālus, iekārtosim šuvējām."

Fakts, ka "Sjoklaedagardin" ir nevis starpnieks, bet gan uzņēmums ar savām noliktavām un tirdzniecības tīklu, šī uzņēmuma šūšanas ražotnei rada priekšrocības - piemēram, pastāvīgus pasūtījumus, jo kaut vienas šuvējas dīkstāve ir zaudējums īpašniekam.

Par labu šuvēju nekļūst uzreiz

Lielākā daļa šuvēju, kuras uzsāka darbu pirms trim gadiem, strādā arī tagad, tomēr uzņēmuma direktore neslēpj, ka nav bijis viegli veidot kolektīvu. No vienas puses - darbs prasa lielu izturību, pacietību un precizitāti, kas ne katrai ir pa spēkam un pa prātam. No otras - nereti arī pašas šuvējas nemaz negrib piespiesties un strādāt. Īpaši nepatīkams pārsteigums esot arodskolas beigušās jaunās šuvējas, kurām nereti gan ir ķēriens, bet nav vēlēšanās strādāt.

"Šis pilnīgi atšķiras no tā šuvējas darba, ko pazinām līdz šim, - kad auduma gabalus sadiedza, piemērīja, pielaboja... Te tā nevar, ir jāšuj precīzi pēc piegrieztnes, bez labošanas. Jāizjūt materiāls, jāatrod veids, kā to apstrādāt, lai izdotos ātri un nevainojami, jo citādi nemaz nevar būt. Mēs sākumā neviena to nemācējām. Arī tagad, kad sākām šūt plīša izstrādājumus, bija ļoti grūti "iestrādāties", uzņemt tempu," skaidro S. Landmane. "Pat šuvējai "ar ķērienu" vajadzīgs laiks, kamēr pierod. Ja trūkst pacietības pierast, piemēroties, darbinieces aiziet no uzņēmuma ar rūgtumu - te nevarot nopelnīt." Tomēr nereti gadoties, ka prom aizgājusī darbiniece, izmēģinājusi citas darba vietas, pēc laika atgriežas.

Ieinteresēti pelnīt paši un maksāt šuvējām

Par izpeļņu runājot - nesen ar uzņēmuma īpašniekiem izdevies vienoties par laika limitu pārskatīšanu plīša līnijā, jo darbs ar šūšanai nepateicīgo materiālu ir piņķerīgs, operācijas prasa ilgāku laiku, un bija zema darba efektivitāte. Nupat, šķiet, atrasts risinājums, jo šuvējas arī šeit sāk pelnīt bonusus - ikmēneša piemaksu par izpildītiem normatīviem.

"Ir svarīgi, ka vienmēr saglabājas dialoga iespēja, ka uzņēmuma īpašnieki ir gatavi ieklausīties, atzīt savas kļūdas un neslēpj, ka viņi ir ieinteresēti, lai šeit, Saldū, ražotne paplašinātos, lai cilvēki nāktu šeit strādāt. Viņiem šis ir pirmais uzņēmums citā valstī, un arī viņi mācās - kā strādāt ar to. Neteikšu, ka saimnieki gatavi iztapt mums un izpildīt visu, ko sakām, - taču, ja ar faktiem un aprēķiniem spējam pārliecināt - pārmaiņas nepieciešamas, viņi tās atbalsta," saka Silva Landmane.

Arī Islandes uzņēmumā pašlaik norit saspringts darbs, jo, lai izturētu konkurenci, strauji tiek mainīta apģērbu kolekcija. Martā vien Saldus fabrikai tika pasūtīti 12 jauni modeļi, un tehnologiem bija jāziedo ne mazums brīvā laika, lai precizētu piegrieztnes, pārbaudītu šos modeļus. Nu ir panākta vienošanās, ka turpmāk to Islandes uzņēmuma dizainera vadībā darīs tieši šim darbam algoti darbinieki.

Nodrošina ne tikai algu

Darba devējs arī atbalstījis vairākus ierosinājumus šūšanas fabrikas darbinieku sociālajai nodrošināšanai. Darbinieki, kuri strādā uzņēmumā 3 gadus, saņem vienu apmaksātu dienu pie atvaļinājuma, un paredzēts, ka pēc 5 nostrādātiem gadiem būs 2 apmaksātas dienas. Reizi gadā uzņēmums samaksā veselības pārbaudes izdevumus. Atvaļinājums - trīs nedēļas vasarā un viena - Ziemassvētkos, kad šūšanas fabrika tiek slēgta.

Tā kā uz "66\' North Saldus" strādāt brauc šuvējas arī no lauku pagastiem un pat no kaimiņu pilsētām, ir ieplānots iekārtot uzņēmuma viesnīcu - tai ēka jau nolūkota, top izmaksu tāme.

Mainīts arī darba laiks, un S. Landmane smej - tagad te strādājot kā Eiropā - pirmdienās un otrdienās līdz pussešiem vakarā, piektdienās - līdz četriem pēcpusdienā. Tā nedēļas nogale ir kaut nedaudz garāka, turklāt piektdienā šuvējas jau ir nogurušas pēc darba nedēļas, un darbs prasa lielāku piepūli. Tad labāk vairāk pastrādāt nedēļas sākumā ar svaigiem spēkiem.

Taču darba devējs arī vēlas uzlabot darbinieku attieksmi un mazināt liekos izdevumus, kuri rodas, mācot šuvējas, kuras pēc kursu beigšanas pārdomā un vairs nevēlas strādāt uzņēmumā. Tāpēc māceklēm būs jāslēdz līgums, kurā uzņēmums apņemas segt mācību izdevumus un šajā laikā arī maksāt māceklei, savukārt viņa - pēc mācību beigšanas noteiktu laiku strādāt uzņēmumā. Ja līgums tiek lauzts, šuvējai jākompensē uzņēmumam izdevumi, kas radušies, viņu mācot.

No vienas puses - darbiniekiem papildu saistības varbūt šķiet apgrūtinošas. No otras - tās tikai apstiprina - uzņēmums ir ieinteresēts ilgtermiņa attiecībās. To var arī uztvert kā garantiju, ka darba vieta vienā brīdī neizputēs.