Sapņotājs, kas spēlē futbolu

Intervija ar sporta centra "Vārpa" vadītāju un futbola treneri AGRI BANDOLI.

Daudziem cilvēkiem, kas interesējas par sportu, izdzirdot uzvārdu Bandolis, pirmā prātā iešaujas doma par futbolu. Gandrīz vai varētu rakstīt - Bandolis = futbols.

Kā tu jūties - kā saldenieks vai brocenieks?

- Dzīve mani tā drusku ir pamētājusi. Manas saknes ir Lutriņos. Skolā sāku mācīties Skrundā, pēc tam pārnācām dzīvot uz Saldu, mācījos 1. vidusskolā. Vēlāk - Saldus lauksaimniecības tehnikumā par celtnieku. Pirms dienesta armijā strādāju padomju saimniecībā "Kursīši". Nezinu, cik labi iznāca, bet centos tur uzcelt dažas mājas. Iesāku būvēt tās, kas ir ceļa malā, kad iebrauc Kursīšos. Tur iepazinos ar Jāni Muižnieku, ar kuru arī tagad veiksmīgi sadarbojamies.

Pēc tam strādāju Saldus Sakaru mezglā par pasta pavadoni, šoferi, vēlāk - priekšnieka vietnieku. Kad mani aicināja darbā uz Brocēniem, piekritu vadīt Brocēnu sporta kompleksu un trenēt futbolistus. Taču, kad iepriekšējā sistēma sāka brukt un Brocēnu kombinātam futbols vairs nebija vajadzīgs, nevajadzēja arī mani. Divus gadus biju bez darba. Bet tagad atkal esmu atgriezies Saldū.

Deviņdesmitajos gados Saldus attīstījās ar savu interesantu šarmu un knifiņiem. Atceros, ka ciemos atbraukušie ļoti priecājās par mūsu pilsētu. Daudziem Saldus patīk arī šodien, bet tagad tā attīstība ir mazinājusies. Tas nav tikai mans viedoklis. Tā saka daudzi saldenieki. Pilsētas domei vajadzētu turpināt veidot un saglabāt Saldus īpašo šarmu.

Vai vienmēr esi bijis tāds sportisks?

- Jā, mani interesē daudzi sporta veidi. Mācoties Skrundā, nodarbojos ar volejbolu. Saldus 1.vidusskolā sāku spēlēt basketbolu. Mūsu fizkultūras skolotājs bija Andris Rudovics. Atceros, kā viņš izsauca uz skolu vecākus, jo nebiju ieradies uz kādu spēli.

Vēlāk sāku braukt trenēties uz Brocēniem hokejā pie trenera Pāvela Kitčenko. Toreiz bija cieņā "Zelta ripas" sacensības. Tad iesaistījos pieaugušo komandā, mums bija jauniešu maiņa. Pa vasarām spēlējām futbolu.

Mācoties tehnikumā, biju Latvijas skolēnu futbola izlases kandidāts. Bet, tā kā biju tehnikumietis, skolēnu izlasē mani negribēja ņemt.

Armijā biju Kaļiņingradas kara apgabala futbola izlasē. Kad atgriezos mājās, spēlēju Brocēnu komandā, kura toreiz piedalījās "Vārpas" čempionātā.

Bet tad guvu kājas traumu. Ārsti ilgi nevarēja atklāt vainu. Izrādījās, ka tas ir menisks. Tagad to vienkārši ārstē, bet agrāk bija jāguļas zem naža.

Un tad vienā dienā tu kļuvi par futbola treneri. Vai pietika tikai ar praktiskajām zināšanām?

- Izlasīju grāmatu kalnus. Lasīju un daudz ko pasvītroju. Tagad, kad pēc daudziem gadiem atkal tajās grāmatās ieskatījos, sapratu, ka esmu pasvītrojis tiešām pašu svarīgāko. Pieredze tomēr ir ļoti svarīga. Un arī vēlēšanās strādāt šo darbu.

Mācījos Fizkultūras institūtā, bet pabeidzu tikai trīs kursus. Tagad mācos Rīgas Tehniskās universitātes Humanitārajā institūtā arodpedagoģijas fakultātē. Rudenī gribu iestāties Augstākajā Treneru skolā.

Labas zināšanas esmu guvis semināros Vācijā, Polijā un Zviedrijā.

Kurš bija tavs trenera "zvaigžņu mirklis"?

- "Brocēnu" futbolkomanda pašu spēkiem augstākaja līgā iekļuva deviņdesmito gadu sākumā. Noturējāmies tur divus gadus. Bet mana kā trenera "zvaigžņu komanda" bija 1995. un 1996. gadā, kad otrreiz iekļuvām augstākajā līgā. Komandā bija daudz vietējo spēlētāju, arī no citām komandām - tie, kas nebija tikuši pamatsastāvos. Mums bija arī tā saucamie leģionāri no Mažeiķiem. Pēc diviem riņķiem bijām 3. vietā, bet finālā palikām ceturtie. Tajā gadā varējām spēlēt InterTOTO kausos, bet nebija vajadzīgā finansējuma.

1996. gadā spēlējām stabili, palikām sestie, bet bijām lielākie nemiera cēlāji Latvijas futbolā. Pēc piecām kārtām bijām turnīra tabulas lejasdaļā. Čempionāta sestajā spēlē Brocēnos uzņēmām Latvijas čempionvienību "Skonto", kas gandrīz divus gadus nebija zaudējusi nevienā spēlē. Mēs viņus pieveicām ar 2:1. Fantastiski vārtus sargāja Aivars Doniņš, komanda bija ļoti vienota. Tā tik tiešām bija sensācija Latvijas futbolā! Man un otrajam trenerim Gunāram Dobkēvicam tas bija augstākais gandarījuma mirklis.

Bet komandas nākotne bija zem lielas jautājuma zīmes, jo Brocēnu kombināts nespēja vai negribēja to paturēt. Mani ar visu komandu no Brocēniem atlaida. Labākie spēlētāji atrada citus klubus. "Brocēnos" toreiz bija Latvijas izlases kandidāts Kudrašovs, kurš aizgāja spēlēt uz Liepāju.

Lai futbolkomandu saglabātu, piedāvāju to Saldum. Aidis Herings piekrita. Es toreiz vēl Saldū nestrādāju, bet komandu trenēju. Sākumā "Saldus" spēlēja 1. līgā, tagad esam 2. līgā.

Pēdējā laikā no vīriešu futbola tu esi pievērsies sieviešu futbolam. Kādas ir atšķirības, trenējot meitenes?

- Atšķirības nav nekādas. Sievietes sāku trenēt, strādājot Sakaru mezglā. Toreiz tur bija ļoti laba basketbola komanda, kura kļuva par rajona čempioni.

Futbolistes trenēju divus gadus. Meitenes mums ir trāpījušās visas unikālas. Īsā laikā viņas apguva futbola ābeci un kļuva par Latvijas čempionēm. Ja viņas pašas nebūtu gribējušas spēlēt futbolu, tad es varētu mācīt no rīta līdz vakaram, un nekā nebūtu. Meitenes trenējas nopietni, arī mājās - spēlē futbolu ar sētas puikām, skrien krosu.

Latvijā meiteņu futbols ir tikai sākuma attīstības stadijā, bet pasaulē tas nav nekas jauns. Amerikā tas ir pat skolu programmās, un tieši amerikānietes 2001. gadā kļuva par pasaules čempionēm. Amerikā futbolu spēlē desmit miljoni sieviešu un meiteņu.

Meitenes ir paklausīgākas, ātrāk uztver to, ko viņām māca. Man prieks, ka Latvijas izlasē jau ir četras mūsējās - Linda Heinacka, Elīna Karlsone, Laila Beiere un Līga Radvila.

Tu teici, ka meitenes ir paklausīgākas, bet viņas ir arī cimperlīgākas.

- Jā, kaprīzas. Ar to ir jāprot tikt galā. Gadās, ka meitenes uztraucas par dažādiem sīkumiem. Tā nevar, tad nekas nesanāks. Mācu, ka katrai pašai sevi ir jāanalizē. To var darīt arī, skatoties televizoru un video.

Gadās, ka es kādreiz treniņā uzkliedzu, bet es nekliedzu ne uz vienu meiteni konkrēti. Spēles taktiku var iemācīt tikai spēlējot. Protams, ka stadionā, kur apkārt ir daudz cilvēku, manu kliegšanu viņas nemaz nedzird.

Interesanti, ka ir treneri, kuri spēles laikā sēž un vispār nerunā. Tas ir nepareizi. Emocijas ir jāparāda uz āru. Ja visu sakrājušos enerģiju paturēsi sevī, tad var sanākt, ka gan sliktās, gan labās emocijas izgāzīsi uz kādu citu cilvēku.

Man šis darbs patīk.

Varbūt izprast meiteņu domāšanu esi mācījies no savas meitas?

- Nē, es laikam maz esmu meitu audzinājis. Kaut ko mazliet jau pielicis esmu, bet maz. Viņa agrāk nedaudz trenējās basketbolā pie Ilgas Neimanes. Tagad sporto skolā. Futbolu gan negribēja spēlēt. Varbūt baidījās no bumbas. Daudzas meitenes baidās, ka trāpīs viņām ar bumbu un tas būs sāpīgi. Ja tā domā, tad parasti arī trāpa, tāpēc ir jāspēlē, nevis par to jādomā. Jā, meitenēm, kas spēlē futbolu, ir daudz zilumu. Taču futbols ne ar ko neatšķiras no citām sporta spēlēm, jo tiek nodarbinātas visas muskuļu grupas.

Futbolkomandā galvenokārt ir meitenes no laukiem. Manuprāt, ir labi, ka, spēlējot futbolu, esmu varējis viņām dot iespēju redzēt arī vēl kaut ko citu. Esam izbraukājuši visu Latviju, bijām Dānijā un Vācijā.

Kuri treneri tev pašam patīk?

- No Latvijas treneriem man patīk Jurijs Popkovs, kurš ir tāds diezgan spītīgs. Viņš trenē "Daugavu" un U - 21 izlasi. Aleksandrs Starkovs ir treneris ar lielu pieredzi. Kā spēlētājs viņš ir izgājis cauri daudzu treneru rokām. No ārzemniekiem man patīk Glenns Hoddls, kurš bija viens no Anglijas izlases treneriem.

Interesants ir Maskavas "Spartaka" treneris Romancevs. Viņam ir unikāla komanda, kurai ir īpašs spēles stils. Visi zina, kā viņi spēlē, bet apspēlēt viņus nevar. Šogad gan spartakiešiem veicas mazāk.

Kāda ir atšķirība starp futbolistiem krieviem un latviešiem?

- Krievi ir temperamentīgāki, tādi paši kā lietuvieši. Lietuviešiem futbols un basketbols ir asinīs. Viņi šīm spēlēm atdod sevi visu. Latvieši ir tādi, ka padomās - skriet vai neskriet pēc bumbas. Bet, ja latvietis grib, tad var spēlēt ļoti labi.

Presē rakstīja, ka Latvijā strādā daudz treneru krievu, tāpēc arī futbolu spēlē vairāk krievu. Es tam piekrītu tikai daļēji. Esmu strādājis gan ar krieviem, gan latviešiem, un man nav nekādas atšķirības. Nezinu nevienu treneri, kurš neņems komandā labu spēlētāju tikai tāpēc, ka viņam nav "īstās" tautības.

Mūsu meiteņu komandā ir tikai latvietes, bet Rīgas komandā - gandrīz tikai krievietes. Neteikšu, ka latviešu Inga spēlē sliktāk par krievu Iru.

Vai esi jutis, ka citu sporta veidu pārstāvji reizēm pret futbolu izturas augstprātīgi?

- Zinu, ka daudziem futbols nepatīk. Nesaprotu, vai tāpēc, ka es tajā esmu? Dažreiz to uztveru pat personīgi. Uzskatu - lai katrs cilvēks dara to, kas viņam patīk.

Attieksme varbūt tāpēc ir tāda, ka futbolā mēdz krieviski lamāties. Bet vai hokejā nelamājas?

Pasaulē futbols ir ļoti cienīts sporta veids. Tas ir arī bagātākais sporta veids. To varam just pat Saldū. Futbola federācija, vienojoties ar Sporta pārvaldi, iedalīja desmit tūkstošus latu mākslīgā seguma laukuma izveidei. Saņēmām arī laukuma aprīkojumu.

Vieglatlētikas trenere saka, ka viņas sporta veids esot iznīcināts tāpēc, ka izveidots mākslīgā seguma laukums.

- Šis laukums nav elitārs, kur nevienu citu nelaidīs trenēties. Ar naglenēm pa to gan nevarēs skriet. Bet saskaņosim laikus, izveidosim grafiku, un visi to varēs izmantot. Pat skolas, ja vēlas, tur var organizēt sporta stundas. Nekādas diskriminācijas nav.

Protams, laukums tika veidots, domājot par futbolu, jo ziemā mums nebija zāles, kur trenēties.

Lielajā futbola laukumā pavasarī iesējām zālāju. Tur šovasar spēlēsim mazāk, jo nepieciešama laukuma rekonstrukcija.

Ko tu dari tad, kad nedomā par futbolu?

- Mācos, skatos filmas. Šad un tad makšķerēju. Man patīk iebraukt ar laivu ezerā un spiningot. Tā var labi relaksēties, pārdomāt dzīvi. Vissatraucošākais ir tas mirklis, kad zivs "piecērt" un sāk spirināties. Dzīvē jau arī ir tā, ka kaut ko noķeram, kaut kas - noraujas. Bet zivs apēšana šajā procesā galīgi nav svarīgākais.

Fotografēju skaistus dabas skatus, saulrietus.

Vēl man patīk ciemoties pie draugiem, papļāpāt par dzīvi. Nepatīk plānot dzīvi uz priekšu. Darbā gan jābūt skaidrībai, bet brīvajā laikā man ir stihisks un mainīgs dzīves stils.

Runā, ka futbolistiem patīkot iedzert. Vai tu šņabi dzer?

- Neteikšu, ka esmu atturībnieks. Gadās iedzert kādā jubilejā, pieņemšanās. Bet es nekad neesmu daudz dzēris.

Nezinu, kāpēc saka, ka futbolisti ir dzērāji. Visos sporta veidos ir cilvēki, kas lieto alkoholu. Tas ir atkarīgs no cilvēka rakstura. Viens relaksējoties varbūt ieskrien mežā un kliedz, cits - iedzer. Vienkārši - jāzina mērs. Es neaizstāvu futbolistus, bet man derdzas, ka tā saka tikai par viņiem.

Esmu dzirdējusi par tevi diametrāli pretējus viedokļus. Vieni saka, ka esi mērķtiecīgs un cīnies par saviem uzskatiem. Otri - tu čīkstot un gaužoties, ka neko nevar izdarīt.

- Jā, es gribu sakārtot Saldus stadionu. Jā, es cīnos par futbolu, Bet mani interesē arī pārējie sporta veidi. Esmu arī Kurzemes reģiona futbola vadītājs. Gribu savu darbu izdarīt labi un gribu, lai arī Saldum būtu no manis kāds labums.

Šis tas man arī neizdodas, jo nav daudz cilvēku, kas gribētu palīdzēt. Čīkst tie, kas paši neko negrib darīt. Par mani varbūt kāds saka - viņš ir tāds un tāds. Beigsim vienreiz runāt un visi kopā Saldus labā kaut ko paveiksim!

Ir cilvēki, kas sabiedriskā kārtā, neprasot samaksu, strādā citu labā. Otri tajā pašā laikā tikai runā. Ir tikai viens cilvēks, kurš jau daudzus gadus atbalsta futbolu Saldū. Aleksandram Fomčenko būtu piemineklis jāuzceļ. Tik daudz līdzekļu viņš ir ieguldījis futbolā, tik daudziem palīdzējis nodarboties ar sporta veidu, kas viņus interesē!

Kādreiz jau arī es varbūt pačīkstu, bet man tas ir tāds kā relaksēšanās veids. Ja visu paturētu sevī, varbūt jau būtu sajucis prātā.

Pēc horoskopa esmu Auns, taču tas nenozīmē, ka neieklausos citu viedoklī. Tikai šim viedoklim jābūt argumentētam.

Tava dzīve plūst mierīgi, vai ir bijuši kādi krasi pagriezieni?

- Oi! Pagrieziena brīži bijuši četri vai pieci. Tagad arī sācies jauns posms. Tas ir interesanti. Man tagad ir brīvās domāšanas etaps. Nav nevienam jāatskaitās (te es nedomāju par darbu), varu dzīvot tā, kā pats gribu.

Iepriekšējie pagriezieni bijuši dažādi - saistīti ar ģimeni, ar sportu. Lielākoties jau ar sportu.

Vai vari atcerēties kādu ļoti skaistu mirkli?

- Lielu iespaidu uz mani atstāj ceļojumi. Vistālākais brauciens bija uz Kubu. Tā ir pavisam savādāka pasaule. Arī Venēcija. Tur jutos, kā nokļuvis pirms vairākiem gadsimtiem. Ar šo pilsētu biju gluži vai apburts. Tik ilgi pa to staigāju, kamēr apmaldījos.

Vēl daudzās skaistās vietās neesmu bijis. Gribētos aizbraukt uz Franciju.

Tava nodarbošanās ir racionāla, bet pēc būtības taču esi sapņotājs?

- No malas cilvēki to tā varbūt nemaz nezina. Bet tuvākie man ir kādreiz pārmetuši - ko tu fantazē un filozofē? Bet man patīk. Kaut kas no maniem sapņiem piepildās, kaut kas - nē. Visu, ko vēlas, nevar piepildīt.

Man nepatīk skaļa sabiedrība, kad visi runā un neviens neklausās. Labprāt pasēžu kafejnīcā un parunājos ar kādu. Skaļa mūzika man netraucē, bet - kuram nepatīk klusums?

Braukt ar dzeltenu mersedesu, tas ir patīkami?

- Mersedess man ļoti patīk. Bijušas vairākas mašīnas - žigulis, reno, kreislers, golfs, passats. Kreisleru man Brocēnos vienā naktī nodedzināja. Kas? Kāpēc? Varbūt nejauši?

Mans mersedess ražots 1977. gadā, bet ir sakārtots atbilstoši noteikumiem. Visas mašīnas man vienmēr bijušas labā tehniskā kārtībā. Vienalga, cik vecs ir šis autiņš, man tas patīk. Ja kādreiz atkal pirkšu mašīnu, tad tikai mersi. Zini teicienu - ir mersedesi, pārējās mašīnas un opeļi?

Dzeltenā krāsa gan ir nejaušība.

Ko tu gribi savā dzīvē vēl izdarīt?

- Gribētu sakārtot Saldus stadionu tā, lai tur visiem sporta veidiem būtu nodrošināti ideāli apstākļi. Protams, arī futbolam. Viens gan to nespēju paveikt, jo nepieciešams finansiāls atbalsts.

Negribu atteikties no Olimpiskā sporta centra idejas reģionā, jo šis projekts nav pavisam noņemts no dienas kārtības. Tā realizēšana atkarīga no rajona sabiedrības un amatpersonu spējas strādāt kopīga mērķa labā. Neviens uz paplātes mums neko klāt nenesīs.

Futbolā rajonā gribu izveidot kārtīgu sistēmu. Nepieciešami jauni treneri, jaunas zēnu grupas. Gribētu ar Latvijas meiteņu futbola izlasi piedalīties Eiropas čempionātā un turpināt strādāt par treneri.

Pats sev gribu kaut ko jaunu atrast. Ceļot.

Gribu, lai meita iegūst labu izglītību un piepilda vairāk savu sapņu, nekā tas izdevies man.