Pieskaitot Portugāli

Divas nedēļas prasīja brauciens uz Pasaules skolu sporta federācijas čempionātu un dalība tajā. Deviņi tūkstoši kilometru ceļa cauri septiņām Eiropas valstīm un piecas dienas Portugālē atstājušas pietiekami daudz iespaidu. Dažus centos ieskicēt.

Pieskaitīšanas teorija

Ceļošana man nav tikai - vairāk redzēt, uzzināt, izbaudīt. Tas ir arī tāds sportiņš: redz, atkal vienu valsti varu pieskaitīt! Tas ir tā kā Mazā prinča astronomam, kurš debesīs atrod jaunu zvaigzni, žigli pieraksta uz papīrīša un lapiņu ieslēdz seifā - nu zvaigzne ir mana! Vai kā Eirovīzijas festivāla fanam, kurš televizoram tā īsti pievēršas tikai, kad sākas punktu skaitīšana. Dziesmai te maza nozīme. Gandrīz būtu jākaunas, ja vien nezinātu, ka ar šādu kolekcionēšanas prieku aizraujas daudzi, metot simtiem kilometru līkumu, lai tikai pieskaitītu. Arī šoreiz neviens visā autobusā nešaubījās, ka jāupurē papildu nakts, lai atceļā pieskaitītu Andoru.

No minētā viedokļa raugoties, man Portugālē nebija ko darīt - divkārt nācies ar lidmašīnu nosēsties Lisabonas lidostā, pa pusstundai, naktī. Reģistram taču pietiek! Un pārējais šķiet tīrais sīkums, jo, ja esi bijis vienā dienvidvalstī, citas var gleznot iztēlē. It sevišķi, ja esi studējis ģeogrāfiju.

Četru diennakšu garš ceļš

Portugāle - maza zemes strīpiņa Eiropas galējos dienvidrietumos, ne vērā ņemamu kalnu, ne elpu aizraujošu dabas objektu... Un īstenībā ceļojums ir brauciens kopā ar jaunatnes izlasi uz kārtējām orientēšanās sacensībām. Kaut ko apskatīt varēs vien, nozogot laiku oficiālajai programmai.

Ceturtā diennakts ceļā, tiesa, ar nakšņošanu Pilzenē un Lionā, prasījusi savu. Iebraukuši Spānijā jau krietnā tumsā, īsu brīdi pamestajā robežpunktā izlokām kājas un tad, iekārtojušies, cik nu ērti pilnā autobusā katrs pamanās, laižamies snaudā nakts braucienam. Caurumainais miegs ļauj uztvert pa kādai garām pazibošai gaismai, it kā dzirdu, kā Gunārs ar šoferiem diskutē par ceļu izvēli, izstaipot notirpušo kāju attopos, ka esmu to uzkrāvis ejā guļošai meitenītei. Ieņēmis piedienīgu pozu, atkal iekrītu snaudā.

Piespiedu pamošanās neiedveš ticību, ka tas patiešām ir tā. Gunārs sauc, ka visiem jāmostas, jo esam Portugālē. Vienā naktī cauri milzīgajai Spānijai?! Pie tam aiz autobusa loga Norvēģijas ziemeļu cienīga ainava: rēna, smidzinoša lietus caurdurstīta migla vazājas starp kailiem akmeņiem, blāvajā rīta gaismā mākonis pavēries, lai izrādītu sniegu tuvējā kalna korē. Ledainais vējš visai efektīvi nostāda mani drausmajā realitātē: sapnis par dienvidu sauli un okeāna peldēm aprīlī bālē ar katru mirkli, kurš aizrit, stāvot pie autobusa un stulbi blenžot uz dzelteno zvaigznīšu aplī ietverto robežzīmi "Portugal".

Kalni, okeāns, ērkšķi

Mūsu ceļamērķis ir Leirija - provinces centrs valsts vidusdaļā. Kad izvērtējam, ka jābrauc vēl turpat 400 kilometru, "mazā eksotiskā zemes strīpiņa Eiropas dienvidrietumos" pirmoreiz sāk iedvest bijību, kura, neslēpšu, pieauga ar katru tajā pavadīto brīdi. Kur gan biju ņēmis domu, ka Portugālē nav kalnu? Majestātiski un drūmi sākumā, tad, zemāk uz okeāna pusi, it īpaši, saulei parādoties, - dzīvīgāki un zaļāki, līdz lejpusē, pavisam draudzīgi ar ļaudīm sadzīvojuši, mežiem un dārziem klāti, tie grēdās tomēr aizstiepjas līdz pašam lielajam ūdenim, pa kuru Magelāns, Vasko de Gama un simtiem citu portugāļu pirms turpat vai 500 gadiem aizbrauca paplašināt mūsdienu civilizācijas apjēgu par pasauli. Kalni redzami arī pamalēs, kad vēlāk iebraucam piekrastes līdzenumā, un ne brīdi, pat pēc skrējiena pa kāpu priedēm, neļauj aizmirst: neesi Ventspils jūrmalā.

Tad vēl okeāns. Tiekam izmitināti viesnīcā tieši pret krastu. Lai arī cik mierīga būtu diena, okeāna troksnis dzirdams jau iztālēm. Kā jauniešu trenerim nevilšus jāpriecājas, ka ir par vēsu peldēm, jo lielie dārdošie viļņi atplūst ar tādu spēku, ka reizumis, satiekoties ar atnākošo, aizejošais veido it kā mutuļojošu, vairākus metrus augstu sienu. Te nu pārgalvīgam peldētājam viegli sajaukt, kur augša, kur apakša.

Orientēšanās vairāk nekā citi sporta veidi dod iespēju pietuvoties katras apmeklētās zemes dabai. Pēc būtības. No autobusa loga raugoties, krasta priežu meži maz atšķiras no mūsējiem, taču, kad dzenies pēc sekundēm distancē, šķietami nevainīgais, ziedu rotātais pamežs izrādās ērkšķu un durekļu pārpilns. Jo pašaizliedzīgāks skrējiens, jo asiņaināks apģērbs finišā, taču pavisam sveikā neiziet neviens (ja nu vienīgi ķīnieši, kuri organizēti izstājās, distanci tā arī neveikuši).

Bataļja

Sacensību rīkotāji tomēr dod mums iespējas izbaudīt ne tikai mežus, bet arī unikālas savas tautas kultūras un vēstures vērtības. No tām spilgtāk atmiņā palikusi vieta ar simbolisku nosaukumu - Bataļja (Batalha). Šeit 14. gs. izcīnīta kauja likusi pamatu tagadējam Portugāles valstiskumam. Tai par godu uzceltais Santa Maria de Vitoria klosteris ir izcils arhitektūras šedevrs, unikāls Portugāļu gotikas paraugs. Tā saucamie Manuela stila filigrānie fasādes un iekštelpu dekorējumi nekur citur pasaulē nav sastopami - tā apgalvo gide. Klosterī darbojusies pirmā portugāļu jūrasskola, mācījušies vēlākās koloniālās impērijas pamatlicēji, manis jau pieminētos dižvīrus ieskaitot. Savulaik te atradusies pat karaļnama rezidence, sākts veidot panteonu. Taču laiki gāja... Gide, norādot uz ornamentācijā iestrādātajām gliemežu figūriņām un tad uz tā arī nepabeigto dižceltnes daļu, teic: "Mums, portugāļiem, netīk steigties, nepatīk noteikti termiņi." Un tad izrādās, ka arī naudas valsts kasē pamaz - tā arī dienvidu korpuss palicis bez jumta.

Fatima

Protams, apmeklējam Fatimu - vienu no visas pasaules kristiešu lielākajām svētvietām. Vietā, kur 1917. gada 13. maijā trīs ganubērniem parādījusies Dievmāte un uzrunājusi tos, tagad iekārtots komplekss, kurā vienlaikus var pulcēties līdz 300 000 svētceļnieku. Pati notikuma lieciniece Lūcija - vecākā no trim bērniem - ir vēl dzīva, viņai šobrīd 95 gadi. Kad svētvietā notiek lieli pasākumi, Lūcija tiek atvesta no klostera, kurā viņa mīt, un sēdināta savā goda krēslā pa kreisi no Romas pāvestam paredzētā.

Dinozauru pēdas

Otro reizi mūžā izdodas apmeklēt vietu, kur ieži saglabājuši ticamus, zinātnieku apstiprinātus dinozauru pēdu nospiedumus. Šeit iekārtotajā Dinozauru taku nacionālajā parkā viss kā mācību grāmatā: plašā atsegumā redzamas vismaz 20 milzīgu pēdu rindas, garākas takas stiepjas līdz 100 metriem. Gids stāsta par 175 miljonus gadu vecajiem Juras laikmeta smilšakmeņiem, kuri tad arī saglabājuši šo brīnumu, par garkaklainajiem milzeņiem sauropodus. Jāatzīst, klausos tajā visā ar noteiktu skepsi, jo daudzās pretrunas jautājumos par ģeohronoloģiju un tādējādi arī par dinozauru dzīves laiku uz Zemes arī man krietni sajaukušas galvu. Varētu jau pajautāt kaut vai vienkāršo jautājumu, kādēļ tieši šīs dažas pēdu rindas iekonservējušās, smiltij pārveidojoties par smilšakmeni. Lai, gluži kā citas, tās neaizslaucītu vējš un ūdeņi, cementēšanas procesam taču būtu jābūt ļoti ātram. Vai akmens nav iemūžinājis pēdējo šo dzīvnieku skrējienu pirms grēku plūdu kataklizmas? Un kad tas notika, ja reiz cilvēces atmiņa par to glabā informāciju?

Īsti dienvidnieki

Ielejas un līdzenā piekraste blīvi apdzīvota. Bieži ciemati un pilsētiņas nomaina viena otru bez redzamas pārejas. Tas arī saprotams, ja, salīdzinot ar Latviju, tikai pusotru reizi lielākai teritorijai jāizmitina četrkārt vairāk iedzīvotāju. Tas rada problēmas arī nodarbinātības jomā. Liels atspaids te ir tūrisma serviss, arī visai ekstensīvā lauksaimniecība un tās produktu pārstrāde - vīns, olīvas, korķis, sieri, citrusaugļi, jūras veltes - nesaraujami saistās ar vārdu "Portugāle". Stikla rūpnīcā, kuru apmeklējām, pilnībā dominēja roku darbs, bet strādājošo pulkā - viesstrādnieki no "trešās pasaules" zemēm, tostarp krievi, ukraiņi. Ar vienu no viņiem sarunas laikā pat sazīmējām kopīgus paziņas. Paši portugāļi, kā jau slavenas koloniālas impērijas pavalstnieku pēcteči, no melna roku darba un konveijera, šķiet, vairās. Vispār jau - īsti dienvidnieki: visai nevērīgi pret noliktiem termiņiem, kas sporta sacensībās spēj radīt nervozitāti (protams, ne jau pašos rīkotājos), dzīvespriecīgi, enerģiski, emocionāli pretimnākoši. Sākot no lauku sieviņas, kura, ieraudzījusi mūsu puikiņus bikli čiepjam zem koka nokritušus apelsīnus, saka: "Ņem, puisīt, no zara, tie garšīgāki!", un beidzot ar sacensību biedriem, kuri, mūsu autobusam aizbraucot atceļā, raudot māj atvadas un skrien līdzās, cik ilgi vien spēj. Var jau būt, ka šīs emocijas ātri gaist un mainās. Mums, lēni iesildāmajiem latviešiem, tur aizķeras kāds gabaliņš no sirds, iespējams, uz ilgāku laiku.

Paldies Pampāļu, Saldus, Ezeres pašvaldībām un rajona Izglītības pārvaldei, bez kuru atbalsta dalība Pasaules čempionātā un arī "pieskaitīšana" nebūtu iedomājama.