Pie veiksmīga biznesa pieder arī neveiksmes

Autobuss ar abreviatūru "IMS" patlaban ir visai pieprasīts un ne tikai nedēļas nogales, bet arī darbdienas pavada uz Baltijas valstu un Latvijas ceļiem. Daudziem tā ir pirmā un, iespējams, vienīgā saskare ar "Ivara Mūrnieka servisu".

"Ivara Mūrnieka serviss" īrē bijušās "Lauktehnikas" ražošanas telpas. Plašais angārs šķiet pieblīvēts ar lielām un mazām remontējamām mašīnām. Cilvēku nav daudz, taču svešinieka ziņkārīgu ložņāšanu pa telpām aptur nopietnu, dzeltenu acu pāris - sargsuns Argo, teju krūšu augstumā, klusi pienācis un vēro.

Sākās ar sportu

Ivars Mūrnieks ir viens no vairākiem rajona sportistiem, kuri savu biznesu izveidojuši sākotnēji ar mērķi pelnīt naudu sportošanai. Ivara iemīļotais sporta veids ir Latvijai neraksturīgs - triāls. "Eirosporta" kanāla skatītāji varbūt ievērojuši trakos motobraucējus, kuri savu braucamrīku dancina pa klints bluķiem un milzīgiem akmeņiem. Ar šo sportu Ivars aizrāvies jau, studējot Lauksaimniecības akadēmijā.

"Tā kā studiju gados apprecējos, bija ģimene, bija jāpelna. Aizgāju strādāt uz autorūpnīcu "RAF" par motokluba vadītāju - biju gan treneris, gan mehāniķis - darīju visu, ko vien vajadzēja. Paralēli sāku nodarboties ar triālu. Tā kā motocikls maksā dārgi, taisīju pats - katru gadu pa vienam, ar katru gadu labāku. Un, kaut ko darot, tu, cilvēks, attīsties," stāsta I. Mūrnieks. "Lai tiktu uz Krakovu Polijā, kur notika sacensības, izbraucām pāris tirgus, patirgojāmies, un nauda sacīkstēm rokā. Pamazām motobraukšana palika otrā vietā, bet naudas pelnīšana kļuva par galveno."

Pirms desmit gadiem Ivars sāka vest uz Latviju lietotas mašīnas no Vācijas. Sākumā strādāja viens pats, vēlāk izveidoja autoservisu - atveda jaunas, bet sasistas mašīnas, tās remontēja un pārdeva. Vairāk darba un arī peļņa lielāka. Ar laiku automašīnu meklēšana Vācijā pārtraukta, bet autovedēji kļuva par pirmo kapitālu vienā no svarīgākajām uzņēmuma nozarēm - starptautiskajiem pārvadājumiem. Patlaban pa Eiropas ceļiem kravas pārvadā vairākas IMS mašīnas, kurām kravas nodrošina ekspedīciju firmas. Savukārt nepieciešamība remontēt kravas automašīnas bija pamatā smago automašīnu servisa izveidei.

Autobusu nopirka no brāļa

Ar tūrismu Ivars nebija gatavojies nodarboties. Autobusu nopirka viņa brālis pēc meža pārdošanas - lai būtu labs naudas ieguldījums. "Ieguldījumam" diemžēl drīz atklājies nopietns motora defekts, un autobuss 3 gadus nostāvējis garāžā. Saruna par tā pārdošanu brāļiem izraisījusies nejauši, un Ivars nolēmis to nopirkt.

"Tas bija murgs, kas, likās, nekad nebeigsies!" atceras Ivars. Remonts ilga veselu gadu un, ja ne firmas darbinieks Arnis Gočs, kam pietika pacietības un prasmes autobusu remontēt, kas zina, kā tūrisma bizness būtu beidzies. Vai ieguldījumi atmaksājas? I. Mūrnieks apgalvo - nenožēlojot autobusa iegādē un remontā ieguldītos līdzekļus. Pašlaik, vasaras sākumā, darba pietiktu pat trim autobusiem, jo pasūtījumu ir daudz - skolēni brauc ekskursijās, kori - uz salidojumiem, darba kolektīvi - uz spartakiādēm, kori un amatierteātri - viesizrādēs un uz koncertiem... Tiesa, autobuss nav jauns, tā komforta līmeni nevar salīdzināt ar moderniem neoplāniem, taču - daudziem lepns autobuss nemaz nav pa kabatai. Arī tagad reizēm gadoties - skolotāja piesaka ekskursiju, bet pēc pāris dienām zvana un atvainojas - bērni neesot aprunājušies ar vecākiem un noskaidrojuši, vai var par ekskursiju samaksāt...

Nav jāspēj un jāprot viss

Vai, ar tagadējo pieredzi veidojot uzņēmumu, Ivars saglabātu visas pašreizējās nozares? "Varbūt vieglo automašīnu servisu vairs neveidotu," viņš prāto, "kaut gan - nenožēloju, ka man tāds ir. Pašlaik, lai veiksmīgi konkurētu, nepieciešami lieli ieguldījumi autoservisa iekārtās un aparatūrā, jo jaunās mašīnas ir aizvien sarežģītākas, gudrākas, un ar rokām un vienkāršiem instrumentiem tajās maz, ko var izdarīt. Bet ir darbi, kuriem to visu nevajag, - un tur esam mēs. Vienu gan ievērojam - ja secinām: bez īpaša aprīkojuma mašīnas remonts nebūs kvalitatīvs, - nemānām klientu un iesakām viņam griezties citur. Tāpat arī ar smagajām automašīnām, kuru servisam mums ir pietiekami plaša klientūra, - darām to, ko varam izdarīt prasmīgi. Arī paši savas automašīnas atsevišķiem remontdarbiem vedam uz citiem servisiem."

Ivars domā, ka ar laiku daudzi autoservisi Saldū beigs darboties, jo pašlaik konkurence ir milzīga un arī nelegālu "garāžu darbnīciņu" ir daudz, tāpēc, lai piesaistītu klientus, meistari nosaka pārlieku zemas pakalpojumu cenas. "Rīgā stunda autoservisā maksā 18 - 15 latus - tas saldeniekiem ir par daudz, taču būtu normāli, ja maksātu 8 - 10 latus. Tad pietiktu līdzekļu modernizācijai, būtu garantija, ka atpelnīsies investīcijas."

Viena zaudē, cita - vinnē

Tomēr pašlaik neviena no nozarēm neesot lieka un likvidējama. Ja kādā jomā kādubrīd neveicas labi, pēc laiciņa tā atkal kļūst pelnoša. Un otrādi - zaudējumi mēdz gadīties pat visrentablākajās nozarēs, tad ir labi, ka citas var uzņēmumu "noturēt".

"Piemēram, mūsu automašīnu Eiropā aptur policisti un konstatē, ka kāda detaļa neatbilst viņu satiksmes drošības standartiem. Jāmaksā sods, jābrauc uz servisu vainu labot. Visas izmaksas kopā skaitot, iznāk, ka nākamie pāris braucieni peļņu nenesīs, tikai nosegs šajā reisā radušos mīnusus," ilustrē Ivars. Taču nedrīkst šādas ķezas uzskatīt par katastrofām - arī tās, pēc viņa domām, pieder pie veiksmīga biznesa, un ar tām jāprot samierināties.

Gaida lojalitāti un ieinteresētību

Ivars Mūrnieks atzīst, ka kantora telpas viņam nav tās mīļākās un ka direktora krēslā viņš sēž nelabprāt. Arī eļļas pēdas uz rokām liecina - direktoram patīk praktisks darbs.

"Strādājot RAFā, iemācījos daudz. Kad atnācu strādāt uz "Lauktehniku", vecie vīri sākumā neuzticējās - ko es, jauns un zaļš, pratīšu. Taču pārliecinājās, ka tehniku pārzinu līdz sīkumiem, tāpēc attiecības veidojās labas. Un arī tagad uzņēmuma darbinieki zina, ka mani tehniskās lietās nevar "maisā iebāzt". No otras puses - tā ir laba sajūta arī man - ka es spēju naudu pelnīt ne tikai ar galvu - vadot uzņēmumu, bet arī ar rokām, jo vajadzības gadījumā varu kāpt bedrē un remontēt.

Daļa IMS darbinieku ikdienā nav uzņēmuma vadītāja acu priekšā -‚ tie ir tālbraucēji šoferi. "Man ir svarīgi uzticēties. No šofera ir daudz kas atkarīgs - piemēram, cik racionāli tiek izvietota krava, vai nevar pārvadāt vairāk, līdz ar to - arī vairāk nopelnīt. Es taču no Saldus nevaru diktēt, kā, piemēram, sakraujamas kastes. Ja cilvēks ir ieinteresēts, ja uzņēmuma intereses identificē ar savējām - viss kārtībā, un nav nekāds grēks, ja, tālumā esot, viņš uz firmas rēķina, piemēram, kārtīgi paēd. Taču, ja jūtu - uzticēšanās tiek izmantota ļaunprātīgi, labāk pasaku uzreiz, ka esmu to ievērojis. Apsēžamies, izrunājamies. Neciešu slepenu vērošanu un "soda punktu skaitīšanu"."