Savus gadus sagaida smiedams

Ceturtdien daudz laba vēlējumu savā 81. dzimšanas dienā saņēma ievērojamais saldenieks VALDEMĀRS ANCĪTIS.

"Saldus Zeme" pie Ancīšiem ieradās brīdī, kad Saldus radio jubilāram veltīja dziesmu. "Nekur nav tik labi kā mājās..." - skanēja fonā.

Pirmie apsveikumi, izrādās, izskanējuši jau trešdien. Bet ceturtdien, ja iezvanījās telefons, Ilga Ancīte klausuli necēla - tāpat skaidrs, ka zvana vīram. Ikdienā steiga liedz uzrakstīt vēstuli vai doties ciemos, toties šādā dienā draugus atceras ikviens.

Jubilārs, kā allaž sabiedrībā, bija labā noskaņojumā un uz nopietniem jautājumiem tā vien centās atbildēt ar humoru. Jo viņam jau nekad nav jāmeklē pēc vārda kabatā. "Kas ir jaunais? Labi aizmirsts vecais. Tā kā man atmiņa ir slikta, es katru dienu atklāju ko jaunu," - viņš smēja par saviem gadiem. Varbūt dažreiz gadi ir šķērslis, lai izdarītu kaut ko tālu no mājām - aizbrauktu, piedalītos, meklētu -, bet gadi noteikti nav šķērslis, lai darītu te, Saldū. Šogad pat - Valdemārs Ancītis savās rokās saņēmis 53 (!) Saldus novada dzejnieku devumu iecerētajam dzejas kopkrājumam.

To izdot solījusies "Signe", bet vēl nav sadabūts ne lats no iespiešanai nepieciešamās naudas summas. Tādēļ ir bažas - vai tikai labais nodoms nepačibēs?

Ik rītu, izņemot svētdienas, Ancīša kungs iet pa pilsētu - gadiem ierastu maršrutu. Tad viņš iegriežas arī "Saldus Zemē", publicēšanai ienesdams kārtējo savas dienasgrāmatas fragmentu vai novadnieku jubileju kalendāru kārtējai "Kurzemītei". Noteikti tiek apmeklēts pasts. Abonenta kastītē gaida ne tikai laikraksti, bet bieži vien - vēstules.

Neiztrūkstošs, kā rīta solis, ir arī portfelis, par kuru tā īpašnieks saka: "Šis man ir pavisam jauns. Pirkts pirms trešās atmodas, bet valkāt sāku tikai pirms kādiem trim gadiem - vecā soma bija nolietota līdz caurumiem. Pavisam man ir bijušas septiņas somas, un neviena nav izmesta ārā. Tikai pašas pirmās vairs nav, tā kara gados gājusi bojā.

Aizvakar braucu uz Rīgu, un man nebija somas līdzi. Iztiku, uz viņu galu braucot, gan, atpakaļ braucot. Bet Kārlis Egle nekur negāja bez lietussarga un bez portfeļa. Viņš paskaidroja, kāpēc. Ja no šī paraduma atteiksies, viņš sāks aizmirst..."