"Savu komunistisko pārliecību neesmu mainījis..."

6. jūnijā Bērnu un jaunatnes centrā bija ieradies PCTVL partijas priekšsēdētājs ALFRĒDS RUBIKS. Viņš pats gan apgalvoja, ka tā nav pirmsvēlēšanu kampaņa. Partijas biedri no Saldus esot uzaicinājuši atbraukt. Šādas tikšanās Rubikam jau esot bijušas daudzās Latvijas pilsētās.

Zālē bija vairāk cilvēku nekā citkārt tādās reizēs - gan citu partiju biedri un atbalstītāji no mūsu rajona, gan interesenti, jo nenoliedzami Alfrēds Rubiks ir spilgta personība, cilvēks ar stingru mugurkaulu, bet traģisku likteni Latvijas vēstures griežos. Viņš apgalvo, ka savu pārliecību nekad neesot mainījis un nemainīšot.

"Redziet, man nav ragu, esmu tāds pats cilvēks kā jūs," ironizēja Alfrēds Rubiks. "Neatkarīgajai Latvijai veidojoties, par briesmoni, ienaidnieku un bezmaz slepkavnieku mani padarīt bija politisks pasūtījums. Lai gan man tā arī nevarēja inkriminēt to, ko vēlējās valsts apsūdzība.

Veselu stundu A. Rubiks pārstāstīja visas Latvijā notiekošās nejēdzības, nosaucot dažādus daudzciparu skaitļus, kas raksturo valsts izsaimniekošanu, kritizēja visu iepriekšējo Saeimu deputātus un valdību, pārmeta vēlētājiem gļēvumu un muļķību. Neraugoties ne uz ko, ikreizi tiekot ievēlēti tie paši, kas jau sašmucējušies. "Esmu pārliecināts, ka tas, ko sauc par "Latvijas ceļu", nav Latvijas ceļš" - bargi apgalvoja PCTVL priekšsēdis. Pēc viņa aprēķiniem, ko Rubiks uzzinājis no statistikas materiāliem, desmit Latvijas neatkarības gados esot nozagti apmēram 4 miljardi latu, arvien garāks kļūstot mūsu valsts miljonāru saraksts.

Lai gan kādreizējo LKP I sekretāru vairāki runātāji uzteica par pārliecības nemainīšanu un nekrāsošanos citās krāsās, tikšanās gaitā Rubika teiktais liecināja par pretējo. Tagad viņš runā pavisam citādi nekā 90-to gadu sākumā. Piemēram, viņš apgalvoja, ka nekad neesot bijis saistīts ar Vislatvijas glābšanas komiteju, Interfronti, ka 1991. gada janvārī neesot neko zinājis par OMON apšaudes organizēšanu. "Es ceru, ka vēsture un vēsturnieki ar laiku visu izpētīs un atklās," tāda ir A. Rubika pārliecība.

Kad klausītāji viņam atgādināja par kādreizējiem draudiem Latvijas neatkarības piekritējiem, viņš atbildēja ar asu pretjautājumu: "Vai varat pateikt, kad es to esmu teicis? Nekad neesmu bijis pret Latvijas patstāvību(?!). Neceru arī, ka atjaunosies PSRS. Un, lai gan uzskatu, ka Eiropas Savienības standarti un likumi ir labi un ieviešami arī Latvijā, taču ne ES, ne NATO mūs neglābs, ja paši neatjaunosim rūpniecību, nemainīsim kārtību, kādā ieceļ tiesnešus (Rubikaprāt, tie būtu jāievēl tautai) utt."

A. Rubiks ierosināja ieviest alkohola un tabakas valsts monopolu - tad varētu atrisināt daudzas sociālās un finansiālās problēmas. Taču būtībā viņš nepateica nekā jauna. To gan apgalvoja, ka negrasoties padoties, nekādas grūtības dzīvē viņu nekad nav baidījušas un nebaidot. Kandidēt Saeimā viņam liedzot likums, bet esot pilnīgi iespējams, ka viņš varētu būt premjers. (Zālē atskanēja saucieni, ka ar politiku gan Rubikam vairs nebūtu jānodarbojas). "Bet man neviens demokrātiskā valstī nevar aizliegt paust savus uzskatus," asi atbildēja viesis.

Uz jautājumu, kas būtu, ja Rubiks būtu paspējis "ielēkt aizejošajā vilcienā" toreiz, 90-to gadu sākumā, - kā to paspēja citi viņa kolēģi,- Rubiks atbildēja, ka šāda filozofēšana, "kas būtu, ja būtu", esot neauglīga; ka viņš nosodot savus kādreizējos kolēģus, kas bijuši gļēvi, kļuvuši negodīgi vai kā citādi kompromitējušies. Un uzsvēra, ka lepojoties, jo sabiedriskajās aptaujās tiekot minēts kā viens no pieciem godīgākajiem Latvijas politiķiem.

Sarunu pēdējā daļā par Latvijas okupācijas un vēstures jautājumiem katra puse - Rubiks un jautātāji- palika pie saviem viedokļiem. PCTVL priekšsēdis retoriski jautāja, vai tad šodien nenotiekot kaut kas līdzīgs, kad varenie pārdala pasauli. Un, galu galā, viņaprāt, galvenie vaininieki esot paši latvieši ar savu iztapīgumu.