"Poliklīnika kļuvusi par daļu no manas ģimenes."

Nākamnedēļ Medicīnas darbinieku dienu svinēs arī Saldus poliklīnikas ādas un seksuāli transmisīvo slimību kabineta medmāsa LAIMDOTA ŠTRĀLE. Šajā darbā aizritējuši jau 35 gadi. "Nekad neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos šo profesiju," saka Laimdota.

Vai Saldū ir jūsu vienīgā darba vieta?

- Jā. Apprecējos jau medicīnas skolas laikā, pēc tās beigšanas atnācu uz Saldu. Mācījos 4. medicīnas skolā Rīgā un ļoti lepojos ar to. Esmu beigusi feldšeru vecmāšu grupu. Man bija tāds liels sapnis - strādāt uz ātrās palīdzības. Bet tas nerealizējās, jo toreiz tur nebija brīvas vietas. Vienu gadu nostrādāju slimnīcas terapijas nodaļā pie procedūrām. Tad atbrīvojās vietiņa šeit, poliklīnikas ādas un seksuāli transmisīvo (toreiz - veneroloģisko) slimību kabinetā. Visi pārējie darba gadi man pagājuši tikai šeit. Tā kā sertifikātu esmu nokārtojusi kā medicīnas māsa, mans amats tā arī saucas. Bet citādi šeit jāzina tas pats, kas feldšerim.

Kad izlēmāt par labu medicīnai?

- Mans bērnības sākuma sapnis bija saistīts ar mākslu. Biju iecerējusi Liepājā iestāties mākslas skolā. Taču tie bija grūti gadi, vecāki nevarēja šādu skolu atļauties. Tad ar mammīti domājām, domājām... Un izdomājām - varbūt medicīnu, jo man arī tā bija tuva. Mācījos ģimnāzijā, un tajos laikos bija prakses sestdienas, kurās gājām strādāt slimnīcā. Tā arī pie šīs izvēles paliku.

Neesat nožēlojusi?

- Nekādā gadījumā! Man pat liekas, ka medicīna arī ir sava veida māksla. Dažkārt kontaktēties ar cilvēkiem ir pat lielāka māksla nekā kaut ko māksliniecisku radīt.

Atceraties pašu pirmo darba dienu?

- Pirmā darba diena bija 1967. gada 16. marts. Tā bija mana vīra vārda diena un arī šausmīgi smaga darba diena. Terapijas nodaļā bija jāveic injekciju kalni... Man droši vien viss lēni gāja, jo atceros, ka pirmo darba dienu beidzu dziļā pēcpusdienā.

Esat daudz cilvēku iepazinusi...

- Ļoti daudz. Varbūt visus nezinu pēc vārda, bet pēc izskata noteikti. Un vēl man ir tāda īpašība - paskatos tikai dokumentos, un uzreiz jau zinu, kas tam cilvēkam kaiš, ko mēs esam runājuši ar viņu iepriekšējā reizē. Dažkārt pēkšņi uzrodas slimnieki, kas gadiem nav rādījušies. Dakteris nevar saprast, kas īsti viņiem kaiš. Bet es jau zinu, kas bijis kādreiz un kāpēc analīzes ir tieši tādas. Mani šis darbs apmierina, kaut tas ir diezgan specifisks, īpaši, ja runā par seksuāli transmisīvajām slimībām. Ar cilvēkiem ir jāatrod kontakts, citādi viņi neko neizstāstīs. Tikai ar labu un tikai ar pacietīgu skaidrošanu, kāpēc tā jābūt, var atrast ar cilvēku kopīgu valodu.

Kādi ir jūsu pacienti?

- Ir cilvēki, kas ļoti labi saprot situāciju, arī to, ka viņš apdraud citu veselību. Bet nāk arī diezgan degradējušies cilvēki. Tādam vari teikt vienalga ko, viņam tas neko nenozīmē. Klausoties pacientu stāstījumus par saslimšanas apstākļiem, brīžam var tikai pabrīnīties. Dažkārt cilvēks kaut ko tik anekdotisku pasaka, ka nu nekādi visi gali kopā neiet. Taču es cenšos saprast arī šādus pacientus, jo viss kas jau gadās.

Pārsvarā strādāju viena, daktere brauc no Kuldīgas reizi nedēļā. Es jau no skatiena jūtu, kāds cilvēks ienāk kabinetā. Kas jau ir atraisīts, ar to viegli sarunāties. Bet, ja cilvēks īpaši negrib runāt, daudz neuzbāžos.

Vai bijuši arī tādi pacienti, ar kuriem nekādi neesat varējusi saprasties?

- Ja cilvēks atnāk alkohola reibumā, viņš nekad mūs nesapratīs. Jo savu taisnību ir ieņēmis galvā un ar savu taisnību arī aizies. Daži reibumā ir arī diezgan agresīvi. Cits pēc gadiem atnāk atkal, šoreiz jau skaidrā, un nekādi nevar saprast, kā es visu zinu par viņu. Jo viņš nemaz neatceras, ka iepriekšējā reizē te bijis.

Man grūti saprast tos cilvēkus, kas savu slikto garastāvokli izgāž uz citiem. Ne jau ārsti un medmāsas ir vainīgas, ka valstī nav kārtības ar veselības aprūpes sistēmu kopumā, ka par pakalpojumiem ir jāmaksā. Ir tādi, kas izlamājas tepat, kabinetā. Bet citi kabinetā tikai paburkšķ, taču, līdzko izgājuši aiz durvīm uzgaidāmajā telpā, iespējami skaļi sāk gānīt ārstu - lai visi dzird.

Kāpēc, jūsuprāt, šodien ir tik daudz alerģisku saslimšanu, sēnīšu slimību? Vai kādreiz tādu vispār nebija, vai arī par tām nebija pieņemts runāt?

- Šīs slimības bija arī kādreiz, par tām tikai tik daudz nerunāja. Cilvēki arī nesaprata, cik tās ir nopietnas. Taču šodien noteikti ir vairāk tādu, kas slimo ar alerģiskām vai sēnīšu slimībām. Cilvēkiem ir pazeminājusies imunitāte. Sēnīte atrodas mums visapkārt un tikai gaida, kad cilvēka organisms novājināsies.

Organisma nespēju pretoties slimībām es izskaidroju ar to, ka šodien daudziem vairs nav īsta fiziskā rūdījuma. Cilvēki daudz sēž pie datoriem, maz kustas, ārā svaigā gaisā neiet. Ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Otrs - cilvēki nepareizi ēd. Šodien veikalos ir tik daudz dažādas pārtikas spožos iesaiņojumos, kaut kvalitāte ne vienmēr ir atbilstoša. Ir tik daudz reklāmas - dzeriet, ēdiet! Kolas, šokolādes batoniņi, konfektes... To visu vajadzētu vismaz no mazu bērnu uztura izņemt. Tad jau labāk ēdīsim Druvas saldējumu, ja tik ļoti kārumus gribas. Tāpat tas tomātiņš, kas mēnešiem var stāvēt un nebojājas. Vecāki bieži vien tieši aiz mīlestības savam bērnam iedod to labāko - pirmo tomātiņu, gurķīti. Bet pēc laika rodas dažādas nelāgas ādas kaites. Odu kodumi šodien ir ļoti toksiski, dārzos uzradušās visādas mušiņas.

Kā tad jūs pati veikalā iepērkaties?

- Es nepērku neko tikai tāpēc, ka tas ir skaistā un kārdinošā iesaiņojumā. Pārsvarā pērku mūsu pašu valstī ražotus produktus. Es jau arī ar savu algu nevaru atļauties nezin ko pirkt. Man pietiks ar piena un sakņu produktiem, tāpat esmu paēdusi.

Nesen vienā žurnālā lasīju, ka ir profesijas, kuru pārstāvjus var nodēvēt par baltajiem zvirbuļiem. Jo viņi par ļoti mazu atalgojumu dara darbu, kas prasa lielu atbildību. Arī medmāsa ir viena no šādām profesijām, jo par tādu algu laikam tikai trakie un fanātiķi spēj strādāt. Jums nekad nav gribējies iet prom tāpēc, ka par jūsu darbu pietiekami nesamaksā?

- Es uz to skatos diezgan skeptiski - kur es vairs šodien varu aiziet savos gados! Ne es vairs būšu datorspeciāliste, ne sekretāre.

Bet - ja būtu iespēja?

- Es laikam tomēr neaizietu. Varbūt kaut kur piestrādātu, bet no medicīnas pavisam prom es nevarētu aiziet.

Kā skatāties uz galējo līdzekli - mediķu streiku?

- Laikam esmu no tiem cilvēkiem, kas pacientam nevar pateikt - ziniet, mēs šodien streikojam, es nestrādāju. It kā jau jāprasa ir, ja neviens mūsos neieklausās. Bet streika dienā es sajutīšu lielu diskomfortu. Kaut gan tiešām jūtos aizvainota par šādu zemu algu. Tas vispār ir apsmiekls, ja visa mana alga aiziet par dzīvokli, apkuri.

Ko domājat par poliklīnikas un slimnīcas atkalapvienošanu?

- Par šīm reformām esmu daudz prātojusi - nu kāpēc nevar izdomāt tā pamatīgāk uzreiz? Jau toreiz likās dīvaini, kad poliklīniku no slimnīcas vienoja nost. To, manuprāt, nevajadzēja darīt. Bet mums ir ļoti labs direktors - dakteris Skujevskis. Tik uzņēmīgu un saimniecisku cilvēku var tikai apbrīnot. Man ļoti žēl, ka, domājot par citiem un par darbu, viņš nenovēršami grauj savu veselību.

Ko dara jūsu bērni?

- Viena meita strādā Brocēnos, otra ir Rīgā. Vispār man ir priecīgs brīdis - nupat jaunākā meita pabeidza Mākslas akadēmiju.

Tātad meita mammas sapni piepildījusi.

- Varētu teikt arī tā. Kaut kas mums abām laikam ir gēnos.

Kad audzinājāt meitas, vai virzījāt viņas uz kādu noteiktu profesiju?

- Medicīnu viņām gan neieteicu. Bet es viņas visu laiku vēroju, man bija svarīgi, par ko viņas izvēlēsies kļūt. Vecākā meita beigusi Liepājas Pedagoģijas akadēmiju. Viņa droši var stāties publikas priekšā, runāt, organizēt, darīt. Fakultatīvi apguva arī vācu valodu, vienu brīdi pat Vācijā mācījās. Sāka strādāt par skolotāju. Bet tā nu ir iznācis, ka profesijā tomēr nestrādā. Vienu brīdi bija tulce "Laumā". Bet beigās tie ceļi tomēr atveda tuvāk mājām, uz Brocēniem. Tagad viņa strādā "Readymix".

Es jau gribētu, lai viņa dzīvo pie manis, taču saprotu, ka viņai gribas pašai savu dzīvi. Atdāvināju savu vecāku māju, lai saimnieko, lai domā, kā tur iekārtoties.

Jaunākā meita pēc pamatskolas aizgāja uz Liepāju, beidza tur mākslas koledžu. Tad viņa ļoti gribēja tikt Mākslas akadēmijā, divas reizes pēc kārtas stājās. Toreiz man likās - diezin vai būs vērts. Trešajā piegājienā tomēr iestājās. Tētis gan to vairs nesagaidīja. Tagad meita ir priecīga par iegūto profesiju, strādā Rīgā, dizaina firmā.

Vai bija svarīgi, lai meitas izglītotos? Jums taču bija iemesls teikt - nav naudas, nevaru izskolot. Daudzi vecāki ar to šodien aizbildinās.

- Izglītība jāiegūst obligāti, par to nevar būt ne runas. Es vēl šodien saku, ka mazākajai māsai jāmācās maģistrantūrā. Manuprāt, vecākiem par katru cenu bērni jāizglīto. Tas ir grēks, ja šodien bērnam nav pat vidējas izglītības. Par bērnu izglītošanu vecākiem ir jākrīt un jāceļas, un spārniņus nolaist nedrīkst, tā es uzskatu. Nedrīkst aizbildināties - nav naudas. Galu galā tu taču par savu bērnu esi atbildīgs, par to, kā viņi uzsāks dzīvi. Ja meitas man būtu pateikušas, ka tālāk nemācīsies, es būtu dusmīga.

Esat dusmīga mamma?

- Lielākā meita man saka, ka es esot bijusi briesmīgi stingra mamma, skolā tramdījusi par katru četrinieku (toreiz bija 5 ballu sistēma). Viņa jau man vairāk runāja pretī, mazā gan klausīja.

Taču bērni manā dzīvē vienmēr bijuši paši svarīgākie. Eksāmenu laikā es pat vairāk pārdzīvoju nekā viņi. Kad meita pirmo reizi stājās Mākslas akadēmijā, visas tās dienas nosēdēju pie Raiņa pieminekļa, gaidīdama, kad viņa nāks ārā pēc eksāmeniem.

Daudz kreņķu un pārdzīvojumu bija, kad vecākā meita smagi slimoja. Laikam tomēr līdz ar bērnu pilngadību kreņķi par viņiem nebeidzas, vismaz man nē. Tik un tā par viņām pārdzīvoju. Jūtu, ka meitas dažkārt pat man visu nemaz neizstāsta, lai es mazāk kreņķējos. Kaut gan citādi man ar viņām ir labs kontakts.

Ko jums patīk darīt, kad nav jāstrādā?

- Kad vīrs vēl bija dzīvs, man ļoti patika strādāt dārzā. Tagad to vairs nevaru fiziski. Vēl man ļoti patīk kārtot māju - pārkārtot, pārlikt, izdomāt, kā krāsas saskan. Man patīk kārtība visapkārt. Esmu laimīga, kad varu puķītes vāzē sakārtot tā, kā man patīk.

Daudzi šodien uzskata, ka galvenais ir darbs, karjera, gan jau kādreiz sanāks laika arī atpūtai...

- Es gan domāju, ka atpūsties nepieciešams katru gadu. Ir mazliet jāatslēdzas, jānokļūst citā vidē. Tieši tāpēc man patīk ceļot, cik nu naudiņa atļauj. Tuvo Eiropu esmu apskatījusi. Parasti ceļoju kopā ar draudzeni. Esmu bijusi Austrijā, Čehijā, Ungārijā. Šogad arī tā kā kaut kur uz kalnu pusi velk, ja vien neiznāks īpaši dārgi. Lai kaut kur vispār aizbrauktu, vispirms noteikti ir jāgrib to darīt. Pēc tam jau var izdomāt, kur sadabūt naudu. Ja sāk domāt - man nav naudas, ar savu algu es nu nekādi nevaru to atļauties, tad jau nekas nesanāks ne šogad, ne vēlāk. Mani tūrisma braucienos vairāk vilina daba, muzeji - ne tik īpaši. Kalni ir fantastiski. Mazliet stresiņš, baiļu sajūta, kad skaties - blakus ir bezdibenis... Tas tik ļoti relaksē. Arī gatavošanās pašam braukšanas procesam ir labs stimuls atpūtai. Jau no jaunā gada sāc domāt, kur brauksi, kā brauksi, kas jāņem līdzi. Tad laiks tik ātri paiet. Ceļošana ļoti palīdz atbrīvoties no ikdienas un darba rūpēm.

Jums nekad nav gribējies aiziet no Saldus?

- Mana dzimtā puse ir Zvārdē, vīrs bija no Kursīšiem. Ilgus gadus nodzīvojām Saldū. Nevaru iedomāties, ka varētu no šejienes aiziet. Kādreiz gan esmu padomājusi - varbūt citur, strādājot medicīnā, varētu labāk nopelnīt. Bet uzreiz pretī ir doma - nē, šos cilvēkus, šo sabiedrību es neparko nevarētu atstāt. Man vairs nav neviena radinieka, vienīgi meitas. Tāpēc es poliklīnikā tiešām jūtos kā mājās, to varētu pat uzskatīt par daļu no manas ģimenes. Te ir ļoti labs kolektīvs. Man smagajā brīdī, kad zaudēju vīru, viņi mani ļoti atbalstīja, nemaz nevarēju iedomāties, ka būtībā sveši cilvēki var kļūt tik tuvi.

Pa šiem gadiem Saldū iepazīts arī tik daudz mīļu un atsaucīgu cilvēku. Tikai viens, pavisam nesen ar mani noticis atgadījums. Savas aizmāršības dēļ veikalā RIMI pie kases atstāju maciņu. Kā par nelaimi todien biju ielikusi vairāk naudas ūdens skaitītāju pirkšanai. Uzrakstīju iesniegumu policijā. Pateicoties daudziem labiem cilvēkiem, es savu maku atguvu ar visu naudu. Tie visi bija jauni zēni, kas man palīdzēja un juta līdzi, - gan policijas inspektors, gan apsargs. Žēl, ka nezinu, kā viņus sauc, bet gribu pateikt viņiem un veikala vadītājai vissirsnīgāko paldies, ka viņi sameklēja sievieti, kas manu maku nevis atdeva kasierei, bet aiznesa uz savām mājām.

Vai mediķi rūpējas arī paši par savu veselību?

- Es kārtīgi neēdu pusdienas - tas ir slikti, un to citiem noteikti neiesaku. Kaut gan, manuprāt, es rūpējos par savu veselību un nedaru sev īpaši pāri. Cenšos izgulēties, lai uz darbu varētu atnākt atmodusies. Man tas būtu liels pārdzīvojums, ja darba dienā ilgi paliktu nomodā. Zinu, ka tad nākamajā dienā nebūšu formā. Ja kārtīgi neizgulēšos, būšu īgna. Kā es varu runāt ar cilvēku, ja pati esmu pusaizmigusi? Tāpēc vakaros filmas pa televizoru neskatos. Drīzāk jau kaut ko palasu pirms aizmigšanas. Vispār esmu par pareizu dienas režīmu, ko arī savam meitenēm visu laiku potēju. Meitas es stingri tramdu, ka darbdienās nevar vēlu tusēties, tam domātas brīvdienas.