Devītie atvadās no skolas

Mazliet smeldzīgi, bet skaisti - tādi ir šo dienu vakari skolās. Izlaidumu laiks. Ceturtdien - arī Jaunauces pamatskolā.

Satraukušies, nedaudz nobijušies, saposušies un laimīgi - tādi, visu uzmanības ieskauti, skolas zālē goda vietās sēdēja seši Jaunauces skolas devītie. Apliecību par pamatizglītību saņēma Santa Lučinska, Lauris Venckus, Baiba Zvirgzdiņa, Laura Reisa, Roberts Sprukstiņš un Anda Šumakova.

Klases audzinātāja Dzintra Bidiņa katram absolventam dāvināja grāmatu - Sent-Ekziperī "Mazo princi" - un labus ceļavārdus. Auces mūzikas skolas koncertmeistare Ingrīda Petrauska ikvienam veltīja dziesmu. Vecāku vārdā skolotājiem pateicās Gunta Reisa: "Visus gadus bijām kopā ar saviem bērniem, reizē ar viņiem mācījāmies un augām arī mēs. Bijām draudzīgi vecāki un savstarpēji sapratāmies."

Skolotājiem pateicās arī absolventi. Viņu pirmā klases audzinātāja ir Mirdza Derkevica, pēc viņas - Lita Eglīte.

Jauniešiem piebēra pilnas kabatas labu novēlējumu. "Galvenais dzīvē ir prast pareizi dzīvot," - smaidīja direktore Iveta Pipara. "Bet nesteidzieties kļūt pieauguši, jo tādi jūs būsiet visu mūžu," - tā skolotāja Inguna Balcere.

Anda par saviem pirmajiem eksāmeniem bijusi ļoti uztraukusies. Priecājusies kopā ar mammu, kad pārbaudījumus nokārtojusi sekmīgi. Anda apzinās, ka pabeigta pamatskola ir tikai pats dzīves sākums, tāpēc vēlas mācīties tālāk. Par specialitāti viņa vēl domās, bet mācību iestāde noteikti būs Saldus tehnikums.

Izlaidumā, Anda sacīja, ir nedaudz bailīgi, jo tagad, aizbraucot no skolas, dzīve mainīsies. Bet visu laiku gribēsies atgriezties... "Manas bērnības zeme ir kā silts saules stariņš, kas arī turpmāk mani sildīs, kad nebūs saules, būs mākoņainas debesis."

Roberts ir mazrunīgs. Jautāts, kuri skolas brīži viņam vislabāk palikuši atmiņā, pusnopietni atbildēja: starpbrīži. Aizvadīti arī jautri klases vakari ar neskaitāmām spēlēm, labā atmiņā pirmā skolotāja Mirdza Derkevica. Roberts vēlas mācīties Saldus tehnikumā par ugunsdzēsēju-glābēju.

Uz tehnikumu dosies arī Santa. Viņa vēl nav izvēlējusies specialitāti, bet, iespējams, kādreiz kļūs par frizieri, jo vilina šī profesija. Santa Jaunauces skolā mācījusies no 1. klases. Saviem nu jau bijušajiem klases biedriem meitene novēl: "Lai viņiem veicas!"

Baiba ir klases slaidākā meitene un mācības turpinās Druvas vidusskolā. Par savu pamatskolas klasi viņa sacīja: "Bijām draudzīgi. Kādreiz zēni turējās atsevišķi no meitenēm, bet pēdējā gadā bijām visi kopā." Nenoliedzami sava nozīme klases dzīvē ir audzinātājai. "Viņa mums bija mīļa, centās daudz palīdzēt," - tā Baiba par Dzintru Bidiņu.

"Mācīšos, bet vēl nezinu, kur. Vidusskola tā noteikti nebūs, varbūt - tehnikums," - prāto Lauris. Viņš nenoliedz, ka pēc skolām varbūt atgriezīsies Jaunaucē. Šī vieta ir mīļa, šeit taču pirmā skola un mīļa skolotāja Lita Eglīte. "Skolotāja bija savādāka nekā citas, ar viņu man bija labas attiecības."

Par Lauru skolotāja Bidiņa sacīja, "ka tieši pēdējos gados viņa atplauka, atraisījās. Apbrīnojama meitene". Laura pati savas izjūtas raksturoja šādi: "Es jūtos kā sveces liesma, kura šos deviņus gadus ir degusi vienai svecei. Bet tagad šī svece ir gandrīz izdegusi, un ar liesmu tiek aizdedzināta nākamā svece. Liesma dzīvos tālāk."

Pirms eksāmeniem neesot bijis tik lielu uztraukumu, kā pirms vēstures un sociālo zinību ieskaites. Arī Laurai nākotne, pirmkārt, saistās ar mācībām. Viņa ir izvēlējusies Druvas vidusskolu. Pati sev novēl - lai veiktos!

"Man viņi ir bijuši trīs gadus - tie ir bijuši diezgan raibi. Es domāju, ka no katra bērna kaut ko varēja mācīties," - par absolventiem saka Dzintra Bidiņa. Skolotājai audzināšanā ir bijušas vairākas klases, arī tagadējo beidzēju vecāki, bet ne katru viņa aizvadījusi līdz izlaidumam.

Savādāks par citiem šis izlaidums ir arī tāpēc, ka aprit 40 gadu, kopš audzinātāja pati beigusi pamatskolu - šo pašu skolu. "Viņpus ceļam bija mana māja. Vienmēr, jau no bērnu dienām redzēju balto skolu. Ienācu te kā brīnumu pasaulē, un tāda skola patiesībā arī ir. Varbūt tāpēc, ka tā ir pils un mazliet savādāka, mīļāka par standarta skolām."

Skolotāja māca latviešu valodu un literatūru un savus skolēnus ir virzījusi tā, lai viņi spētu paskatīties arī no citas puses uz parasto. Lai spētu brīnīties. Vai tādi cilvēki šodien var izdzīvot - kas pasauli tver kā brīnumu? Var - saka skolotāja. Ja pietiks izturības un pacietības.

Viņa absolventiem vēl gribu: "Kā to pagājušajā rudenī, 1. septembrī, uz skolas kāpnēm visi kopīgi solījāmies - ka gribam, varam un varēsim. Bet... tik viegli negāja. Diagnosticējošie darbi, četras ieskaites, divi eksāmeni... Darba daudz, un dažs uz pavasari bija saguris. Skolu laimīgi ir pabeiguši, un ceru, ka būs labi. Daudziem bērniem mājās klājas grūti, tāpēc gribas, lai viņiem pienāk gaišākas, vieglākas dienas."