No veļas sārma caur cūku kūti līdz... Dieva glāstītam stūrītim

Zirņu pagasta "Sārmos" notiek ne tikai spraiga lauksaimnieciskā ražošana. Mazpamazām, iekopjot māju apkārtni, te radies labs pamats lauku tūrisma attīstībai.

Pārciešot kolektivizāciju

Aplūkojot iekopto pagalmu ar dīķi, simtgadīgo liepu līdzās mājai, pirtiņu un paparžu pudurus, grūti iedomāties, ka šeit jelkad varēja izskatīties citādi.

"Senos rakstos pirmoreiz "Sārmu" vārds minēts ap 1645. gadu, un kopš tā laika tās piederējušas mūsu dzimtai," stāsta Jānis Sārmiņš. "Senči nodarbojušies ar veļas sārma vārīšanu - vēl manam vectēvam bijusi iesauka "Kreklu Zupa"."

Pēc kara laikā Sārmiņi izsūtīti uz Sibīriju un, atpakaļ atgriezušies, dzimtajās mājās nav drīkstējuši dzīvot - apmetušies netālu, pie vectēva. Tiklīdz radās iespēja, atgriezās "Sārmos".

Līdz tam šeit bija kolhoza cūku un govju ferma, un apkārtne izskatījās atbilstoši - netīrība, nekārtība, visapkārt drazas. Tiem vairāk par desmit gadiem, kas pavadīti smagā darbā līdz šodienas spodrībai, Jānis Sārmiņš ar kundzi Noru savā stāstā viegli pārskrien pāri, sīkāk pakavējoties pie neseniem darbiem vai nākotnes iecerēm.

Jaunā māja taisīta vecās "Sārmu" ēkas vietā. Arhitekti atzinuši - ja senču celtā būve tik labi kalpojusi, labāku vietu nesameklēt - senie latvieši ar tādām lietām nemuļķojās.

Netālu no mājas - avotiņš, kas tek no gandrīz 20 metru dziļuma. Izslavēts kā dziedinošs. "Ir ticējums, ka zagts avota ūdens savas brīnumainās spējas pastiprina. Ir man viens paziņa, kas slepus zogas pie avota un, mani ieraudzījis, sauc - ej prom! tu neesi mani redzējis! - lai es ar savu atļauju ūdens spēku nemazinu," smejas Jānis Sārmiņš.

Pirms gada Jāņos pirmoreiz iekurināta pirtiņa - vēl bez logiem un durvīm -, ko darinājis Jānis ar dēlu Agni. Nu jau te daža laba kompānija pavadījusi jautru nedēļas nogali. Pie pašām durvīm padziļš dīķis - tiesa, brūns no tuvumā esošā kūdras purva, taču ūdens esot tīrs un veselīgs. Tālāk, pie dzīvojamās mājas, - dīķa seklais gals, kur bērniem plunčāties. Augstā sala iepretim mājai gan pagaidām neiekopta, bet ieceru esot vai cik. Katrs, kas atbrauc, gatavs dalīties tajās, un Sārmu saimniekam visi priekšlikumi īpašā kladē sakrāti. Pienāks laiks, izvēlēsies interesantāko. Pagaidām uz salas, kalna galā, tiekot celts Jāņu pūdelis, bet Jaungadā šautas raķetes.

Sākās ar viesmīlību

Ģimenei nepiederošu viesu uzņemšana Sārmiņiem vairs nav sveša nodarbe, taču pagaidām viņi to neuzskata par biznesu - te braucot radu draugi un draugu draugi. Tikai šopavasar, Zirņu pagasta padomes drošināti un atbalstīti, sadūšojušies ielikt ziņas par sevi tūrisma ceļvežos.

"Rau, tas bija pirmais viesu namiņš," Jānis Sārmiņš rāda uz nelielu mājiņu pašā mežmalā. "Kad brālis Rīgā zaudēja darbu, viņš ar sievu iekopa šeit savu dārziņu un uzbūvēja šo namiņu, atveda vecās mēbeles. Tagad uz šejieni labprāt brauc brāļa bērni, mazbērni, ved šurp draugus, un visi atzīst, ka te var vienreizēji labi atpūsties. Viņi tad arī bija mūsu "servisa" pirmie vērtētāji."

Vēlāk, kad aizejam namiņu aplūkot, saimnieks atklāj vēl vienu noslēpumu - tā esot kādreizējā ērberģa vieta - tur pēc saimniekošanas "grožu" atdošanas bērniem aizgāja dzīvot vecie saimnieki. Senči bija gudri izvietojuši ērberģi - no lodziņa viss pagalms kā uz delnas un, kaut gan teikšanas vecajiem vairs nebija, viņi varēja sekot līdzi visam, kas sētā notiek.

Saimniekam stāstot un veroties pāri pļavai un dīķim uz pagalmu, glāstu saņem "ērberģa" palodze. "Sārmos" ir divi saimnieki - Jānis un Agnis, kuru tikpat kā nemana - no pilsētas darīšanām atbraucis, viņš jau steidz pie traktora. Saimniecībā ar vairāk nekā 100 hektāriem zemes un lopu ganāmpulku nevaļa ir pastāvīgs pavadonis. Tad nu iznāk, ka jaunais saimnieks rūpējas par zemnieku saimniecību, bet vecais pamazām uzsāk pats savu biznesu, kur labi noder viņa viesmīlība un brīnišķīga stāstītāja talants.

Piedzīvojumi ik uz soļa

Meža ieloks, kurā ieritinājušies "Sārmi" sagaida ar daudziem pārsteigumiem, un, ja vēl ir tik atraktīvs, gudrs gids kā "Sārmu" saimnieks, te var uzzināt un piedzīvot daudz. Pa meža taku ("Tas mežs kopš pasaules sākuma nav aiztikts!") stundas ceturkšņa gājiens līdz Veiķenieku ezeram. "Reiz man prasīja - nu, kas te interesants? Piedāvāju paieties pa to taku. Pa ceļam Čūsku purvs, mežā tik daudz, ko apskatīt... Atgriezāmies pēc krietnām stundām. Saimniece pa to laiku bija piena sakņu zupu izvārījusi, un ciemiņi, labi izstaigājušies, ēda un slavēja - neko tik garšīgu vēl neesot ēduši".

"Sārmiņu" saimnieks ir aizrautīgs stāstītājs, un nostāsti par māju apkārtni birst kā no raga. Birzīte, meža ieloks, ēkas jau pēc pāris stundām svešiniekam kļuvušas pazīstamas un ar interesantiem notikumiem saistītas, bet mežs, šķiet, tā vien gaida, lai tu "noenkurojies" "Sārmos" uz kādu dienu un dodies to izpētīt. Nu, kā var nevēlēties iet un skatīties, piemēram, pēc stāsta par Zagļu salu Sārmu purvā, kur senos laikos zagļi glabājuši nozagtās mantas. Vēl tagad dažs izmēģinot laimi, lai sameklētu saliņā kādu kriksi no laupījuma.

Te ir, ko darīt, gan uz slēpēm, gan velosipēdiem - var izbraukt līdz Veiķenieku ezeram, tad pa apvedceļu gar Čūsku purvu līdz Lašupei. Pērn gan velosipēdistiem te klājies plāni, jo brauciens bija iecerēts Lieldienās, bet Lieldienu rīts atnāca ar dziļu sniegu. Esot mēģinājuši braukt, bet nekāda izprieca tā vairs nav bijusi.

Reiz kādi ciemiņi, no Rīgas atbraukuši, esot jautājuši - vai mežā drīkst kliegt. Un bijuši sajūsmā par tādu iespēju.

Sava vientulība jāziedo

Rudenī, šķiet, te vai pagalma vidū var pielasīt pilnus toverus. "Jā, pēc pusdienām paņem piena krūzīti un ej uzēst mellenes," Jāņa Sārmiņa teiktais izskan kā joks, taču gan jau sava patiesība arī tur ir. Uzskaitot, kādas ogas aug mežā un purvā, nosaukumi sajūk - mellenes, lācenes, kazenes, avenes, kaulenes, zilenes... "Sēņu gan kļūst mazāk," - piemin saimniece Nora, - "laikam tādēļ, ka mazāk sēņotāju, mazāk sēnes tiek aiztiktas." "Bet varbūt vaina sēņotājas acu gaišumam?" attrauc vīrs.

Viena lieta ir turēt skaistu sētu, uzņemt ciemos radus un draugus un priecāties līdz ar viņiem par atpūtu, ko šī vieta sniedz. Cita - apkalpot svešus cilvēkus un pelnīt ar šo servisu. Te Sārmiņi redz gan priekšrocības, gan trūkumus. No vienas puses - svešu cilvēku klātbūtne nogurdina, no otras - katrs no svešiniekiem atbrauc ar savu informāciju, savu prieku un enerģiju. Vai atkal - nav laika pabūt vienatnē ar sevi, taču, viens pats nomaļus dzīvojot, var pagalam ierūsēt... Dažādi argumenti izskan pamīšus, un redzams, ka šī nav pirmā reize, kad par to spriests un domāts. Katrā ziņā - lai kāds būtu "Sārmiņu" lēmums par aktīvu darbošanos lauku tūrisma lauciņā, tas prasīs kaut ko ziedot - vai nu perspektīva biznesa iespējas, vai laiku un vientulību.