Dzīve? Viens pēc otra aizvadīti skaisti gadi

"Tā ir bagātība. Un katrā laika posmā tā bijusi savādāka," - par saviem gadiem saka STAŅISLAVA BALGALVE. Aktīva Maltas Ordeņa palīdzības dienesta un Saldus Romas katoļu draudzes locekle, iejūtīga svētdienas skolas skolotāja, mīļā Stase - tādu viņu pazīst Saldū, Zirņos, Brocēnos...

Bērnības atmiņas ir visskaistākās

Tikāmies Maltas dienestā ap pusdienas laiku. Cauri pievērtām durvīm lauzās ikdienas trokšņi - iešķindējās trauki, kāds pasveicināja, pateicās par pusdienām. Dažs izmeta pa jokam un atkal aizgāja.

Dzīve tā iegriezusies, ka Staņislava Balgalve tagad daudz palīdz citiem, bet bērnībā, viņa atminas, rūpestu bija mazāk un bija, kur pieglausties grūtā brīdī.

"Esmu ceturtais bērns ģimenē, pavisam bijām pieci. Es biju lutekle, īpaši - tēvam. Ja brāļi man nedeva ragaviņas, pateicu tēvam, un viss tūliņ tika nokārtots.

Lai bērns biju, karu esmu pārdzīvojusi. Pēc kara tēvu aizveda uz Sibīriju, un mamma viena pati audzināja mūs visus piecus.

Mana bērnības zeme ir Latgale. Un, kad izdzirdu šo vārdu, man sirds sāk straujāk sist. Īpaši, ja skan dziesma "Ai, Latgale, tu dvēselīte mana...", - nekā cita vairs nevajag. Bērnības atmiņas ir visskaistākās."

Kurzemē varēja saēsties ābolus

"19 gadu vecumā pēc vidusskolas austrumu vēji mani atpūta uz Kurzemi. Toreiz bija skolotāju trūkums, un es vasarā mācījos sagatavošanas kursos, pēc tam mūs, jaunas skolotājas, izsūtīja darbā pa visu Latviju. Nejautāja - gribi vai negribi, vari vai nevari. Pēc kursiem gāju garām grāmatnīcai un skatlogā ieraudzīju Latvijas karti, tad arī sameklēju vietu, uz kurieni man būs jābrauc...

Aizbraucu uz Priekules rajonu. Man meitenes bija teikušas: "Zini ko, tur ir daudz ābolu, saēdīsies ābolus." Latgalē 40. gadā ābeles izsala, un mana bērnība pagāja bez āboliem. Es vēlāk rakstīju draudzenēm: ābolu gan te ir daudz.

Nākamajā pavasarī devos uz neklātieni studēt. Man patika matemātika, un aizgāju uz Matemātikas fakultāti. Vasaras vadīju Universitātē. Bija grūti, bet - skaisti arī. Skolā strādājot, augstskolas kontroldarbus bieži vien atliku uz vēlāku laiku. Kad aizbraucu uz Rīgu un nokļuvu mācību atmosfērā, kopā ar citiem metos mācību virpulī un kārtoju pa 20 ieskaitēm un eksāmeniem, vasarā - pat vairāk.

Bet liktenis pamainīja dzīvi vēl, un es pārcēlos uz Skrundas rajonu. Tautas izglītības nodaļas vadītājs uzaicināja strādāt Zirņos. Tā vieta man uzreiz iepatikās, jo tie bija lauki, un mana bērnība arī pagājusi laukos.

Zirņu skolā nostrādāju deviņus gadus. Tajā laikā apprecējos, piedzima bērni - dēls un meita."

Pagarinātajā grupā ada

"Uz Saldu pārcēlāmies, kad vīrs sāka te strādāt. Saldus pamatskolā nostrādāju 30 gadus. Zirņos mācīju matemātiku, bet toreizējais Saldus pamatskolas direktors Herings mani "pārkrievoja" - lika paņemt no darba aizgājušās krievu valodas skolotājas stundas. "Tu taču esi no Latgales un proti valodu, ej māci bērnus!" Nekas cits neatlika, jo krievu valodas stundām tolaik bija jānotiek obligāti. Kopš tā laika matemātiku vairs nemācīju.

Tie bija skaisti gadi, kas visvairāk palikuši atmiņā. Pa šo laiku esmu izaudzinājusi sešus klašu kolektīvus. Katrs no tiem - savādāks. Labā atmiņā tā klase, kurā mācījās Saldus mērs Aidis Herings, ģimnāzijas direktore Silvija Gūtmane... Daudzi skolēni aizklīduši, daudzi ir tepat, Saldū. Viena klase, kurā mācījās daktera Rozenkopfa dēls, bija interesanta tādēļ, ka uz vecāku sapulcēm nāca tēvi - tas likās neparasti. Tāpēc arī mūsu sarunas risinājās savādāk.

Es biju iekārtojusi kladīti, kurā sarakstīti visu bērnu vārdi un visas atzīmes. Kad tikos ar vecākiem, varēju parādīt arī viņiem.

Ar skolēniem ļoti daudz strādājām un bijām kopā. Kopīgi gatavojāmies konkursiem, un reiz gadījās tā, ka manējie piektie zināja labāk par astotajiem. Tas ir liels gandarījums - redzēt sava darba rezultātu.

Eksāmenu laikā nevarēju nociesties - gribēju ieiet telpā un paskatīties uz savējiem. Ne teiktu priekšā, ne līdzētu, bet, tikko iegāju, izdzirdu, ka bērni atviegloti uzelpo.

Viena klase man bija īpaša. Skolēni pagarinātajā grupā lūdza, lai mācu tamborēt un adīt. Daudzas manas meitenes tā arī kļuva par adītājām. Man tas nebija jāmāca, bet pašai ļoti patika. Kad uzadīju ko jaunu, aicināju meitenes apskatīt un novērtēt.

Braucām ekskursijās, talkās - uz Blīdeni lasīt akmeņus, jo tur bija putnu fabrikas zemes. Vienreiz uzgājām lielgabalu šāviņu - pavisam netālu tas "izlīda" no zemes. Kā skrējām prom! Vēlāk to izspridzināja akmeņu kaudzē.

Uz putniem gājām raut un griezt bietes. Atceros, viens zēns, kurš bija par klasesbiedriem vecāks, atdalījās no pārējiem. Kad viņu sameklēju, tas kūpināja dūmus aiz biešu kaudzes. Toreiz viņš sacīja: "Mans sapnis ir, kad beigšu skolu, izmācīties par šoferi, braukt, smēķis būs zobos..."

Bija arī tāds gadījums. Šis zēns saslima, un es aizgāju uz viņa mājām - gan slimnieku apciemot, gan iepazīties ar ģimeni. Zēna mamma jautāja: "Skolotāj, jums jau laikam ar viņu klājas grūti?" Es teicu: "Nē, nemaz nav grūti, mums ir laba saprašanās," un puiku saslavēju. Kopš tās reizes kļuvām vislielākie draugi. Viņš man sekoja ik uz soli, un es varēju teikt, ko gribu, viņš ļaunā neņēma - jo es viņa autoritāti nosargāju mātes priekšā."

Audzina mazbērnus

"60 gados es aizgāju pensijā. Kaut gan pavasarī, dzimšanas dienā, es biju pārliecināta, ka vēl turpināšu strādāt skolā, rudenī pienāca tāds brīdis, kad es vairs nevarēju pastrādāt. Nespēju pieciest ne mazāko pārkāpumu, ne mazāko skolēna neizdarību. Direktorei teicu, ka gribu no skolas aiziet. Tad arī biju vajadzīga saviem bērniem - gan vienā, gan otrā ģimenē bija mazbērni, kurus jāpalīdz pieskatīt.

Mani atbrīvoja, un es jutos laimīga. Biju kopā ar mazo Mārtiņu, dēla puisīti, vai ar meitas meitu Leldi. Manā dzīvē sākās nākamais posms. Vīrs jau bija miris. Dēls dzīvoja Pilsblīdenē, uz kurieni bieži aizbraucu. Saldū atkal ar Leldi dzīvojām vienā istabiņā Nākotnes ielā. Vakaros mācījāmies lūgšanas skaitīt, meklēt ceļu pie Dieviņa. Bija bezgala jauki.

Bet šis posms nebija ilgs. Pēc pāris gadiem mani uzaicināja strādāt Saldus Romas katoļu draudzes svētdienas skolā. Un tad, likās, atkal sekoja tas pats, kas jau bija bijis, - sanāca bērni, uzsākām mācību gadu... Tas pats un kaut kas savādāks. Svētdienas skolā pirmajos gados klasē sēdēja turpat 30 bērnu, bet viņi visu uzmanīgi klausījās.

Es gaidīju to laimīgo stundu, kad viņi tiks iesvētīti un kā lieli cilvēki saņems svētāko sakramentu. Tas notika, un atkal bija kaut kas brīnišķīgs. Jutos priecīga un laimīga. Kad vienu grupiņu biju sagatavojusi, pie sevis domāju, ka varētu mācīt vēl. Un tā vienu vasaru trīs reizes bija iesvētības - bērniem no Ezeres, Brocēniem un Saldus. Tolaik es cieši strādāju kopā ar prāvestu Gati Bezdelīgu.

Šādi ir aizritējis jau septītais gads, kurā man bija grupiņa Brocēnos un Zirņos. Svētdienās nācās pārbraukt no vienas vietas uz otru. Katrā veidojās savas attiecības, bija savi notikumi."

Darba pietiek

"Man vēl ir darbiņš Marijas leģionā. Tā ir katoliska garīgā sieviešu organizācija, kuras locekles rūpējas, lai cilvēki pēc iespējas apmeklētu baznīcu. Tāda kā formula ir - Dieva godināšana un dvēseļu pestīšana. Ko mēs darām? Reizi nedēļā nākam uz sapulci. Vispirms palūdzamies, pēc tam stāstām, ko esam darījušas, ar kuriem cilvēkiem tikušās, kurus aicinājušas uz baznīcu. Ejam uz slimnīcu, slimniekiem piedāvājam tikties ar prāvestu. Apmeklējam arī tos slimos vecos, kuri nevar aiziet uz baznīcu. Divreiz gadā - pirms Lieldienām un Ziemassvētkiem - kopīgi ar prāvestu viņus apbraukājam, un viņi saņem slimību sakramentu un svētāko sakramentu.

Vēl esmu Dzīvā rožu kroņa pulciņā. Tajā mēs raugāmies, vai visi draudzes locekļi apmeklē baznīcu. Ja pāris reižu kāds nav ieradies dievkalpojumos, cenšamies uzzināt - kāpēc nav nācis, kas atgadījies, varbūt saslimis un nepieciešama palīdzība.

Darba pietiek, jo esmu arī Maltas Ordeņa palīdzības dienestā. Zupas virtuvē esam pavisam desmit saimnieces, un divatā strādājam pa divām dienām. Visām patīk būt kolektīvā.

Prāvests mums sacīja: "Kad cilvēki, kuri ir tik dažādi pēc apģērba un izskata ziņā, ienāk pie mums, ar viņiem kopā ienāk pats Dievs. Apkalpojot grūtdieni, reizē tiek apkalpots pats Jēzus Kristus." Šie vārdi mums lika padomāt un strādāt ar citu attieksmi."

Novēl Leontina

"Tagad ir mazliet savādāk, bet, kad sāku aktīvi darboties draudzē, es varēju strādāt tā, ka man nekas nebija par tālu, nekas nebija par grūtu. Varēju baznīcā tīrīt, grīdas un liturģiskās drēbes izmazgāt, un vēl, un vēl. Es nejutos piekususi. Patiesībā šo darbu saņēmu no Leontinas...

Dzīvoja tāda sieviete, tagad aizgājusi mūža mierā. Viņa bija ļoti aktīva baznīcā. Reiz viņai jautāju - kas baznīcā būs pēc pieciem gadiem? Kad vecie cilvēki aizies, kas stāsies to vietā un darīs? Viņa pacēla galvu, paskatījās uz mani un teica: "Tu to darīsi!" Kautrīga būdama, brīnījos ne pa jokam - es taču neprotu pat kārtīgi izmazgāt baznīcas grīdu, kur nu es pratīšu vēl kaut ko darīt! Apmēram pēc gada Leontina aizgāja. Pagāja vēl kādi pieci gadi, un es sāku aktīvi strādāt. Tad arī atcerējos novēlējumu un prātoju - vai tas nav Leontinas aicinājums, kas mani iesaistīja baznīcā? Visu, kas notiek, man taču novēlējusi Leontina.

Dievu es iepazinu bērnībā. Latgale ir katoļu zeme, un vispār savādāk nevarēja būt - svētdienā uz baznīcu. Ar visu sirdi bērni ieauga tajā vidē. Mamma vakaros vaicāja - vai lūgšana jau noskaitīta? Varbūt, ka lūgšana nebija tāda, kā īsti vajadzētu, bet bērns ir skaitījis, viņš ir domājis, ka ir kaut kas, kas mūs vada un pār mums valda.

Sāku mācīties vidusskolā, uz baznīcu ar skolasbiedriem gājām jau no rīta. Arī skolotājas bija baznīcā - viena, otra, un mums par to prieks. Vēlāk aizliedza iet baznīcā skolotājiem, aizliedza arī mums. Bērniem jau neko nepavēlēsi, bet satraucās vecāki - Sibīrijas bailes bija jau no 41. gada. Arī mūsu ģimeni bija paredzēts izvest, tikai paspējām mežā noslēpties.

Kad sākās atmoda, es iegāju Saldus baznīcā. Pirmais, ko teicu draudzenei: "Cik te ir skaisti!" Man atkal gribējās ar visu krūti mesties iekšā, gribējās kaut ko darīt.

Bet šogad es atkal laikam aiziešu pensijā, jo izlēmu - strādāšu līdz 70 gadiem, ne ilgāk. Kaut gan - dzīve rādīs, kā būs. Iepriekšējos gados pavasarī, pēc iesvētes, kad bērni aizgājuši, jau sāku plānot, ko darīt tālāk. Tagad tā nav. Esmu saskatījusi, ka gan Brocēnos, gan Zirņos ir skolotāji, kas varēs mācīt manā vietā.

Dzīvoju viena, dēls dzīvo laukos, meita - tepat, Saldū. Pats mīļākais man ir mazmazdēliņš Maksītis."