Desmit gadu pieredze ir liela bagātība

Pirms desmit gadiem līdzās pirmajiem privātajiem apģērbu un pārtikas preču veikaliem pilsētas centrā darbu uzsāka saimniecības preču veikals "Bau-Mart". To atvēra Kanādā, Toronto dzīvojošais latvietis EDMUNDS BAUMANIS.

Ja būtu tāda situācija kā pirms desmit gadiem, bet jums - šodienas pieredze, - vai jūs atkal atvērtu veikalu?

- Noteikti - jā. To pieredzi, ko guvu šajos desmit gados, nekādā citā veidā es nebūtu varējis dabūt. Iesaistoties tirdzniecībā, veidojot kontaktus ar darbiniekiem, pircējiem, piegādātājiem, es labi varēju izsekot tām pārmaiņām, kas notika Latvijas saimnieciskajā dzīvē. Nekādā gadījumā no šī piedzīvotā negribētu atteikties.

Šie gadi Latvijai bijuši raibi. Kas jums bijis pats grūtākais un kas - pats interesantākais?

- Visos laikos ir bijis savs grūtums un arī sava mācība, ko gūt. Vislielākās pārmaiņas laikā, kad notika pāreja no kontrolētās tirdzniecības uz brīvo, bija cilvēku apziņā, viņu attieksmē pret biznesu, pret veikalu, kurā viņi strādā. Es uzskatu, ka, atverot savu veikalu, stāstot un mācot cilvēkiem, kā strādā attīstītajās valstīs, kā jāizturas pret pircējiem, uzticot viņiem veikala vadīšanu un pilnveidošanu, esmu devis savu ieguldījumu Latvijai. Daudzi cilvēki, kas savulaik strādājuši "Bau-Mart", ir attīstījuši paši savu biznesu, atvēruši savus veikalus. Par to var tikai priecāties. Ir bijuši arī negodīgi, taču šo vilšanos dēļ nedrīkst turēt aizdomās pārējos. Cilvēkiem ir jāuzticas, un jābūt taisnīgam - kas pelnījis neuzticēšanos, kas nē.

Bijuši arī kuriozi. Piemēram, reiz, pašā sākumā, stāstīju darbiniekiem, kā jāizturas pret pircējiem, - jābūt laipniem, uzmanīgiem, jāprot izstāstīt par precēm, kas veikalā... Tolaik pārdevēji parasti sēdēja aiz letes un, kad ienāca pircējs, tam nepievērsa uzmanību. Nu, un tagad viena darbiniece klausās, klausās manī un neiztur: "Bet, Baumaņa kungs, es jau pazemojos, kā varu!" Laipnību pret pircēju viņa uzskatīja par pazemošanos. Labi, ka cilvēka apkalpošana vairs nav pazemojums, bet privilēģija.

Par daudziem darbiniekiem man prieks. Pārdevēja Anita Gaiķe ir visilggadējākā "Bau-Mart" darbiniece - cepuri nost viņas priekšā. Vienmēr precīza, apzinīga ir mūsu grāmatvede Ona Mūrniece jeb Anniņa. Viņa pratusi izsekot līdzi daudzajām izmaiņām, kas notikušas likumdošanā.

Sākumā pats gādājāt veikalam kvalitatīvas preces no aizjūras. Tagad te ir daudz labu, Latvijā ražotu preču.

- Vietējie ražotāji ļoti uzlabojuši savas produkcijas kvalitāti. Piemēram, "Rebir" elektriskie rokas instrumenti ir daudz kvalitatīvāki nekā pirms dažiem gadiem. Tagad tos eksportē pat uz Vāciju, kur ir patiešām augstas prasības. Parādījušies arī perspektīvi plastmasas izstrādājumu ražotāji. Bez tam Latvijas prece ir salīdzinoši lēta, un to pircēji labprāt izvēlas.

No sākuma es patiešām gādāju "Bau-Mart" preces no Kanādas un Amerikas. Taču izrādījās, ka veikala apgrozījums zemās pirktspējas dēļ ir ļoti mazs un ievest preci nelielā daudzumā neatmaksājas. Tad radās vairumtirdzniecības bāzes, kas ar preču importu nodarbojās lielos apjomos, un kļuva izdevīgi preci iegādāties tur.

Vai pa šo laiku mainījušies pircēji?

- Izlutināti. Un tas ir labi. Ir lielāka konkurence - arī tas ir labi pircējam. Normāli, ka vājākie krīt ārā un stiprie pieņemas spēkā. Tagad galvenais akcents ir uz lielveikaliem, veikalu tīkliem, un Saldus nav izņēmums. Es uzskatu, ka Saldū tirdzniecība ir ļoti attīstīta, šajā ziņā tas var mēroties ar Rīgu un Ventspili, bet citas pilsētas diez vai Saldum ir līdzvērtīgas.

Pats jūs esat viena veikala saimnieks. Tas, jūsuprāt, ir trūkums vai varbūt tādam nelielam veikalam ir savs šarms?

- Veikalu tīklam ir daudz priekšrocību, taču Latvijā vēl nav izveidojusies prakse veidot grupas, kooperēties. Atsevišķi veikali, kā "Bau-Mart", neuzdrošinās iet kādā kooperatīvā sabiedrībā ar citiem veikaliem, aizbildinoties - es pats varu izdarīt to, ko jūs piedāvājat izdarīt manā labā. Kanādā, cik zinu, vairs nepastāv tādi atsevišķi veikali, katrs pieder pie kādas grupas, kas iepērk preci vairāk, tātad lētāk, rūpējas par kopēju reklāmu. Domāju, ka arī Latvijā pamazām šāda prakse ieviesīsies.

Vai arī jūs pats būtu ar mieru šādā grupā iesaistīties?

- Noteikti, jo tur ir nākotne. Lieli superveikali mazās pilsētiņās nevar pastāvēt, bet maziem, kuru ir daudz, ir lielas iespējas.

Kā izmainījusies jūsu paša dzīve?

- Dzīvoju, kā jau pensionārs. Latvijā gan pavadu mazāk laika. Te ir skaists ziedonis, patīkami arī vasarā, bet, kad kļūst aukstāks... Esmu te bijis arī ziemā, bet labāk tomēr tad šurp nebraucu.

Kā pavadāt laiku Kanādā?

- Piedalos sabiedriskajā dzīvē. Mums ir pensionāru biedrība, kas sanāk reizi nedēļā. Tur ir dažādas interešu grupas. Darbu prasa māja un vasarnīca. Sieva aizraujas ar puķkopību, un arī es reizēm tieku iesaistīts dārza darbos.