Zemessargi palīdzību nav atteikuši

Varbūt tāpēc, ka deviņdesmito gadu pirmajā pusē zemessargi bieži vien pildīja arī policejiskās funkcijas, daudzi vēl šodien vēršas pie viņiem pēc palīdzības, ja jūtas apdraudēti. Īpaši jau laukos, kur zemessargs dažkārt ir ātrāk sameklējams nekā policijas iecirkņa inspektors.

Cik lielā mērā šodien zemessargi var cilvēkiem palīdzēt, un ko no viņiem nevar prasīt?

DAINIS ADZEREIKO, Zemessardzes 43. Saldus bataljona štāba priekšnieks:

- Gribētu, lai cilvēki saprot, ka mūsu pamatuzdevums nav policejiskās funkcijas. Kaut gan Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur zemessargi kādu laiku pildīja arī šīs funkcijas. Protams, mēs policiju atbalstām šodien un atbalstīsim arī rīt un parīt, cik nu mums atļauj reglaments. Atsevišķas instrukcijas mums atļauj veikt arī policejiskās funkcijas, bet tās ir tik ierobežojošas, ka vairāk jau izskatās, ka nevaram, nekā varam šeit kaut ko darīt.

Ko zemessargi nedrīkst darīt? Nedrīkst atsavināt likumīgā īpašumā esošu mantu, tajā skaitā arī mašīnu. Nelikumīgus ieročus gan var atsavināt. Zemesargi vieni paši nevar kādu aizturēt uz aizdomu pamata. Pieņemsim, kaimiņš pasaka, ka tas un tas viņam noteikti nozadzis trusi. Zemessargs nedrīkst nosaukto personu aizturēt. To var darīt vienīgi tad, ja pārkāpējs pieķerts pārkāpuma izdarīšanas brīdī.

Zemessargi vieni paši nedrīkst aizturēt, apturēt un pārbaudīt autotransportu. To var darīt kopā ar policistu. Ja pie kādām mājām ilgstoši stāv nepazīstama mašīna, zemessargs var iet un noskaidrot, vai nav radušās kādas grūtības, vai nevajag palīdzēt. Noskaidrot, ko autovadītājs tur dara un kāpēc atrodas - to drīkst.

Likumā par Zemessardzi 42. pants reglamentē ieroča pielietošanu. Šis pants mums neatļauj darīt visu, ko tajā brīdi zemessargs varbūt uzskata par vajadzīgu.

Mums ir tikai apmēram 30 zemessargu, kas speciāli apguvuši juridiskos jautājumus, un viņiem ir gan zemessarga apliecība, gan apliecība, kas atļauj veikt policejiskas funkcijas. Pārsvarā tie ir pilsētas zemessargi, laukos tādu ir ļoti maz.

Minētie noteikumi attiecas tikai uz miera laiku. Ja valstī izsludināta krīzes situācija, mēs esam tiesīgi veikt visus darbus, ko veic policija.

AINARS LAPA, rotas komandieris:

- Kādreiz mūs sauca palīgā, ja bija izdarītas zādzības, traucēts nakts miers un daudzos citos likumpārkāpumu gadījumos. Tagad šādas funkcijas veicam tikai tad, ja policija lūdz mūsu palīdzību.

Kad atjaunoja valsts robežu, bija plaša kontrabanda, naktīs pierobežā braukāja aizdomīgas mašīnas. Tad mēs paši izplānojām operācijas un aicinājām talkā policiju. Tagad to vairs nedarām. Policejisko funkciju pildīšanai bija savs labums, jo šāda veida nodarbošanās vīrus piesaistīja zemessardzei. Īpaši lauku cilvēkus, jo viņi juta, ka ik dienu pagasta iedzīvotājiem var ievajadzēties viņu palīdzība.

DIDZIS ŠEVELS, rotas komandieris:

- Situācijas var būt dažādas. Ja cilvēkam ir nopietnas aizdomas, ir reālāk griezties pie sava pagasta vada komandiera vai pašvaldības vadītāja, jo vada komandieri sadarbojas ar pašvaldību.

AINĀRS ARUMS, rotas komandieris:

- Laukos bieži vien ir tā, ka cilvēkam nav, pie kā aiziet un palūgt palīdzību. Nevienam jau nav atteikts. Kādreiz pilnīgi pietiek, ja atnāk cilvēks formastērpā, tas psiholoģiski iedarbojas.

Šis vairāk ir lauku jautājums, kas pilsētā nav aktuāls. Jo te uz vietas ir daudz policistu, pašvaldības policija. Mēs policistu vadībā palīdzam, ja notiek lielākas nelaimes un vajadzīgi cilvēku resursi. Līdz šim esam labi sadarbojušies gan ar valsts policiju un ceļu policiju, gan pašvaldības policiju.

Laukos cilvēki pārsvarā viens otru labi pazīst. Kā atteikt kaimiņam, ja viņš pie zemessarga, kam ir arī ierocis, atnācis pēc palīdzības?

D. Adzereiko: - Juridiski tas nebūtu jādara. Bet tīri cilvēcīgi palīdzība parasti netiek atteikta. Taču ir bijuši arī nepatīkami gadījumi. Piezvana sieviete un sauc, ka vīrs viņu sit nost. Aizskrien divi zemessargi, skatās - sieva tiešām nodauzīta zili melna. Aizved sitēju uz policiju. Nākamajā dienā policisti man zvana un lūdz, vai abi zemessargi nevar aiziet uz policiju. Tur stāv zili nodauzītā sieva, ar pirkstu rāda uz zemessargiem un stāsta, ka šitie divi tēviņi viņu piekāvuši, lai atbrīvo viņas mīļo čabulīti. Līdzīgu gadījumu nav bijis mazums.

Zemessardzē palikuši tādi cilvēki, kas pārsvarā strādā. Ja pagastā nav darba, viņi nereti brauc strādāt pat uz citu pilsētu. Ja cilvēks piecos no rīta cēlies un vakarā vēlu pārbraucis, cilvēciski saprotams, ka kādreiz viņš var būt arī sliktā garastāvoklī un kaimiņam pateikt - neiešu, tas nav mans pienākums.

A. Lapa: - Ja ir nepieciešamība un kādu tiešām piemeklējusi nelaime, protams, mēs braucam. Jo gadās, ka iecirkņa policistu uzreiz nevar sameklēt. Katrā pagastā ir vismaz pieci zemessargi, un kādu jau vienmēr var dabūt rokā. Vienīgi mums tagad ļoti stingri reglamentēta ieroča pielietošana. Kādreiz bija arī tā - kaimiņš zvana: kāds laužas iekšā manā mājā. Zemessargs paķer savu ieroci un iebaidīšanas nolūkā kaut vai šauj gaisā. Nav jau šodien tā, ka kaimiņu sit nost, bet zemessargs nedrīkst ieroci aiztikt. Taču jārēķinās, ka vajadzēs stingri pierādīt ieroča lietošanas nepieciešamību.

Ja atklāti jāsaka, ir bijuši gadījumi, kad zemessargu grib izmantot pabaidīšanai. Man personīgi ir lūgts - viņš man ir apnicis līdz kaklam, vai jūs nevarētu viņu nedaudz pabiedēt. Pēdējā laikā tādu gadījumu vairs nav.

Kādreiz neskatījās uz to, cik daudz benzīna iztērēts, lai aizskrietu kādam palīgā. Šodien zvana 5 kilometrus tālāk dzīvojošs kaimiņš - atskrien, palīdzi! Bet zemessargam nemaz nav, par ko aizbraukt. Tā visur ir liela problēma, ka šodien ļoti jārēķina un jātaupa.

D. Ševels: - Ārrindas vīriem pašiem ir savas saimniecības, viņi nemaz nevar nodrošināt apsardzi visu diennakti kādam svešam īpašumam. Var aizbraukt, paskatīties, kas tur notiek, bet visu laiku sargāt nav reāli.

Cilvēkiem vajadzētu nopietni izsvērt, vai patiešām viņi jūtas apdraudēti. Ja zemessargus izsauks tikai tāpēc, lai atrisinātu savstarpējās ķildas, nākamreiz viņi palīdzības lūdzējam var arī neuzticēties. Var jau sastāstīt, ka ir nopietns pārkāpums. Zemessargs aiziet pie šķietamā vainīgā, bet viņš saka - tas ir galīgi garām. Tā tas interešu konflikts rodas.

Kā cilvēkam aizsargāt savu īpašumu?

A. Lapa: - Pašam bija tāds gadījums. Mana lauku māja atrodas turpat blakus pagasta centram, mājās ir suņi. Vasarā pagrabam turu lūkas vaļā, lai vēdinās. Vienudien konstatēju, ka mans pagrabs ir iztīrīts. Padomāju - durvis man stāv vaļā, lūkas vaļā, pats esmu zemessargs, kam varu sūdzēties, ka mans pagrabs apzagts? Tāpēc noteikti arī pašam jādomā par sava īpašuma drošību. Sūdzēsies policistam, ka tevi kāds apzaga, bet viņam pirmais jautājums būs: "Par ko tad sūdzies? Garāža tev vaļā, pagrabam atslēgas nav. Pats esi darījis visu, lai kāds tevi apzagtu."

Cilvēkiem šodien prātā dažādas citas problēmas - izdzīvošanas jautājumi. Kad lai viņš vēl domātu par kaut kādām atslēgām? Par to sāk domāt tikai tad, kad kaut kas jau noticis. Ir tāds teiciens - ko taupa taupītājs, to laupa laupītājs. Gribēji ietaupīt uz atslēgām...

A. Arums: - Atceros, bija akcija par aizslēgtajām durvīm. Pie durvīm piezvana un liek, lai atslēdz. Daudzi nemaz nepavaicā, kas tur ir, un slēdz tikai vaļā. Viņam prasa - kāpēc jūs tā vienkārši ielaižat svešu cilvēku? Viņš atbild: nu kas tad var notikt? Kaut gan pēdējā laikā šī uzticēšanās vairs nav tik izteikta. Pa mājām staigā dažādu mantu tirgotāji. Jāsaka, ka šī ir arī laba profilakse, jo mantu piedāvājums ir tik liels, ka negribas vairs ielaisties, tāpēc, pirms atvērt kādam durvis, cilvēks vispirms pārprasa, kas tur ir.

Šodien zem atslēgas paliktas alumīnija vannas un kannas. Cilvēki sapratuši, ka tādas mantas vairs nevar atstāt mētājamies pagalmā.