Mediķi vēlas stabilu veselības aprūpes sistēmu

Aizvakar kopā ar daudziem mediķiem visā Latvijā streikoja arī Saldus rajona medicīnas darbinieki.

SIA "Saldus medicīnas centrs" arodorganizācijas vadītāja Astra Mankusa pastāstīja, ka streikojis 91 slimnīcas un poliklīnikas darbinieks. 38 mediķi atradušies savās darba vietās, jo snieguši neatliekamo palīdzību. Streiku atbalstījuši 288 mediķi, tostarp arī lauku ģimenes ārsti.

Streikotāji nosūtīja vēstuli Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumem, Ministru prezidentam Andrim Bērziņam un finansu ministram Gundaram Bērziņam, kurā aicina nekavējoties rast risinājumu samilzušajām problēmām iedzīvotāju veselības aprūpē. Valsts prezidentei, Ministru prezidentam un finansu ministram nosūtīta arī vēstule ar jautājumu - vai viņi spētu strādāt, dzīvot, mācīties un uzturēt ģimeni ar 56 Ls mēnešalgu uz rokas?

Streika dienas rītā streikotāji bija sapulcējušies slimnīcas zālē, kur klausījās speciālista lekciju par savstarpējās saskarsmes psiholoģiju. Pēc tās paredzēta jurista informācija par jauno Darba likumu.

Aptaujātie streikotāji atzina, ka labprātāk gan strādātu, taču - ko darīt, ja valdība ilgstoši neieklausās mediķos? Ja ir neapmierināti ārsti un medmāsas, ja ir pretenzijas ģimenes ārstiem, ja no nepārtrauktajām veselības aprūpes reformām cieš iedzīvotāji, tad taču šajā sistēmā kaut kas nav kārtībā.

Mediķi gan neticot, ka ar vienu streikošanas reizi kaut kas radikāli uzlabosies, tāpēc ir apņēmības pilni no savām prasībām neatkāpties un streikot arī 18. jūlijā un trīs dienas septembrī, ja netiks panākts nekāds rezultāts.

Streika dienā iedzīvotāji bez medicīniskās palīdzības netika atstāti. Neatliekamo palīdzību saņēma visi.

Iedzīvotāju attieksme pret streiku bijusi dažāda. Daudzi sapratuši mediķus, viņus sirdī atbalstījuši, tāpēc 20. jūnijā uz medicīnas iestādēm negāja. Saldus pilsētas pensionāru organizācijas vadītāja Franciska Slucka piezvanīja uz redakciju un pastāstīja, ka pensionāri pilnībā atbalstījuši mediķu streiku 20. jūnijā un atbalstīs arī turpmāk, jo ļoti labi saprot medmāsas, kam jāstrādā par pensijas līmeņa un pat vēl zemāku atalgojumu.

Taču bija arī daži neapmierinātie, kas dusmojās, ka nav varējuši nodot analīzes laboratorijā vai tikt pie ārsta, jo neko nebija dzirdējuši par mediķu streiku.

Streika dienas rītā vairāk nekā citās dienās zvanīja ātrajai palīdzībai. Tās darbinieki stāstīja, kā bijuši izsaukumi arī tādos gadījumos, kad slimnieku atteicies pieņemt ģimenes ārsts. "Jebkuram var būt pēkšņs akūts gadījums - uznākt sirds vājums, sākties pēkšņas vēdera sāpes, rasties trauma. Taču nav saprotams, kāpēc tieši 20. jūnijā, zinot, ka mediķi streiko, pie ārsta izdomājis griezties cilvēks, kam jau vairākas dienas sāp kakls vai kurš jau pirms divām dienām izmežģījis plecu. Varējām jau nebraukt, taču mums piedraudēja ar sūdzēšanos. Ja citur savas dusmas izlikt nevar, izliek uz mums," ar nelielu sarūgtinājumu stāstīja ātrās palīdzības darbinieki.

Streikoja arī ģimenes ārsti Druvas doktorātā. Pie viņiem streika dienā viesojās kolēģi no vairākām Latvijas pilsētām. Viņi uz Saldus rajonu bija ieradušies vairāku dienu seminārā.

Visi aktīvi iesaistījās sarunā par streiku un streikotāju prasībām, kuras par pamatotām atzīst arī ģimenes ārsti. "Kas mums atliek, lai valdība beidzot sāktu domāt, ka veselības aprūpē nav kārtības?" viņi vaicāja. "Ārsts kļuvis par peramo zēnu gan no valdības, gan iedzīvotāju puses. Ja kas notiek, vaino tikai ārstus. Taču kāpēc neviens nerunā par sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, kuru dēļ cilvēki slimo ar ļoti nopietnām slimībām? Piemēram, Černobiļas avārija pēc daudziem gadiem radījusi nopietnas saslimšanas. Ja nav naudas šo slimību savlaicīgai atklāšanai, vainīgs ārsts. Bet kur lai mēs ņemam naudu, ja valsts budžetā veselībai paredzēts krietni mazāk nekā būtu nepieciešams? Kāpēc tepat kaimiņvalstīs - Igaunijā un Lietuvā - veslībai no iekšzemes kopprodukta var atvēlēt vairāk līdzekļu? Mūsu valstī ir dažādas prioritātes, tikai ne cilvēka veselība. Uz papīra jau viss izskatās skaistāk, nekā patiesībā, jo ir vesels mehānisms, kā panākt, lai ārstēšanai paredzētā nauda nenonāktu līdz adresātam. Mums ir ministrija, veselības departaments, slimokases, valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra. Un visiem vajag. Aģentūra izvietota vairākos stāvos, moderni izremontēta, datorizēta. Bet ģimenes ārstam nav naudas, lai nokārtotu ārsta prakses sertifikāciju. Pateicoties pašreizējai sistēmai, izdevies sašķelt arī pašus ārstus - gan lielpilsētu un lauku ģimenes ārstus savā starpā, gan ģimenes ārstus un speciālistus, gan ģimenes ārstus un stacionārus. Ārstam nav iespējams plānot kaut ko ilglaicīgi, jo līgums ar slimokasi mainās nepārtraukti. Tas viss rada nedrošību un nestabilitāti. Pacientus aizstāv viņu tiesību aizsardzības biroji, bet mūs, mediķus, neaizstāv neviens."