"Jāņsētās" līgotāju nekad netrūkst

Kursīšu pagasta zemnieku saimniecība "Jāņsētas" savam nosaukumam, šķiet, pilnīgi atbilst. Pirmkārt, tāpēc, ka jaunais saimnieks - Jānis vārdā, otrkārt, šeit pirms vasaras saulgriežiem viss zied, smaržo, tvan. Un apņem miers un labvēlība, kas staro no saimniekiem.

Par darbu - bez žēlabām un nīgruma

Kopā ar Marutu, Andri un viņu dēlu Jāni Circeni, kafiju malkojot un ar Marutas pašas sieto jāņusieru našķojoties, runājam par saimniekošanu un gaidāmajiem Līgosvētkiem.

Man patika tieši viņu miers, komentējot saimniekošanu un tās grūtības. Protams, visi te dūšīgi strādājot, citādi nevar. Taču bez stresa un netrakojot. "Jāņsētās", piemēram, ceļoties tikai ap septiņiem. Maruta atzīst, ka, agrāk plēšoties augšā, gribi, negribi - jāiet dienasvidu pagulēt. Tad - cik garš, tik plats vien iznāk.

Par pusdienām gādā mamma Maruta, bet vakariņas parasti gatavojot Jānis. Un ne tikai vidusmēra latviešu vīrieša ēdienkarti vien - labākajā gadījumā ceptas olas un kartupeļus. Mamma saka, ka Jānis protot arī daudz ko vairāk. "Ir patīkami, ka, atnākot no kūts, no govju slaukšanas, vakariņas jau galdā," stāsta Maruta. "Vismaz vienreiz dienā jāpēd kas kreftīgs, un mums nereti tas iznāk tieši vakarā."

"Jāņsētas" nobaro gan cūkas, gan liellopus. Ar to nolēmuši nodarboties tāpēc, ka, Jāņavārdiem, ģimenei šis darbs vislabāk padodas. Un jādara taču tas, ko proti, lai gan neesot izslēgts, ka ar laiku būs jāpārorientējas.

Kopsaimniecības laikos Maruta un Andris strādājuši tepat - Kursīšos. Maruta pēc specialitātes ir veterinārfeldšere, ar sēklotājas sertifikātu. Tādēļ lopus sēklot viņai uztic arī citi pagasta zemnieki. Andris ir elektriķis, bet, protams, saprot arī visu par tehniku. Tāpat kā dēls, kas beidzis Kandavas mehanizācijas tehnikumu.

"Liepkalnu" ferma, kurā izvietoti visi Circeņu lopi, ir apmēram kilometra attālumā no mājām. Arī zeme "izmētāta", kur kurais nogabals. Taču par to saimnieki pasaka it kā starp citu. "Liepkalnos" urkšķ pamatīgas sivēnmātes, ar labsajūtu no aizgaldiem uz mums lūr ruksēni - divmēnešnieki. "Mēs izraugāmies un izmēģinām labas gaļas šķirnes," pastāsta Maruta. "Tās ir igauņu bekona Mates krustojumi ar Hemšīra un Djuroka šķirnēm. Tad ir vislabākais gaļas iznākums, tā ir liesa - tāda, kādu šodien pieprasa pircējs". Lielais vairums tiek realizēts firmai "Lankalni", daļa - arī vietējā tirgū.

Pārdodam arī sivēnus. Un nobarojam iepirktus gaļas šķirnes jaunlopus. Teliņus nobarojot par 400 - kilogramīgiem buļļiem, iespējams dabūt subsīdijas. Paši audzējam arī graudus apmēram 20 hektāros, bet ar to jau nepietiek. Ir dažas gotiņas, bet pienu nepārdodam - izmantojam saimniecībā."

Uz jautājumu, cik gaļas īsti tiek gadā realizēts un vai tas ir izdevīgi, jāņsētnieki atbildēja izvairīgi. Pareizāk sakot,- neatbildēja. Jānis tikai piebilda, ka, neraugoties uz Latvijas zemniecībai grūtajiem laikiem, ja salīdzina saimniekošanas sākuma gadus ar šodienu, var teikt, ka saimniecība attīstījusies un klājas labāk.

Strādā saimniecībā tikai paši vien. Andris to pamato: "Tā īsti paļauties var tikai uz sevi, ja esi kļūdījusies, tad zini, par ko "maksā".

Sevišķi rožainas nākotnes cerības Circeņi nelolo. To, ka Latvijas nelielās saimniecības grib izputināt, arī viņi jūt ik uz soļa. Par cūkgaļu vienu brīdi maksāja tīri labi. Jāņsētnieki uzdrošinājās uz līzinga iegādāties tehniku.

Daudz kas izdarāms pašu spēkiem, bet par daudz ko nākas arī maksāt. Vai arī kooperēties ar radiem. Starp citu radu Circeņiem daudz ne tikai Kursīšu pagastā vien. Pat tālajā Austrālijā un Anglijā.

"Nākotnē varēs pastāvēt tikai tie zemnieki - lopkopji, kas spēs nodrošināt liela lopu skaita nobarošanu, pie tam - atbilstoši visām kvalitātes un standartu prasībām. To kursīšnieki saprot. Bet ir optimisti. Maruta un Andris pārliecināti, ka īsts latviešu zemnieks vienmēr kaut ko pratīs izdomāt un izkulties no ķezām.

Jāņu sieru sien pati Jāņa māte

Kā "Jāņsētās" sagaida Jāņus? Maruta smej, ka viņai kā Jāņa mātei gods neļaujot pirkt sieru veikalā. Taisot pati - no svaiga piena, lai masa savilktos, pievienojot nedaudz citronskābes. Siers tiešam garšoja ļoti labi! Alu gan Jāņatēvs nebrūvē, bet pērk veikalā. Jānis saka, ka labs esot "Zelta alus"(varbūt tā liekoties akcijas dēļ), bet varot jau dzert arī citus aliņus.

Līgo vakarā "Jāņsētās" vispirms "svētki" tiek radīti lopiņiem - satīrīti, sabaroti. Tad uz svinēšanu sāk riktēties paši. To darot tepat, laukā pie mājas. Jā, arī latviešu "nacionālo" šašliku cepot. Kaimiņi, radi sanākot.

No paaudzes paaudzē Circeņi bijuši zemes kopēji. Arī kopsaimniecības laikā labāko darba darītāju vidū vienmēr bija šis uzvārds.

Vēl par Jāņiem. "Nekādi dziedātāji mēs neesam, tādēļ Jāņos droši vien pie mums būs tāpat, kā vairuma latviešu sētās. Degs jāņuguns, risināsies sarunas. Droši vien arī par darbu. Bet fonā skanēs kasešu līgodziesmas," paredz Jānis. Diemžēl pie Jāņu ugunskura nebūs Dinas. Viņa, nepabeigusi Lauksaimniecības universitāti, nu jau otro gadu strādā Īrijā. ir apmierināta, ka var labi nopelnīt.

Vecākā meita Evita Madžule gan tepat, Kursīšu pamatskolā, skolotāja. Šovasar jūlijā neklātienē būs iegūta otra specialitāte - vizuālā māksla un mājturība. Pie ugunskura droši vien būs arī mazdēliņš Reinis.

Maruta teic, ka varētu jau jaunais saimnieks arī beidzot izvēlēties sev saimnieci, bet laikam jau nevarot atrast pa prātam. "Man nav jāmeklē, pašas meklē," kautrīgi, bet ne bez pašapziņas un humora piebilst Jānis.

Varbūt Jāņu naktī...