"Labi ir tur, kur tu esi, nevis tur, kur tu neesi."

Daudzus gadus tukša stāvēja līvāniete lielceļa malā, Ezerē. Tagad mājas pagalmā rosās cilvēki, ir iekārtots mazdārziņš, un rudenī pie mājas brīnumjauki ziedēs gladiolas. Tā ir ALDA REDOVIČA māja. Aldis ar ģimeni - sievu GENOVAITI, dēlu ROLANDU un meitu MARIKU - uz šejieni pirms gada pārcēlās no Lietuvas. Atgriezās dzimtenē.

Aldis un Genovaite mācījušies Ezeres vidusskolā, tur sastapušies un iepazinušies. Liktenis tā iegrozīja, ka kopdzīvi abi uzsāka Lietuvā, - Mažeiķos aizvadīja 18 gadus. Pa šo laiku piedzima bērni, Latvija un Lietuva atguva neatkarību, starp abām valstīm izveidoja robežu...

Dzirkstelīte pārvēršas ugunskurā

Par atgriešanās sākumu Redoviči uzskata brīdi, kad Alda mamma pastāstījusi: kaimiņi pārdod māju. Tad doma par dzīvi Latvijā iegailējusies kā maza dzirkstelīte. Visdedzīgāk to centusies uzkurināt Genovaite, kurai Latvija vienmēr patikusi.

Pirmais solis - telefona zvans uz migrācijas dienestu Saldū. Atbilde nav bijusi pamudinoša, toties, kad sazvanīts repatriācijas centrs Rīgā, tur skaidri un gaiši Aldim pateikts: "Brauc mājās, ja esi latvietis!" Ko nu vairs domāt, jākārto dokumenti!

Uz Latvijas vēstniecību Lietuvā nācās braukt vai desmit reižu, bet tie bija patīkami braucieni. Viļņā strādā ļoti laipna vēstniece Vija Buša, kas palīdzēja ātri lietu virzīt un dokumentus nokārtot. Un galvenais - Aldis uzreiz uzzināja, kas jādara, jānokārto un kā. Arī par likumiem - ko var, ko nē. Vietējie ierēdņi daudz ko nezinot un tikai prātojot, kā varētu darīt.

Un tā - pagājušogad ap Jāņiem Redoviču ģimene pārcēlās uz Ezeri. Savu Mažeiķu dzīvokli pārdeva, sapakoja iedzīvi un brauca uz savu māju. Iepriekš rakstīja vedamo lietu sarakstus - kā nekā jāšķērso valstu robežas. "Nobaidīti jau bijām," - atminas Aldis, "to nedrīkst un to nedrīkst. Tāpēc smalki visu sarakstījām - cik krēslu un cik šķīvju vedam, cik - visu pārējo. Beigās Mažeiķu muitas priekšnieks teica: "Ko te esat sarakstījuši!? Pietiek, ja minēts, ka viens virtuves komplekts, viens guļamistabas komplekts... Preces jāuzrāda komplektos - skaidri un gaiši." Ezerē smaidīja par sarakstā minētiem riteņiem - ir viens divritenis vai divi riteņi? Bet citādi - nekādas aizķeršanās."

Vaicāju, kā repatriantus uzņēma Ezerē. "Kad pēc 18 gadiem tu atgriezies tur, kur esi audzis, mācījies un kur viss ir saistīts ar jaunību? Tu atbrauc un skaties - vai dieniņ, visi kādreiz jaunie jau ir veci, un es arī tāds pats... Tu vairs neatgriezies tajā Ezerē, kas bija kādreiz. Cilvēki ir ārkārtīgi izmainījušies, ir mainījušās attiecības. Tas nav skumji, vienkārši - jokaini. Ezere gan vizuāli nav daudz mainījusies. Salīdzinot, kā mainījušies Mažeiķi, Ezere ir, kāda bija," - prāto Aldis.

Jāpierod pamazām

Tagad četrotne dzīvo kopā ar Alda tēti, rajonā labi zināmo gladiolu audzētāju Edmundu Redoviču. Genovaites vecāki ir miruši, viņa par mammu dēvē savu vīramāti, kas dzīvo no jaunajiem netālu - kaimiņos. "Mans sapnis ir piepildījies, man beidzot ir sava māja un dārziņš. Šī māja laikam bija lemta mums. Šogad pēc ilgiem gadiem atkal tā īsti sajutām pavasari," - smaida Genovaite. "Mums Mažeiķos zemes nebija. Te izbaudām, ko nozīmē - kārtīgi strādāt. Kamēr tu tehniku dabū, kamēr zemi sastrādā, kamēr... Bet sākumā neko nezināju, man viss bija jāmācās. Labi, ka blakus bija Alda mamma ar padomiņu. Es pat nepratu iestādīt siltumnīcā tomātus. Izrādās, tie jāstāda guļus. Pirmajā gadā - ar mammas palīdzību, bet šogad visu darīju pati."

Tagad Redoviču aprūpē ir ne tikai suns un kaķis - mīlulis, bet kūtiņā arī 30 trušu. Citu lopiņu nav. "Pagaidām," - sola Aldis, "jo pie visa ir jāpierod - gan fiziski, gan psiholoģiski. Nav tik viegli. Pirmo reizi tā ir noticis, ka pēc dienas darbiem atkrītu gultā un aizmiegu. Pamostos ar televizora pulti rokās un brillēm uz acīm. Mažeiķos nekad nav gadījies tā nogurt. Es varētu teikt: pilsētas dzīve tomēr nav interesanta. 18 gadu bija par maz, lai pierastu pie pilsētas."

Redovičiem esot tāds "niķis" - visu grib darīt paši. Arī līdzekļu nav tik daudz, lai algotu strādātājus. Tāpēc vīri - Aldis un Rolands - saviem spēkiem arī pārbūvē māju. Rolands pēc dzīvokļa šaurības jau ticis pie savas istabas - tā ir izremontēta un iekārtota. Puisis atzīst: ir laba sajūta, ka var piedalīties tik nopietnos darbos.

Bet saimniece gaida, kad uzziedēs vīratēva gladiolas - līdz šim ziedus redzējusi tikai nedaudz, ciemojoties Latvijā. Visvairāk uz gladiolām "ķerta" esot Marika - tie viņas mīļākie ziedi.

Rolands gribētu pārcelt māju...

Aldis negrasās pamest darbu savā Mažeiķu firmā, kas ar metālapstrādes instrumentiem apgādā rūpnīcas. Viņš ir iestrādājies un labi iejuties. Dažam varbūt šķērslis liktos ikdienā mērojamais ceļš uz Lietuvu un atpakaļ, bet Aldis nesūdzas.

Rolands šopavasar Mažeiķos beidza profesionāli tehnisko skolu, ieguva vidējo izglītību un elektriķa specialitāti. Ja bija ar tēti pa ceļam - labi, aizveda ar mašīnu, bet ja nē - puisis nāca kājām no Buknaišiem līdz Ezerei. Gabaliņš ir, un tieši tāpēc Rolands reizumis sapņo: "Būtu labi, ja mūsu māju varētu pārcelt uz Mažeiķiem..." Par vecāku izvēli ir nedaudz neapmierināts, kaut gan viņam Ezerē esot vairāk pazīstamu cilvēku nekā tētim un mammai. Puisis dejo deju kolektīvā gan Mažeiķos, gan Ezerē un jaunajā vidē ir labi iedzīvojies.

Rolands grib mācīties tālāk. Patlaban Lietuvā izglītības reforma nedaudz "buksē" un tādēļ nav saprotams, vai viņa skolā būs augstskolas filiāle, kādas būs fakultātes un ko mācīs. Bet, iespējams, Rolands paliks savā skolā studēt. "Tagad bez augstākās izglītības neko nevar sasniegt," - dēlu atbalsta mamma. Tēvs saka skarbāk: "Tie laiki jau drīz beigsies - kas mācēja vairāk melot, tas tika pie naudas..."

Garumzīmes vislabāk saliek Marika

Par Mariku bija uztraukums pagājušajā pavasarī, kad viņa Mažeiķos beidza 4. klasi. "Nesapratām, ko darīt tālāk. Varbūt sūtīt skolā Buknaišos? Bet, domājām, - ziemā viņai būs grūti izstaigāt," - stāsta Genovaite. "Mamma ieteica aiziet uz vidusskolu un aprunāties ar skolotāju. 4. klases audzinātāja bija Marta Redoviča, mūsu radiniece. Viņai jautāju - vai ir iespēja pieņemt bērnu, kas sākumskolu beidzis Lietuvā?" "Latviski viņa taču runā?" - jautāja skolotāja. "Jā. Bet ne rakstīt, ne lasīt gan neprot." Palikām Ezerē."

Vasarā Marika pie omītes kopā ar māsīcu lasīja grāmatas, rakstīja diktātus un mācījās latviešu gramatikas jēdzienus un likumus. Skolai gatavojās ļoti uzcītīgi. Mācību gada sākumā divas nedēļas gāja uz skolu ļoti sasaistīta un bikla, jo bija notikušas lielas pārmaiņas - nepazīstama klase, cita valoda... Bet pārējie klases skolēni viņu uzņēma ļoti sirsnīgi. Jau 1. septembrī klasesbiedrenes Mariku neesot pametušas ne uz mirkli. Pēc tam skolotāja vecāku sapulcē teikusi: taisni brīnums, ka bērns, kas Lietuvā beidzis 4 klases, latviešu skolas 5. klasē sasniedz brīnišķīgus rezultātus.

Aldis priecājas, ka, salīdzinot ar Mažeiķu skolu, meitai ir radusies interese par mācībām. Mažeiķos baidījās, raudāja, negribēja iet uz skolu. Ezerē jau pēc divām pirmajām nedēļām atplauka un sāka rautin rauties uz skolu. Patīk mācīties un skolas rītos agri celties, lai mācības vēl atkārtotu. Un latviešu valodas diktāti nesagādājot grūtības. Skolotāja saka: garumzīmes vislabāk prot salikt Marika. Tas ir Martas Redovičas nopelns - uzskata Marikas vecāki.

Spēja pārvarēt šķēršļus Marikai varbūt iedzimta? Jo tētis savulaik darījis tādus "numurus", par ko varētu arī grāmatas sarakstīt. Kad piedzimis Rolands, Aldis neparko nav ļāvis, ka dokumentos viņa pirmdzimto reģistrē lietuviešu literārās valodas normām atbilstošās formās. Tēvs neatkāpies, ka jāraksta: vārds - Rolands, uzvārds - Redovičs, Alda dēls. Nu, ja tā nedrīkst, nekas cits neatliek, kā tēvam izrakstīties no Mažeiķiem, pierakstīties Ezerē, reģistrēt savu dēlu, pēc tam izrakstīties un ar visiem papīriem - atkal Mažeiķos. Ar Mariku sarežģījumu nav bijis - viņa dzima Saldū, kad Mažeiķu dzemdību nodaļā bija remonts.

Lietuvā izprot dzimto valodu

"To, ka mēs atgriezāmies, nenožēlojam. Dzīvesvietas mainīšanā varbūt kļūdās tie, kas ir laimes meklētāji. Mēs nenācām laimi meklēt. Arī uz leišiem negājām laimi meklēt..." - atzīst A. Redovičs. "Mažeiķi tolaik skaitījās perspektīva pilsēta, kur varējām dabūt gan darbu, gan dzīvokli. 17 gadus nostrādāju rūpnīcā, bet, kad tā sāka putēt, pārgāju uz tagadējo firmu. Bet sākums... tas nebija viegls. Kad lietuviski jārunā, bet neproti, tad it kā paliec nomaļus. Kad nevari labi izteikties, tad labāk pastāvi klusu. Sāku "izlīst" ar sportu - Mažeiķu kartinga klubs bija populārs, tajā iesaistījās vai viss Mažeiķu "krējums". Sportojām diezgan augstā līmenī - izbraukājām Lietuvu, Latviju, Igauniju."

Sākot strādāt rūpnīcā, Aldim teica: "Gada laikā tu runāsi leitiski." Pagājis gads, divi, trīs - nekā. Tad aizsūtīts uz "partizāniem" Sovetskā (uz rezervistu mācībām), tur bijis 40 leišu un Aldis - vienīgais, kas runā krieviski. Tad arī sācis runāt lietuviski - kā mācējis. Pēc diviem mēnešiem atgriezies darbā, un - ne vainas. Tolaik mājās sākuši meklēt "vidējo valodu" - pusi pa latviski, pusi pa lietuviski. Ja no malas kāds klausījās, varēja pasmaidīt. Bet par darba tēmām tagad Aldim ir grūti runāt latviski...

Viņš ir secinājis ko ļoti būtisku: "Tieši, Lietuvā dzīvojot, tu vari saprast latviešu valodu. Vairs nav tā, ka es runāju runāšanas pēc, bet - brīžiem ir jādomā, kāpēc saku tā un ne citādi? Tu kaut ko sāc saprast no latviešu valodas, leišu valodas un sāc tās pētīt. Varbūt Marikai arī tas pats - viņa pēta valodu un pret to ir cita attieksme?"

Leitis nav lamuvārds

"Lietuvieši un leiši ir savādāka rakstura cilvēki nekā latvieši. Latvieši, piemēram, nevar skaidri un gaiši atbildēt, viņi čīkst - nu, varbūt varētu, varbūt nē... Leitis skaidri un gaiši pateiks - var vai nevar izdarīt. Es nezinu, kā man klātos, ja būtu jāstrādā vidē, kur tik nenoteiktas attiecības. Šajā ziņā starp Lietuvu un Latviju ir ļoti lielas atšķirības," - neslēpj Aldis.

Mažeiķos tīru latviešu dzīvojot maz, pārsvarā ir tikai tie, kas aizbrauc uz veikaliem. Tautības Mažeiķu ģimenēs ir sajaukušās, tāpat kā Latvijas pierobežā - latvieši ar lietuviešiem.

"Leitis - tas nozīmē žemaitis, un tas nav lamuvārds. Kas dzīvo Augštaitijā, tie ir lietuvieši. Grūti gāja, kamēr to ieskaidroju, - viņi dusmojās. Bet grāmatās taču viss minēts, kā zeme bijusi sadalīta. Es esmu latvietis, un man par to ir gods. Arī bērniem nekad neesmu teicis, lai nesaka, ka ir latvieši. Rolandu Mažeiķos sauca par latvi. Lietuvieši, kā čigāni, vienmēr ir bijuši tirgotāji. Aizbrauc uz tirgu Lietuvā, tur pilns ar leišiem un lietuviešiem. Aizbrauc uz Rīgas tirgu un ko pajautā lietuviski - tev atbildēs tīri un gaiši arī lietuviski. Tirgus viņiem asinīs."

Leišiem esot svarīgi - kā viņa dzīve izskatās no ārpuses. Kādas ir mājas! Bet namu iekšienē dažam ir dzelzs gultas. Latvietis ir skauģis, bet lietuvieša īpašība - viņam ir "jāsit pušu" kaimiņš! Savādāk nevar. Jāpērk dārgāka mašīna nekā kaimiņam, tas nekas, ka braucamais stāv, jo nepietiek naudas benzīnam.

Lietuvas daba Redovičiem ļoti patīk. Un ceļi - tie ir labi. Kā vislabāko mierīgas atpūtas reģionu Aldis iesaka Aukštadvari - novadu, kas līdzīgs mūsu zilo ezeru zemei Latgalei. Tajā var nonākt, braucot no Traķiem uz Alitas pusi. Piemēram, Viļņas un Kauņas iedzīvotāji tik daudz "nedragājot" uz jūru, bet atpūšas pie ezeriem. Pie daža ezeriņa ir cilvēku jūra, pie daža - neviena atpūtnieka. Ir jāmeklē mājas, kas iesaistījušās lauku tūrismā.

"Tur nav bardaka, kā Latvijā, - visur ir ļoti kārtīgs," - tā Aldis. "Bet latvietis ir godīgāks - maizīte viņam ir garšīgāka," - iebilst Ganovaite.

Visi darbi ir labi

Man stāsta, ka iecienīta ģimenes nodarbe esot makšķerēšana. Tā ir atslodze un izlādēšanās pēc saspringtas darba dienas. Un ja vēl kāds līnītis pieķeras - ko vēl vairāk vēlēties? "Ja tādas iespējas nebūtu, es būtu vēl sirmāks," - smej Aldis.

Jautāju, kā Redoviči audzina savus bērnus. "Tagad jau dažādas audzināšanas metodes. Ir ģimenes, kurās saka tā: "Tu darbiņu padarīji, saņem latiņu vai divus, trīs. Un bērns dara tikai, lai nopelnītu, viņš pat nesaprot, kālab dara, bet zina- būs nauda. Galarezultāts nav galvenais. Tāpēc arī tagad bankrotē firmas un uzņēmumi - jo vadītāji nedomā, kas būs pēc gadiem. Viņiem rūp šodien kādu apkrāpt, nopelnīt tūkstoš latus. Daudzi savus bērnus māca - ka par darbu kaut kas ir jāsaņem. Es to negribu mācīt un nekad nemācīšu. Es saku: Roland, dari tā, lai tur kaut kas labs sanāk. Jaunā paaudze ir jāmāca domāt. Jāmācās darbu padarīt un tikai no rezultāta dabūt latiņu, nevis darīt darbu tikai, lai dabūtu latiņu," - saka Aldis.

Kāpēc gan neieklausīties cilvēkā, kurš lēnām pats darina savu māju? Pārbūvēt - tas esot grūtāk nekā uzbūvēt no jauna. Arī zemi atkal iekopt ir grūtāk, nekā tajā visu darīt no paša sākuma. Bet viņi smejas: māja - tas ir darbs līdz kapa malai, dzīvoklis - tā kapa mala ļoti ātri pienāk. Aizved laucinieku uz pilsētu, viņš būs beigts, bet atved pilsētnieku uz laukiem - viņš ilgi nodzīvos. Te ir, ko darīt.

"Visi darbi ir labi, visi jāstrādā. Nu, nebaidies, mācies un ej uz priekšu! Cits te saka, ka leišos ir dikti labi, leiši saka, ka Latvijā ir dikti labi... Galvenais - neskatīties uz citiem. Īpaši - neklausīties. Bet es to sāku saprast ap 40. Kamēr bijām jaunāki, skatījāmies uz citiem un prātojām - ko viņi par to padomās? Visur ir labi tur, kur tu esi, nevis tur, kur tu neesi," - šīs atziņas Aldis ir izdzīvojis, nevis iemācījies. Tāpēc atļaujos teikt, ka viņš ir cilvēks ar mugurkaulu.

"Stutējam viens otru. Brīžiem ir arī stress, tad viens otru pabalstām un uzmundrinām. Sakām: šodien tev tā, nekas, rīt būs labāk. Un - uz priekšu! Vienmēr kaut ko var izdomāt. Noteikti. Grūtības cilvēkiem ir skola - mācīties var caur grūtībām," - nomierinoši saka Genovaite.