Skolotājs, kas audzina latviskā garā

Druvas vidusskolas vēstures un valsts aizsardzības mācības skolotājs AIVARS TĒRAUDS saņēmis izglītības un zinātnes ministra Atzinības rakstu.

Skolotājs rajonā pazīstams kā Latvijas vēstures pētnieks, zinātājs un senu priekšmetu un vēstures liecību kolekcionārs.

Vai patlaban izdevīgi skolēniem mācīt latviskās vērtības, ja domās jau daudzi esam no savu tēvu zemes aizklīduši?

- Izdevīgi varbūt nav, bet tas ir jādara. Mani mazliet baida, kā būs, kad nonāksim Eiropas Savienībā. Jau tagad informācija, kas nāk no rietumiem, ļoti iespaido bērnus. Mūsos pazūd latviskais. Savienības sastāvā neizturēsim subkultūras spiedienu, jo dalībvalstīs kultūra ir amerikanizēta, lai arī kā to dažs gribētu noliegt. Tā ir problēma.

Bērniem cenšos dot ko patriotisku, lai viņiem veidotos latviska pašapziņa un viņi vieglu roku nepieņemtu kosmopolītiskās idejas. Ja viņos nebūs pilnīgi nekā latviska, pilnībā uzsūks jauno un labprāt kļūs par pasaules pilsoņiem.

Citās valstīs, kas pašas savu kultūru daļēji zaudējušas, atzīst, ka mūsu kultūra ir mūsu vērtība - saktas, tautas tērpi, tautas dziesmas. Mums pašiem vien tas jāsaglabā, kaut arī dažbrīd domājam, ka tā nav vērtība. Mana dzīves sūtība, manuprāt, - kaut nedaudz dot priekšstatu par to.

Svešas kultūras klātbūtne bija arī padomju gados. Kā tas laiks atšķiras no šodienas?

- Salīdzinot padomju laika patriotismu ar mūsdienu patriotismu, - tanī laikā to diktēja valsts, un valsts arī rūpējās, lai rezultāts tiktu panākts. Patriotismam bija jābūt.

Notika militārā mācība skolās. Es uzskatu, ka vajadzēja rīkoties savādāk, nevis to pilnībā atcelt. Mācību, bez šaubām, vajadzēja pārveidot, saglabājot labo. Tagad iznīcināti visi materiāli, kas būtu lieti noderējuši.

Šodien ir lielāka demokrātija un izvēle - eju, kur gribu, klausos mūziku, kāda man patīk. Valsts ir it kā atgājusi nost, un mēs esam pašplūsmā. Gandrīz vienīgie, kas var audzināt patriotiskus cilvēkus, ir skolotāji. Viņi var jauniešus ietekmēt. Tie savukārt dzīvē izmantos to pamatu, kas ielikts pamatskolā, vidusskolā. Domāju, latviskā apziņa viņos paliek.

Jūs pētāt daudz materiālu un rakstu. Ko jaunu pēdējā laikā esat uzzinājis?

- Joprojām meklēju rakstiskus avotus vai priekšmetus par Latvijas vēsturi. Ir iespējams vēl daudz ko uzzināt, kas īsti nebija skaidrs. Piemēram, pēdējā laikā intensīvi esmu sācis pētīt latviešu saktas. Esmu tās iepazinis un savācis nelielu kolekciju. Es saktas speciāli meklēju. Dažas atdod veci cilvēki, kam saglabājušās un kas īsti nezina, kur tās likt, kam atstāt. Ir arī diezgan vecas saktas, kas atrastas pilskalnos. Ceļi ir dažādi, kā lietas nonāk pie manis.

Ko saktas stāsta?

- Katrai savs stāsts. Uz tām ir ornamenti, simbolika, un var izlasīt daudz ko. Ļoti bieži ornaments ir saule, arī jumis vai ugunskrusts ir saktās. Ir senas 12. - 13. gadsimta pakavsaktas, stopa, pūces saktas. Vēlākajā laikā bijušas riņķveida saktas. Mūsu dienās ar šiem priekšmetiem gan piesprauž villaini, gan arī saktas kalpo kā rotas.

Manuprāt, nav nosodāmi, ka daudz etnogrāfijas priekšmetu stilizētā veidā izmantojam ikdienā. Esmu lasījis, ko citu tautu pārstāvju saka par mūsu tautas tērpiem un arī rotām. Viņi uzskata, ka tie jebkurā gadījumā ir mākslas darbi. Pamēģini, teiksim, ar rokām uzšūt tautas tērpu!

Senās saktas visas ir gatavotas ar rokām un pārgājušas no vienas paaudzes uz nākamo. Ir aizgājuši bojā tautas tērpi, bet saktas saglabājušās no tēvutēvu laikiem.

Vai jums ir kāds mīļš Latvijas vēstures tēls, varonis - viņa darbu vai uzskatu dēļ?

- Viena konkrēta tēla nav, tie ir vairāki, kas man šķiet lielas personības. No seno laiku Latvijas vēstures - Viestarts, arī Namejs, bet tajā pašā laikā ir maz ziņu par viņiem. Viduslaikos - Hercogs Jēkabs, daļēji. Daudz ko var mācīties no Zviedrijas karaļa Kārļa XII, bet viņam bija arī daudz sliktu īpašību. Runājot par pagājušā gadsimta 20., 30. gadu Latvijas politiku, - es uzskatu, ka mums nav bijis otra tik ievērojama prezidenta, kāds bija Jānis Čakste. Personība bija arī Kārlis Ulmanis. Kaut viņam bija daudz kļūdu, bija arī daudz ievērojamu darbu.

Kā bērnus ieinteresēt par pagātni?

- Jāatceras, ka labāk - vienreiz redzēt nekā desmitreiz dzirdēt. Cenšos rādīt savas kolekcijas, arī aicinu uz vēstures materiālu ekspozīcijām. Vispirms skolēnus sagatavoju, par ko būs izstāde, un tā arī viņiem saku, ka audzinu latviskā garā. Ja kādam tas neiet pie sirds, aicinu - tomēr ejam un apskatām. Domāju, kaut kas viņam atmiņā aizķersies. Ja tā notiek, esmu savu panācis. Varbūt interese rodas vēlāk?

Kādu izstādi esat iekārtojis šobrīd?

- Pagasta bibliotēkā līdz 4. decembrim apskatāma ekspozīcija "Latviskas zīmes un simboli..." To esmu veltījis visiem maniem mīļajiem cilvēkiem.

Ir apskatāmi trīs stendi. Vienā - 20. gadsimta 20. - 30. gadu dažādu lielumu un formu māla vāzes ar latviskiem ornamentiem un latviskām zīmēm. Otrajā stendā ir saktas. Senākā izliktā ir 19. gadsimta beigu sakta. Ir arī padomju laika darinājumi, kas raksturo laikmetu. Lai ko mēs sacītu par šiem gadiem, latviskā kultūra tomēr tika saglabāta. Šo to neatzina - ugunskrustu nedrīkstēja izmantot, jo tas asociējās ar fašistisko Vāciju - , tomēr uzskatu, ka padomju laikā kultūrā bija daudz laba. Tādēļ, ka mums neļāva būt brīviem, bijām vienoti. Jā, devām nodokli valdībai - bez tautas dziesmām dziedājām arī krieviski -, bet būtība saglabājās.

Ekspozīcijas trešajā stendā ir 20., 30. gadu alus kausi ar latviskām zīmēm un ornamentiem. No koka, porcelāna un māla. Visi joprojām lietojami un derīgi - pats izmēģināju. Ir arī porcelāna šķīvis, kas Kurzņecova porcelāna fabrikā Rīgā speciāli izgatavots par godu Latvijas valsts proklamēšanai.

Vācot šos priekšmetus, noteikti esat labi iepazinis rajonu.

- Esmu to daļēji izstaigājis kājām. Ir būts diezgan daudzās vietās, runāts ar cilvēkiem. Nekad nav bijis nekādu grūtību - neesmu padzīts no kādām mājām. Ar veciem cilvēkiem lauku mājās ir jārunā par pagātni.

Pats esmu cēlies no Madonas puses un Saldus rajonā dzīvoju jau no 1975. gada. Uzskatu, ka Kurzemi esmu iepazinis labi.