Kāpēc tagad tā nevar?

Izlasīju "Saldus Zemē" rakstu par notiesātajiem krāsainā metāla zadzējiem. Te jāsaka - noticis brīnums, ka beidzot tā muša divu gadu laikā noķerta.

Atliek tikai brīnīties, ka mēs tik nevarīgi. Tiek apzagts tik svarīgs valsts objekts kā elektrotīkli, bet to apturēt kā nevar, tā nevar. Elektrības vadi taču nav nekāds alumīnija katls no kāda dārza.

Es jau sen nevaru saprast, kas notiek. Ja nozagto varētu noslēpt, kā, piemēram, mašīnu, tad gan būtu grūti visas garāžas un pagrabus izložņāt, lai to atrastu. Bet vainīgais pats stiepj ieguvumu... kam? Pašas valsts atļautai un atbalstītai iestādei - metāla uzpirkšanas punktam, kas tik bieži reklamējas presē. Es brīnos, kāpēc valdība nepieņem dažus noteikumus metāla pieņemšanas punktiem.

1. Nepieņemt pārkausētu metālu.

2. Paredzēt punkta vadītāja atbildību.

3. Bez pases uzrādīšanas lūžņus nepieņemt.

Ne tik sen, padomju laikos, lai nodotu vecās bišu šūnas pārkausēšanai, biškopības piederumu veikalā prasīja pasi. Dati tika ierakstīti reģistrā.

Kāpēc tagad to nevar?

Tik daudz cilvēku tika nodarbināti un tādi līdzekļi izlietoti, lai meklētu, tad pratinātu, tad - tiesātu un tagad domātu, kā zadzējus lētāk uzturēt un pāraudzināt.

Man ienāca prātā pasaka par ģenerāli un zemnieku: ģenerālis sēdēja zem augļu koka un mira badā. Garām brauca zemnieks un uzrunāja ģenerāli, un tas sūdzējās - mirstot badā. Zemnieks saplūca no koka augļus un remdināja ģenerāļa ēstgribu, tā izglābjot viņam dzīvību.

Tā ir pasaka, bet tik līdzīga mūsu īstenībai. Un ne tikai Saldū. Diemžēl šāds absurds ir visā Latvijā.

Atceros, bērnībā aiznesu nodot metāllūžņos sīkos saimniecības priekšmetus. Punkta vadītājs mani pratināja: "Vai neesi mājās nočiepis?