Represēto piemineklim piedāvā vietu pie muzeja

Vakar Saldū dzīvojošie politiski represētie tika aicināti uz vēstures un mākslas muzeju, lai iepazītos ar vietu, kur pilsētā varētu atrasties represijām veltīts piemineklis.

SIA "Saldus namsaimnieks" zaļumsaimniecības meistare Gunta Kronberga un ainavu arhitektūras studente Dace Jakste izstrādājušas šīs vietas projekta skici un maketu, ar ko vēlējās iepazīstināt represētos. G. Kronberga īsumā pastāstīja, kāpēc izvēlēta tieši šī vieta. Represētie bija izteikuši vēlmi, lai piemineklis atrastos pilsētas centrā - Kalpaka laukumā. Laukuma rekonstrukcijas projekta publiskajā apspriešanā pilsētas arhitekte, arī muzeja darbinieki pamatoja, kāpēc šajā vietā piemineklis īsti neiederētos. Arī deputāti izteikuši priekšlikumu represēto piemineklim mēģināt atrast citu, atbilstošāku vietu. Viens no variantiem bija Avotu ielā pie rajona padomes ēkas.

G. Kronberga kopīgi ar D. Jaksti izstrādājušas skici arī tai, taču pirms mēneša radusies vēl viena ideja - proti, ka ļoti piemērota vieta varētu būt pie J. Rozentāla vēstures un mākslas muzeja.

Aiz muzeja ēkām ir diezgan

liela pašlaik nesakopta platība. Šo vietu atbilstoši sakārtojot, varētu izveidot piemiņas vietu ne tikai represētajiem, bet visa 50 gadu garā okupācijas režīma upuriem. Vieta atrodas netālu no centra, te ir vairākas iespējas piebraukt ar transportu. Bez tam muzejā ir pieejami vēsturiskie materiāli par represijām mūsu rajonā, kas nav mazsvarīgi, ja cilvēki vēlas patiešām kaut ko vairāk uzzināt par represijām, nevis tikai apskatīt pieminekli.

Uz muzeju bija atnācis pulciņš represēto, kā arī pilsētas domes izpilddirektors Āris Nārvils. Represētie tomēr šo vietu neatzina par piemērotu, jo, viņuprāt, tā atrodas pārāk tālu no pilsētas centra. Ja piemineklis atrastos Kalpaka laukumā, katrs "garāmgājējs varētu pieiet un noņemt cieņā cepuri vai nolikt ziediņu." "Sliktāku vietu, lai nobīdītu mūs pie malas, nevar atrast." "Te, prom no centra, neviens šo vietu neredzēs." "Parasti pieminekļus novieto fasādes priekšpusē. Te ir ēku aizmugure, nomaļa vieta. Laukos tādās parasti atrodas sirsniņmāja." "Mēs visi esam gados veci, pagaidīsim vēl 5 gadus un nevajadzēs vairs neko." "Uz pilsētu brauc ārzemju delegācijas, ciemiņi. Viņiem nebūs ērti nākt šādu gabalu, lai paskatītos pieminekli." "Jūs apgalvojat, ka nāks jaunatne. Blēņas,viņus šeit ar saiti neatvilks!" "Kalpaka laukums ir visdzīvākā vieta, kur iedzīvotāji ies garām un atcerēsies. Pieminekli nevajag mums, bet gan, lai tagadējās un nākamās paaudzes zinātu, kas ir represijas un lai tās neatkārtotos. Tas vien jau parāda pilsētas varas attieksmi pret represētajiem, ja atbildi par vietas izvēli varēja mums dot tikai gadu pēc tam, kad uzrakstījām vēstuli." Šādi un līdzīgi argumenti izskanēja sarunas sākumā. Represētie izteica diezgan asus pārmetumus pilsētas domei par vilcināšanos jautājumu izlemt. Viņi arī bažījās, kur ņemt naudu, lai projektu īstenotu. Diskusijas izraisījās arī par to, kam īsti domāts Kalpaka laukums - ja tingeltangeliem, tad jāņem nost arī Kalpakam veltītā plāksne.

Noslēgumā sarunas tomēr kļuva pielaidīgākas. Politiski represēto apvienības Saldus nodaļas vadītājs Jānis Eihmanis aicināja nedalīties divās nometnēs, kur vienā ir politiski represētie, otrā - pašvaldība. Viņš atzina, ka vieta nav slikta, taču piemineklim gan vajadzētu atrasties ielas pusē, lai visi to uzreiz var ieraudzīt. To varētu atrisināt, nojaucot malkas šķūnīti. Arī Ā. Nārvils piekrita, ka tas ir risināms jautājums.

Vēl tika izteikts priekšlikums - ja jau pieminekli nekādi nevar uzlikt Kalpaka laukumā, tad piemērotāka vieta būtu Avotu ielā. Vēl ieteica piemiņas vietu ierīkot ainavu parkā pie autoostas.

7. augustā represēto apvienības Saldus nodaļai būšot paplašināta valdes sēde, kurā tikšot noskaidrots represēto viedoklis. Ā. Nārvils solījās tūlīt pēc šī viedokļa saņemšanas jautājumu tālāk virzīt uz komisiju un komiteju sēdēm, lai iespējami ātrāk tiktu pie kāda kopsaucēja un varētu sākt domāt par šīs vietas reālu izveidošanu.