Ziemošanu apkaro ar idejām

Sestdiena, 01. dec., 2001 Daina Marcinkus

INGRĪDA UN AIGARS ANDERSONI Saldū paliks vienmēr - arī pēc 70, arī pēc 100 gadiem. Viņu klātbūtne ir Sv. Gregora kristīgās kalpošanas skolā (par šo projektu 1997. gadā saņemta Arhitektūras gada balva), veikalā "Tauna" un daudzās citās celtnēs un telpu interjeros.

Ingrīdas un Aigara profesija - arhitekti -, šķiet, ir tikpat publiska kā aktiera vai rakstnieka darbs, jo kompetents vērtētājs ik brīdi var viņiem oponēt, viņus kritizēt vai slavēt, lūkojoties viņu projektētajās celtnēs.

Vai abi esat saldenieki?

Ingrīda: - Jā, turklāt pazīstami jau no 1. klasītes. Pamatskolā bijām klasesbiedri. Pēc tam Aigars aizgāja mācīties uz Rīgu, un no jauna tikāmies augstskolā. Tur gan kursabiedri vairs nebijām. Kad mācījos 3. kursā, viņš iestājās pirmajā.

Vai mazais Aigars mazo Ingrīdu raustīja aiz bizēm?

Ingrīda: - Nē, man viņš nemaz nepatika.

Aigars: - Nepatika bija abpusēja. Viņa tolaik nebija mans "tips".

Ingrīda: - Pusaudzes gados bija draudzība ar citiem puikām, bet ar Aigaru gan ne. Arī institūtā treškursnieki ar pirmajiem īpaši nesatikās, fakultāte liela. Bet es dzīvoju vienā kopmītņu istabiņā ar Aigara kursabiedrenēm. Viņas parādīja man kursa foto, un es uzreiz painteresējos - kas ir tas simpātiskais puisis? Likās kaut kur redzēts…

Arhitekts nav no tām profesijām, ko izvēlas jau pusaudža gados. Vai jūs, Aigar, aiziedams mācīties uz celtniecības tehnikumu, jau bijāt izvēlējies?

A.: - Vispār gribēju mācīties Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā dekoratīvo noformēšanu, bet neiestājos šajā skolā. Tad meklēju tādu, kur arī ir saistība ar zīmēšanu.

I.: - Studējot to labi varēja just - tie, kuriem bija speciālā izglītība, nevis tikai vidusskolas, bija pieredzējušāki, jau ar pamatzināšanām. Tagad arhitektūras studenti jau pirmajos kursos strādā projektēšanas firmās un ātri iegūst praktisko pieredzi. Mums bija tikai "sausa" mācīšanās, vēlāk bija grūtāk iejusties darbā.

Nereti uzskata - "pravieši savā zemē netiek cienīti", un cilvēkiem, kas vēlas kaut ko sasniegt, nevajadzētu to darīt savā dzimtajā pusē. Kāpēc jūs atgriezāties Saldū?

I.: - Mēs augstskolu beidzām tajā laikā, kad bija tā saucamā valsts sadale. Rīgā palikt varēja tikai tie, kas tur bija pierakstīti. Pārējie parasti gāja vai nu uz savu, vai uz sievas vai vīra dzimto pusi - no mūsu kursa vairāki apprecējās ar saviem studiju biedriem. Arhitektiem tas ir diezgan tipiski. Studiju laikā pasniedzēji jokoja, ka arhitektūras studentes ir nākamās mājsaimnieces ar vislabāko izglītību, laikam puiši to novērtēja.

Jau diplomdarba izstrādāšanas laikā izveidojās labas attiecības ar toreizējo Saldus galveno arhitektu Edgaru Krūmiņu. Likās loģiski, ka strādāsim šeit.

Vai nav grūti abiem strādāt vienā profesijā? Vai, piemēram, iekārtojot savu dzīvokli, neradās milzums strīdu?

I.: - Laikam jau mūsu savstarpējā mijiedarbība ir ļoti liela un otra padoms netiek uztverts kā cita stila uzspiešana. Es, piemēram, no Aigara esmu ļoti daudz mācījusies, bet arī viņš, kad kaut ko projektē, sauc mani - lai pasaku, kā ir. Es varbūt neesmu tik spēcīga arhitekte kā viņš, bet varu pamanīt kļūdas.

Vai varat raksturot viens otru kā arhitektu?

I.: - Pirms kāda laika Aigars, manuprāt, bija diezgan piezemēts savā "lidojumā". Tas padomju laiks viņam krietni vien "apcirpa spārnus", jo pirmo darba gadu specifika bija - tu neko nedrīksti, nauda jātaupa, ar minimāliem līdzekļiem jāpanāk maksimāls efekts. Nekādu lieku platību, lieku elementu vai arhitektūru kā tēlu. Būtiska tikai funkcija. Arī tagad vēl Aigars ir tāds diezgan liels funkcionālists. Es visu laiku mēģinu dot viņam to romantismu un "lidojumu". Kāds mūsu ģimenes draugs mani iesaucis par Aigara mūzu.

A.: - Pēdējais, ko viņa teica, ir diezgan precīzi. Es varbūt nodalītu: vīrieši arhitekti un sievietes arhitektes. Ingrīda ir diezgan tipiska sieviete ar izteiktu nianšu izjūtu. Ingrīdai patīk un padodas tas, ko saprot ar interjera, iekštelpu sakārtošanu, sajūtu radīšanu telpā. Sākumā es pat necentos īpaši strādāt ar krāsām, uzticēju to viņai. Kur nu es - krāsās! Bet laiks pierādīja, ka arī man tur neiet tik ļauni.

To, ka biju piezemēts, dzirdu pirmoreiz. Tas mani pārsteidz. Varbūt man pašam tas paslīdējis garām?

Vai vienmēr strādājat kopā, vai arī jums ir projekti, kurus izpildāt no sākuma līdz beigām un otru nelaižat klāt?

I.: - Kopīga mums ir Gregorskola, kurā ir manas krāsas un Aigara "apjomi". Taču, kad Aigars aizgāja strādāt uz Ventspili, mums vairs nebija tik daudz iespēju konsultēties. Arī man tolaik bija liels pasūtījums - Lutera akadēmijas rekonstrukcija Rīgā, ar ko vajadzēja tikt galā vienai, bez Aigara padomiem un līdzdzīvošanas. Tajā laikā tā nabassaite tika pārgriezta.

Tas bija grūts laiks visai ģimenei?

A.: - Es visu nedēļu dzīvoju Ventspilī, Ingrīda vismaz pāris dienu nedēļā - Rīgā. Bērni vieni paši mājās. Nu jau divi gadi kopš tā laika pagājuši.

I.: - Bērni to uzņēma ar izpratni, un, interesanti, ka tieši šajā laikā kļuva patstāvīgāki, apzinīgāki. Paldies par šo laiku manam papam, bez viņa palīdzības varbūt tas pat nebūtu iespējams.

Esmu redzējusi kādu privātmāju Ventspilī, kura tapa pēc Aigara projekta, - to nekādi nevarēja nosaukt par "piezemētu" - plaša, ļoti apjomīga.

A.: - Ja pasūtītājam ir pietiekami daudz naudas, protams, var atraisīties. Tur kliente gribēja villu pilsētā. Pašlaik sev mazliet pārmetu, ka māja ir par lielu. Varbūt vajadzēja mēģināt pārliecināt pasūtītāju, ka pietiek ar mazāku.

Taču tīri cilvēciski es saprotu - cilvēki gadu desmitiem dzīvojuši saspiesti mazos dzīvoklīšos, un nu radusies nauda un iespēja atļauties sev plašumu. Viena liela guļamistaba, otra, un, kad to visu saliek kopā - vau! - 300 kvadrātmetru māja! Taču tagad cilvēki atkal sāk atgriezties pie samērīga izmēra mājām, jo visa tā platība taču jāapsilda, jāuzkopj, jāapmēbelē…

Jūs pieminējāt maksāšanu - vai nav sāpīgi, kad pasūtītājs arhitekta projektu, kas prasījis ne mazums radošas enerģijas, groza un maina, jo maksātājs taču ir viņš?

A.: - Manuprāt, daudz ko nosaka pasūtītāja un arhitekta sadarbība. Ja arhitekts izskaidro savu ieceri un pasūtītājs to izprot un pieņem, nevajadzētu būt domstarpībām.

I.: - Kaut gan - ir gadījumi, kad projekts netiek realizēts pilnībā. Piemēram, Gregorskola naudas trūkuma dēļ tā arī nav pabeigta. Mēs esam pieraduši pie tās izskata un to nepamanām, bet tur trūkst viena kompozicionāli būtiska elementa - arkādes ar zvanu torni pagalma pusē.

Vai jūs to pārdzīvojat?

I.: - No sākuma - jā, bet pēc tam tas aizmirstas.

Visi zina, kāda izskatās Birkerta "gaismas pils", bet vai tā jelkad būs apskatāma dabā? Vai arī jums ir nerealizēti projekti?

A.: - Daudz kas ir uzzīmēts, bet nav uzbūvēts.

I.: - Aigars nesen izstrādāja projektu dzīvojamajai mājai - viņam pašam tas ļoti patika, vēl tagad skices pie sienas piespraustas. Taču pasūtītājs nepiekrita, un vajadzēja izstrādāt citu, kompromisa variantu. Tā bija māja askētiskā skandināviskā stilā, kas ideāli iederējās ainavā.

A.: - Neesmu čakls maketu taisīšanā, bet zināju, ka pasūtītājs būs jāpārliecina, tādēļ ziedoju nakti, lai to uztaisītu, taču velti…

I.: - Pēc neilga laika uz arhitektūras žurnāla vāka bija redzama ļoti līdzīgā stilā uzbūvēta māja. Vēl viens apliecinājums, ka tev bijusi taisnība.

Nereti dzird pieminam, ka laukos jāizkopj kurzemnieciskais stils, kas raksturīgs tieši šim reģionam. Kas tas ir - kurzemnieciskais stils?

I.: - Grūti pateikt. Varbūt ar to domāta vēsturisku būvju kopēšana? Es gan tādai nepiekrītu. Manuprāt, jābūt "nolasāmam", kurā laikmetā ēka būvēta. Arī mākslas darba kopijai nav vērtības. Un arhitektūra ir viena no zīmēm, ko mēs par šo laiku atstājam vēsturei. Veiksmīgs arhitekts spēj izmantot vēsturiskus motīvus - kā citātus - un radīt modernu stilu.

A.: - Ir jāspēj pateikt - šī māja celta 60-tajos gados, šī - 70-tajos. Bet spilgtas reģionālas iezīmes tik nelielā teritorijā kā Kurzeme diez vai ir. Lielākā mērogā - jā. Igaunijas ziemeļos būvē skandināviskā stilā, Lietuvā ir citāds "rokraksts". Bet tā ir daudz plašāka vide, kurā notiek izmaiņas.

Atšķirības ir funkcionālajā nozīmē - zemnieku ēkas, zvejnieku mājas, Mežaparka villu motīvs… Bet šie elementi var tikpat labi tikt izmantoti gan pie Kuldīgas, gan Cēsīm.

Vai jaunu materiālu, būvniecības paņēmienu iepazīšana prasa daudz laika un naudas?

A.: - Pašlaik jaunumi vairs neienāk tik strauji. Grūtāk bija 90-to gadu sākumā, kad atvērās rietumu tirgus - jauns un nepazīstams, kas krietni izmainīja būvniecību. Bet arī tagad, protams, interesējamies par jaunumiem, mācāmies. Lasām speciālo literatūru, apmeklējam izstādes, arī no celtniekiem uzzinām viņu atsauksmes.

Jums abiem ir arī galvenā arhitekta darba pieredze: Ingrīda ir Saldus galvenā arhitekte, Aigars šo darbu darīja Ventspilī. Vai administratīvo darbu grūti savienot ar radošo?

I.: - Šajā darbā izjūti, ka esi atbildīgs par pilsētas vizuālo attīstību. Sākumā - mazāk, bet šobrīd uzņēmumiem un iedzīvotājiem aizvien vairāk rodas materiālās iespējas sakārtot ne tikai ēku iekšpuses, bet arī fasādes. Tās tiek rekonstruētas. Pasūtītājs nāk pie manis ar savām iecerēm, un tad es runāju un pārliecinu, ka katrai ēkai ir savs raksturs, ka to nevar sabojāt, piemēram, ar nevietā ieliktām standarta plastmasas durvīm vai arī stilistiski nepiemērotām koka durvīm. Ka tikai tā mēs varam saglabāt savas pilsētas vienreizīgumu.

Jums ir jāpārliecina vai vienkārši jāliek?

I.: - Pagaidām vēl tikai jāpārliecina. Bet patlaban es pārstrādāju pilsētas apbūves noteikumus un iekļaušu tur punktus, kas dos man tiesības nevis tikai lūgt, bet arī pieprasīt.

Protams, tas nav vienas dienas darbs, bet mazpamazām pilsēta varētu kļūt aizvien sakoptāka un izteiksmīgāka

Pašlaik pilsētas centrā notiek vai ieplānota būvniecība. Cik lielas ir jūsu iespējas kontrolēt, lai jaunbūves iekļautos kopainā?

I.: - Esmu priecīga par tirgus projektu. Pati ieteicu Liepājas arhitektu, un sadarbība ir veiksmīga - šis "skats no malas" labi noderēja. Arī Kalpaka laukuma rekonstrukcijas projekts ir labs, ņemot vērā pamatnosacījumu - minimāli ieguldījumi. Šobrīd tam nav nepieciešama cita funkcija kā centrālais pilsētas laukums ar nelielām atpūtas iespējām. Varbūt citiem nepatiks, ka ap laukumu būs mazāk koku nekā līdz šim, taču tas vairs nebūs norobežots, bet atvērts pilsētai.

Ventspilī esot bijusi citāda situācija nekā Saldū.

A.: - Kā zināms, Ventspils ir specifiska pilsēta. Tur ir nesalīdzināmi lielāki līdzekļi pilsētas attīstībai. Tāpēc arī izšķīros iet uz Ventspili - ar domu, ka tur varēs daudz ko izdarīt. Bija jau arī interesanti, guvu lielu pieredzi. Taču ne visi arhitekti var veiksmīgi strādāt Ventspilī. Manuprāt, Ventspils ir diezgan bezpersoniska pilsēta, bez savas dvēseles, un ar pavēli to radīt nevar.

Bez tam man bija grūti savienot administratīvo darbu ar projektēšanu, kam atlika tikai nakts stundas. Divus gadus tā nostrādāju - pietika.

Pie kādiem projektiem strādājat patlaban?

I.: - Strādāju pie vienas privātmājas rekonstrukcijas Kuldīgas vecpilsētā - nav vienkārši, bet interesanti gan. Un vēl izstrādāju skices pilsētas domes ēkas rekonstrukcijai, tur mums lieli plāni. Protams, ka tas nav lēti, taču šīs mājas izskats ir arī prestiža jautājums. Ja ne uzreiz, tad kaut pamazām tā jāsakārto.

A.: - Top sākumskolas renovācijas projekts, ko realizēs par Pasaules bankas līdzekļiem. Darbs notiks vairākos posmos, gribas ticēt, ka iznākums būs labs.

I.: - Vēl jau tev top kafejnīca Rīgas ielas sākumā.

A.: - Šajā objektā gruntsgabala konfigurācija ir ļoti saspiesta un sarežģīta, un, lai izvietotu maksimāli daudz lietderīgās platības, bija jābūvē savdabīgs apjoms pēc kontrastu principa. Pieļauju, ka daudzi no sākuma nepieņems, ka ēkas apdares materiāli ir netipiski pilsētas vēsturiskajai apbūvei, taču tie skaidri norādīs laiku, kurā šī divu veco ēku starpa ir "aizpildīta".

Galvenais arhitekts saņem "cietu algu", bet citādi - jādzīvo no pasūtījuma līdz pasūtījumam?

I.: - Jā, mums ir grūti plānot ģimenes budžetu. Kad saņemam naudu, parasti jau iekrājušies parādiņi, kas jāatdod, tad atkal kādu laiku jāiztiek - līdz nākamajam avansam… Bet tas ir tikai tad, ja ir pasūtījumi.

Piedalāmies konkursos, bet par šo darbu maksā tikai tad, ja esi uzvarējis. Nav viegli, ka ienākumi ir neregulāri. Bet tas ir arī tādēļ, ka arhitektam par viņa darbu vēl nemaksā adekvāti, ir liela atšķirība starp Rīgas un mazpilsētas arhitektu darba cenām.

Arhitekta darbs ir specifisks, tas prasa ļoti daudzpusīgas zināšanas. Piemēram, ja projektē slimnīcu, jāiepazīst tās specifika, ja pārtikas pārstrādes uzņēmumu - jāpārzin tehnoloģiskie procesi, skolai ir citas īpatnības… Visās šajās jomās jāiedziļinās un vēl pasūtītājam jāizstāsta, kā būtu labāk. Tāpēc saka, ka arhitekta labākie gadi ir ap 60, kad ir gan zināšanas, gan dzīves pieredze.

A.: - Tu gan sameloji par gadiem, bet…

I.: - Nu labi, piecdesmit.

A.: - Vēl par desmit.

I.: - Es teicu tā - ar perspektīvu.

Vēl jāņem vērā, ka arhitekta profesija ir radoša, un gadās arī radošās krīzes. Kad tu pēkšņi "iekrīti" kaut kādā strupceļā… Ir arī brīži, kad gribas to projektēšanu mest pie malas un pilnībā mainīt nodarbošanos. Bet tas pāriet, jo gandarījums par veiksmīgi realizētu projektu atsver visu.

Ko jums vēl patīk darīt - bez projektēšanas?

I.: - Interesanti, kā mainās cilvēka attieksme pret lietām. Agrāk biju pārliecināta - savas mājas mums nebūs nemūžam, jo mums ir pavisam citādāks dzīves ritms. Nu šī pārliecība vairs nav tik stipra.

A.: - Tas ir vecums!

I.: - Nu! Es to tā filozofiski, skaisti mēģinu izskaidrot…

Mums ļoti patīk uzņemt ciemiņus. Būt kopā ar draugiem. Kontaktēšanās ar cilvēkiem, domu un enerģiju apmaiņa ir vērtība, ko grūti aizvietot ar ko citu. Mēs vispār esam tādi romantiskie bohēmiķi - mums patīk laba mūzika, vīns, sveces, vīraks…

Šobrīd mums vispār ir tāds grūts periods.

Cenšaties to pārvarēt vai vienkārši "pārziemojat", gaidot labākus laikus?

I.: - Svarīgi, lai būtu kāds mērķis un apziņa, ka būs labāk. Tā vienkārši pārziemot nevar. Tad, man šķiet, kļūst arvien grūtāk.

A.: -To pārvarēt var, ja ir apziņa, ka tevi novērtē, ka esi vajadzīgs.

Citi raksti sadaļā: Ziņas

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk