Sveic jaunos Latvijas pilsoņus

6. augustā rajona padomes priekšsēdētāja Ausma Liepa, Naturalizācijas pārvaldes Saldus reģionālās nodaļas vadītāja vietniece Eva Šteina un rajona padomes izpilddirektore Ina Behmane rīkoja pieņemšanu, izdeva attiecīgus dokumentus un ar ziediem sveica rajona iedzīvotājus, kas nokārtojuši nepieciešamās formalitātes un kuriem ar Ministru kabineta rīkojumu piešķirta Latvijas pilsonība.

"Jūlijā mūsu rajonā naturalizāciju izgājuši un Latvijas pilsonību ieguvuši 11 cilvēki," pastāstīja Naturalizācijas pārvaldes Saldus reģionālās nodaļas vadītājs Ojārs Ulmanis. "Mūsu reģionā joprojām nepilsoņi pamazām kārto dokumentus, lai iegūtu Latvijas pilsonību. Par to liecina stabils naturalizācijas tempa līmenis, kas gan ir nedaudz zemāks nekā kaimiņu - Dobeles un Tukuma - rajonos, kur ir arī lielāks nepilsoņu skaits."

Neviens no jaunajiem pilsoņiem nesūrojās, ka naturalizācijas eksāmeni būtu bijuši grūti. Cilvēki dažādu iemeslu dēļ nebija saņēmušies nokārtot eksāmenu un nepieciešamos dokumentus. Taču tagad visi bija priecīgi, ka tas izdarīts, un viens no viņiem priecājās, ka būs pirmais pagastā, kas saņems jaunā parauga pasi.

"Jūs par pilsoņiem esat kļuvuši mūsu valstij nozīmīgā laikā," uzsvēra Ausma Liepa. "Tuvojas 8. Saeimas vēlēšanas, kurās piedalīties un balsot par savu izvēlēto politisko spēku varēsiet arī jūs. Latvijas pilsonības iegūšana veicinās patriotisma jūtas, jo svešinieks šajā valstī un mūsu rajonā nav neviens no jums."

Piemēram, jaunaucnieks Ildifons Staņislavs Kenstmins dzimis Lietuvā, Mažeiķos, Latvijā dzīvo kopš 1943. gada. "Izmukām no vāciešiem, slapstījāmies pa Saldus rajona mežiem," stāsta sirmais vīrs. "Man toreiz bija tikai seši gadi. Tā arī Saldus rajonā palikām. Viss mūžs nodzīvots vienā pagastā." Tēvu 1948. gadā izsūtīja uz Vorkutu, un Staņislavam - vecākajam no trim bērniem - bija agri jāsāk strādāt. Darba mūžs 43 gadu garumā, bet pensija - tikai 33 lati. Strādāts MTSā, Saldus meliorācijā, par šoferi kolhozā, par tehnisko apkopju meistaru, darbnīcu vadītāju. Kenstminiem ir naturālā saimniecība, divi dēli arī palikuši Jaunaucē, viņiem un Staņislava sievai pilsonība esot jau sen, tādēļ "pēdējais mohikānis" nolēmis - par spīti - tā tā lieta neiet! Viņš regulāri seko politiskajām norisēm valstī, partiju pirmsvēlēšanu programmām un ķīviņiem. Tagad, kad pašam būšot jāizvēlas, par ko balsot, situācija rādoties gluži sarežģīta - neesot vairs īstas ticības nevienai no līdzšinējām pie varas bijušajām.

Ivans Kinčs, ukrainis no Aizkarpatiem, Latvijā dienējis, un, tāpat kā brālis, pēc dienesta palicis šeit. Dzīvo Kursīšu pagastā, padomju saimniecības laikā strādājis galdniecībā, būvbrigādē, degvielas noliktavā. Savām rokām uzcēlis māju. Ivans saka, ka pilsonības lietas nokārtot gribējis jau sen, nu varēšot vienkāršāk aizbraukt ciemos uz Aizkarpatiem pie tēva, brāļa un māsas. Pēdējo reizi tur bijuši 1990. gadā. Ivana ģimenē (sieva arī ukrainiete) runājot dzimtajā ukraiņu valodā, to taču nevarot aizmirst! Bet ar kaimiņiem un darbabiedriem sarunājoties latviski.

Aleksejs Teļnovs dzimis Saldū, bet mācījies krievu skolā. Viņš uzskata - jo vairāk valodu zini, jo labāk.

Pēc raitās latviešu valodas, latviskā vārda un uzvārda, grūti pateikt, ka Jānis Žilinskis līdz šim nav bijis pilsonis. Izrādās, viņa tēvs lietuvietis, bet māte - baltkrieviete.

Māsas Marija Sukute un Natalja Vološina agrā bērnībā kopā ar vecākiem ieradušās mūsu rajonā no Ukrainas. Mācījušās Saldus 2. vidusskolā - krievu plūsmā. Tagad abas ir bezdarbnieces, bet izlēmušas nokārtot pilsonību.

Kalniņas kundze ilgus gadus dzīvo Brocēnos. Viņas vīrs ir latvietis, dēls un meita dzīvo Rīgā. Kalniņa stāsta, ka visi, vedeklu ieskaitot, pēc izglītības esot ekonomisti. Kad šogad dēls vēlējies uzdāvināt mammai ekskursiju, bet uzzinājis, ka viņa joprojām nav naturalizējusies, draudējis pārvest pār tiltu uz kaimiņvalsti un apsolīto ekskursiju uz ārzemēm nefinansēt. Viņai eksāmeni grūtības nav sagādājuši. Lasot grāmatas gan krieviski, gan latviski. Brīžiem esot pat grūti atcerēties, vai romāns bijis krievu vai latviešu valodā. "Saņēmos, jo man bija kauns par savu nepilsones pasi, visi prašņāja - kāpēc tā, latvisks uzvārds, bet nepilsone?" smējās Kalniņas kundze.

Aleksandra Lovceviča ir baltkrieviete. Viņas dzimtas saknes ir Polijā. Dzīvojusi Baltkrievijā, bet tēvs jau pirms kara atbraucis uz Latviju. Kad 1949. gadā te dibināja kolhozus, aizmucis atpakaļ uz Poliju. Vēlāk atgriezies Daugavpils rajonā, pēc tam atkūlušies uz Brocēniem. Brocēnu kombinātā dažādos cehos, arī bērnudārzā, Aleksandra nostrādājusi 41 gadu. Tagad esot pensijā, dzīvoklis privatizēts. Viņa jokoja, ka vēlējusies arī sevi sakārtot, tāpēc izšķīrusies kļūt par Latvijas pilsoni.

Viņa uzskata - ja ko vēlies sasniegt, dzīvojot Latvijā, jāzina valsts valoda. Aleksandrai te patīk, viņa nesūdzas ne par dzīves apstākļiem, ne pensiju, jo esot pieradusi visu mūžu dzīvot taupīgi. "Visapkārt daudz jauku cilvēku, kas gan var būt vēl labāk," vērtē Aleksandra.