Savrupais forelists

Ja būtu oficiāli reģistrēts loms, pagājušajā gadā Alojā, Salacas pietekā, noķertā 2,125 kg smagā forele tiktu Latvijā otrās lielākās zivs godā. Šāda ir nopietna forelista GINTA PRIEDĪŠA veiksme.

Gints rudenī uzsāks mācības Saldus 2. vidusskolas 12. klasē, un makšķerēšana viņam ir nopietna aizraušanās. Visbiežāk uz copi Gints dodas kopā ar tēti Daini, kurš arī savulaik dēlam makšķerēšanu ierādījis. Kurp abi dodas? Parastais maršruts esot Venta un Ventas pietekas Nīgrandes apkaimē, bet reizēm Priedīšu automašīna redzama arī uz maziem lauku ceļiem pie neiepazītām upītēm. Nejauki laika apstākļi viņiem nav šķērslis, lai brīvdienu pavadītu dabā.

Pie ūdens ir visu gadu, ko darīt, bet vislabāk Gintam tur patīk vasarās. Kādas ir makšķernieku sarunas? Izrādās, tādu nemaz neesot, jo kopā ar tēti tikai aizbrauc līdz makšķervietai. Pēc tam katrs dodas uz savu pusi un atkal satiekas pēc četrām, piecām stundām. Tad liek guvumu kopā un ved uz mājām. Gadās arī tā, ka nav loma. Ģimenē zivis bieži tiek celtas galdā, bet jaunais makšķernieks saka: "Es neēdu zivis."

Pirms pāris gadiem Gints kļuva par saldenieku, bet bērnību aizvadīja Pampāļos. Tur arī sācis makšķernieka gaitas. "Kāds gadījums mani nopietni satrauca," - atceras Ginta mamma Iveta. "Gints vēl bija mazs, varbūt piecus gadus vecs, un kādā dienā nozuda no mājas pagalma. Uztraukumā viņu meklēju, bet šis, izrādās, stāv pie dzirnavām upītes vidū starp akmeņiem. Ko tu tur dari?! - jautāju. Makšķerēju - viņš mierīgi atbildēja. Jā, līdzi burciņa ar maksteņu kāpuriem... Es pat tobrīd vēl nezināju, kas ir makstenes, kas - to kāpuri, bet viņš zināja, ka ir tāda ēsma, kas dzīvo zāles stiebriņos."

Katrs, kam ģimenē ir makšķernieks, skaļi vai klusībā uzdod jautājumu - kurš zivis tīrīs? Gintam tētis licis tīrīt pašam, tādēļ puika savu lomu dažreiz pat neesot nesis mājās. Pret dažu santīmu ziedojumiem izdalījis Pampāļu bērniem. Tad arī dažs stāstījis, ka zivis izmakšķerējis pats.

"Viņš ir vientuļnieks," - saka mamma, "bet - katram cilvēkam taču ir nepieciešama sava daļa vientulības. Gints savējo saņem pie ūdeņiem. Diemžēl cilvēkiem mūsdienās ir maza nepieciešamība pēc saskarsmes ar dabu. Gints ir viens no retajiem, kam šo prasību ir vairāk. Ir bērni, kas, laukos dzīvodami, nepazīst augus. Zaķskābene vai baltā vizbulīte - tas viņiem nav būtiski..."

Labs skolotājs Gintam ir opis Egils. Viņš arī ir dabas cilvēks un savulaik braucis pat uz Karēliju lašus zvejot. Ar šīm fotogrāfijām un opja stāstiem Gints uzaudzis. Un, kad pamatskolā spēlēja izrādē "Sūnu ciema zēni", uz skolu aizstiepa opja nomedīta lāča ādu.

"Reizēm uz nezināmām vietām arī es braucu līdzi - viņi iet makšķerēt, es mežā lasu ogas," - tā Iveta par saviem vīriešiem. "Ne es daudz ko salasu nezināmā mežā, ne viņiem vienmēr ir loms, bet tas jau nav galvenais. Piedzīvojums ir galvenais."