Ievieš vizītkartes - talonus (4000. Nr.)

"Cik naiva reiz biju..."

Tolaik viņa kopj sivēnmātes Silavotiņu kompleksā un atrod brīvus brīžus, lai lasītu labas grāmatas. Viņa saka: "Kad esmu pilsētā, vienaldzīgi grāmatveikalam nespēju paiet garām."

Tagad Velta Kancere ir pensijā un dzīvo Zirņu pagasta Nākotnē savā mājiņā - turpat, kur tikāmies pirms 13 gadiem. Joprojām interesējas par visu, kas notiek valstī un pasaulē, lai gan grāmatu lasīšana nu vairs nav vismīļākā nodarbošanās. Paprāvās mājas bibliotēkas nākotne pat rada bažas: "Nezinu, kam grāmatas būs vajadzīgas. Jaunāko paaudzi vairs neinteresē literatūra, daudzas grāmatas arī skaitās novecojušas. Ir diezgan daudz dzejas grāmatu, mans dzejnieks ir Ojārs Vācietis."

Viņa atzīstas, ka ziema nav patīkamākais gadalaiks - tad āra darbu tikpat kā nav, bet rokas nav radušas mierā būt. Varētu adīt, bet četri mazbērni jau apadīti.

Spēks un veselība kopsaimniecības fermās atstāta, nu jādomā par nopietnu operāciju. Velta Kancere bažījas, ka tā varētu notikt pavasarī - ap to laiku govīte atnesīsies, un arī laukā darba netrūks. Meita rājoties: vai tad govs svarīgāka par pašas kājām?

Mazliet skumji, ka meita un dēls prom no mājas. Bet ko jaunākā paaudze laukos lai dara? Tāpat, kā pirms 13 gadiem, dēls strādā uz kuģiem, patlaban ir jūrā uz Latvijas kuģa zem Kipras karoga. Šogad ved kravas no Ziemeļamerikas uz Persijas līci. Pusgadu prom no savējiem. Nekāda vieglā maize kuģiniekam nav. Kad beidzas viens kontrakts, atkal jāmeklē darbs.

Meita Sintija, kura pirms 13 gadiem bija skolniece un sapņoja kļūt par skolotāju, savu sapni ir piepildījusi. Izstudējusi vēsturniekus, strādā par pasniedzēju Latvijas Universitātē un studē doktorantūrā. Patlaban auklē mazo dēliņu - no četriem Veltas Kanceres mazbērniem visjaunāko. "Sintija nekad nav sapņojusi par dzīvi laukos. Varbūt dēls varēja kļūt lauksaimnieks, bet jau jaunībā izvēlējās jūrnieka darbu un tajā arī palika," saka saimniece. Visjaukākie brīži ir vasarās, kad abas dēla meitas brīvlaiku pavada pie vecvecākiem. Bet Jāņos pēc iespējas visa dzimta cenšas sapulcēties šajās mājās.

Šad un tad Velta Kancere pārcilājot pagātnes liecības - vecās fotogrāfijas, arī tās, kad viņa bijusi PSRS Augstākās padomes deputāte. Dažādas izjūtas pārņemot, arī kauns.

"Labi, ka mazbērni fotogrāfijas nav redzējuši. Brīnos, cik naiva un dumja tolaik biju. Pat nepieļāvu domu, ka tik daudz kas balstīts uz meliem. Tāds bija tas laiks, un tādi - mēs paši. Tolaik Augstākajā padomē reti kurš uzdrīkstējās iebilst, kādu kritizēt, un, ja arī kritizēja, to varēja atļauties tikai kāds no augšējā gala. Mums, tiem mazajiem deputātiem, atlika tikai balsot," atceras Velta Kancere.