Spiež kopt teritoriju bez naudas

"No tā, ka gremdēsimies tikai pagātnes atmiņās, neņemot vērā šodienas situāciju un pat necenšoties noskaidrot, kā ir patiesībā, nevienam labāk nekļūs," sarūgtināts teica Saldus pilsētas pamatskolas direktors Andris Rudovics pēc tam, kad avīzē bija publicētas divas pārmetumu pilnas lasītāju vēstules par skolas dārzu.

Bez piekrišanas paplašina teritoriju

"1996. gada 12. septembrī Saldus pilsētas dome pēkšņi nolēma paplašināt skolas teritoriju par 1,17 hektāriem, pamatojot, ka tā ir skolas ēku uzturēšanai nepieciešamā platība. Teritorijā, kuras platība tagad ir 2,8 hektāri, iekļāva arī parku ar neiztīrītiem dīķiem, nesakārtotiem celiņiem un apgaismojumu. Palielinot teritoriju gandrīz dubulti, tās uzturēšanai nepiešķīra ne santīmu. Kad sāku strādāt, no pilsētas zemes ierīkotāja saņēmu skolas uzturēšanai nepieciešamo zemes plānu. Tur norādītie 1,63 hektāri pilnībā atbilst visām skolas vajadzībām, skolai nevajag ne dīķus, ne parku.

1996. gada oktobrī uzrakstīju domei iesniegumu ar vairākiem jautājumiem un lūgumu pārskatīt minēto lēmumu, pieaicinot arī mani. Atbildi neesmu saņēmis līdz šai dienai," stāsta skolas direktors.

Strādā gan bērni, gan pieaugušie

"Šeit nostrādāju 6 gadus un ar pilnu atbildību varu apgalvot - bērni ļoti daudz dara skolas apkārtnes sakopšanā," teica bijusī dārzniece Kristīne Zgirska. Viņa un tagadējā dārzniece Agija Eglīte stāsta un rāda albumus, kā pamazām sakārtota apkārtne, kā šajā darbā iesaistījušies gan skolēni, gan pedagogi, gan bērnu vecāki. Teritorija sadalīta sektoros, kurus katra klase regulāri kopj gan mācību laikā, gan vasaras praksē.

"Vēstuļu autores atceras skolas parku pirms vairāk nekā 30 gadiem. Šajā laikā daudzi koki ir pārauguši, tāpēc 3 - 4 gadus cītīgi zāģējām vecos, lai veidotu ainavu. Pirms 15 gadiem vēl skaistie košumkrūmi ir pārauguši, to vietā tagad ir puķu dārzs. Vecā ābeļdārza vietā ierīkots zaļš mauriņš," stāsta dārznieces. Bet direktors par palīdzību saka lielu paldies vecākiem, īpaši Jānim Bertrānam, kas pirms dažiem gadiem ar mežsaimniecības tehniku nozāģēja un izveda vecos, nokaltušos kokus, kas bija kļuvuši pat bīstami. Skolai nav atbilstošas tehnikas šādu darbu veikšanai, nav arī naudas nomāšanai.

Lai izmaksas būtu lētākas, absolventi skolai dāvina mūžzaļos augus. Sēklām naudu atlicina no saimniecības naudas, dārzniece stādus audzē gan savās mājās, gan pie radiem.

Direktora vietnieks Juris Ķiģelis rāda gaužām nolietojušos tehniku. Pirms trim gadiem skolas 95 gadu jubilejā dome uzdāvināja zāles pļāvēju, kas izmantojams tikai horizontālu virsmu pļaušanai. Bet vairāk nekā hektāru lielajā zālienā ir daudz stāvu nogāžu. Bez tam pļāvējs, kuru paši saviem spēkiem uzlabojuši, lai tik bieži neplīst, diezin vai šo gadu izvilkšot. Nesen kārtējam remontam iztērēti 20 Ls.

Ko darīt ar dīķiem?

Skolas bijusī direktore Klāra Ratniece atceras: "Kad 1982. gada rudenī sāku strādāt, akmensdārzu ap dīķiem vairs nebija, bet piekraste pamazām sāka pārpurvoties. Saimnieks ar zēnu palīdzību raka grāvīšus, lai novērstu pārpurvošanos.

Man izdevās sarunāt mūsu meliorācijas uzņēmumu, lai viņi dīķi iztīra. Tehnika tā iegrima, ka ar citu tehniku nācās vilkt ārā. Pēc tam labi bija tikai kādu laiku.

1989. gada vasarā dīķi mēģinājām tīrīt paši ar grābekļiem. Tikko skolotāji iebrida dīķī, iegrima līdz jostasvietai. Dome iedeva gumijas laivu. Braucām arī ar plostu. Taču bērnus nedrīkstējām ne laist dīķī, ne uz plosta, jo tas bija pārāk bīstami. Dīķu tīrīšanā iesaistījām vecākus. Noregulējām arī meniķi, bet tad apkārtējo māju iedzīvotāji sāka sūdzēties, ka applūst pagrabi. Regulēšanu bija jāpārtrauc.

Šī vide ir bioloģiski aktīva, tāpēc dīķos būtu jānolaiž ūdens, jāsaber nedzēstais kaļķis, jāsakārto caurteka. Taču tie ir kapitāli darbi, kas prasa lielu naudu. Toreiz melioratoriem samaksāja rajona izpildkomiteja, daudz ko izdarīja arī sabiedriskā kārtā.

Pie dīķa bija sagāzti būvgruži, saimniecības priekšmeti - visu nevajadzīgo apkārtējo māju iedzīvotāji sameta parkā. Daudzas traktora kravas izvedām. Daži, redzot, ka mēs te tīrām, tūlīt izmeta citu drazu. Pavasarī bērniem liku uzvilkt cimdus, spaiņiem vien lasījām parkā samestos atkritumus un dedzinājām."

"Manuprāt skolai būtu jānodarbojas ar izglītības un audzināšanas jautājumiem, nevis KUK vai citu saimniecisko organizāciju funkcijām, kuru veikšanai mums nav arī naudas," uzskata A. Rudovics.

Piecūko apkārtni un zog

Pie skolas stadiona līdz pat vēlai naktij tusējas jauniešu kompānijas. Pēc tam šeit paliek izsmēķi, tukšas alkohola pudeles. Tas pats ir katlu mājas apkārtnē un skolēnu ierīkotajā atpūtas vietā parka nogāzē. Tukšās plastmasas alus pudeles dīķīšos arī nav sametuši skolēni.

"Esmu mutiski vienojies ar pašvaldības policijas priekšnieku, ka policisti katru vakaru iebrauks apskatīties, kas šeit notiek," stāsta A. Rudovics. "Noslēdzām līgumu ar KUK par aizslēdzamu konteineru uzstādīšanu, jo apkārtējo māju iedzīvotāji mūsu konteineros regulāri meta atkritumus. Bezpajumtnieki vēl konteineru saturu izrakņāja un visu atstāja turpat zemē.

Taču tas nav risinājums. Esmu bijis vairākās Eiropas valstīs. Tur mācību iestāžu teritorija ierobežota ar žogu. Mums ir kā iebraucamā sētā - katrs nāk un dara, ko grib. Žogu nevarēs ierīkot, pirms skolai piederošā zeme nav ierakstīta zemesgrāmatā. Neticu, ka tuvākajā laikā domei radīsies tam nauda."

"Ik pārdienas tusiņu vietās skolēni salasa divus maisus papīru un tukšo pudeļu. Vai viņiem tas būtu jādara?" vaicā dārzniece Agija.

Abas dārznieces ar lepnumu rāda paveikto. Un rāda tukšumus puķu dobēs. Uz kāda personīgo dārzu pārceļojis daudz kas no iestādītā, arī absolventu stādītās rozes.

"Mēs rododendrus ar stieplēm sējām pie zemes," atceras K. Ratniece. Bet A. Rudovics rāda 30-gadīgu tūju, kam pagājušajā rudenī nolauzts pusotru metru garš zars, kura vietā tagad rēgojas liels caurums. "Zini, cik lielu sodu uzlika vainīgajam?" viņš man vaicā un atbild: "Vienu latu. Izsmiekls!"