Māris Norvēģijā mācās aizmirst robežas

MĀRIS SKUJEVSKIS noteikti piesaista uzmanību. Ne tikai tādēļ, ka redakcijā ienāk basām kājām. Ir vērtīgi ieklausīties jaunā cilvēka atziņās, kuras guvis, dzīvodams Norvēģijā.

Tagad - koledžas otrgadnieks

Vēl būdams Saldus 2. vidusskolas 11. klases skolnieks, Māris 2001. gada pavasarī pieteicās organizācijas United World College rīkotā konkursā par tiesībām mācīties ārzemēs. Pēc divām intervijām viņš saņēma uzaicinājumu un nu jau gadu ir aizvadījis divgadīgā koledžā nomaļā vietā Norvēģijas rietumos.

"Pamatīgais lauku nostūris laikam izvēlēts ar nolūku, jo tur ir visraksturīgākā Norvēģijas vēsturiskā un kultūras vide," - tā Māris. "Esam jaunieši no 80 valstīm, un ir aptuveni 10 šādas skolas arī citās zemēs. Ideja, tās veidojot, laikam bijusi - ka, kopīgi dzīvojot un mācoties, dažādu nāciju jaunieši cenšas saprast viens otru. Lai nerastos pasaulē konflikti, jaunatne jāaudzina tādā garā. Un man ir tāda sajūta - tas noteikti palīdzēs. Dzīvot ir vienkāršāk, kad nav "jūsējo" un "mūsējo"."

Fotogrāfijas Māris nerāda, bet ir atnesis koledžas 2001./2002. mācību gada gadagrāmatu. Tajā attēlos un pierakstos - visi skolas notikumi un cilvēki. Pavisam skolā 200 audzēkņu, katru gadu ienāk 100 jaunu, viņu skaitā - viens no Latvijas. Māris tagad ir otrgadnieks. Jaunieši dzīvo 5 mājās līdzās skolai, katrai mājai - savs nosaukums, ik mājā ir 8 istabiņas, katrā - 5 iemītnieki. Gadagrāmatā "1. klases" istabiņām - pa lappusei, bet otrgadniekiem - katram ceturtdaļa lappuses. Tāds gods nākamgad tiks arī saldeniekam.

Prasīga mācību programma

Koledžā apgūst starptautisko bakalaura programmu. To beidzot, Māris iegūs izglītības dokumentu, kas Latvijā pielīdzināts vidējās izglītības dokumentam. Jāmācās ir diezgan pamatīgi - tie viņa vārdi. Ikvienam jāizvēlas seši mācību priekšmeti no sešām grupām.

1. grupa ir dzimtā valoda. Tā jāapgūst pašmācības ceļā pēc noteikta plāna. Sev līdzi Māris aizveda nepieciešamās grāmatas, kuras arī izlasīja. Latviešu valodā bija četri patstāvīgie darbi - divi mutiski komentāri un divas esejas. Komentārus esot ierakstījis kasetē un sūtījis uz Latviju. Vēlāk viņam pateica gala atzīmi.

2. grupa ir pirmā svešvaloda (Mārim - angļu), 3. - matemātika, kas tiek mācīta trīs līmeņos un visiem skolēniem ir obligāts mācību priekšmets. 4. grupa - dabas zinātnes, 5. - sociālās zinātnes, bet 6. - māksla, to varot arī neizvēlēties, bet, piemēram, fotografēt vai palīdzēt veidot koledžas avīzi.

"Vairākos mācību priekšmetos es turpināju mācīties par tēmām, kuras biju jau iesācis, bet - Norvēģijā māca dziļāk. Mācību process ir līdzīgs mūsu skolās notiekošajam. Ir 60 un 45 minūšu garas mācību stundas. Katru rītu sākam 8, pēc pirmajām divām stundām ir cepumu pauze, vēl pēc divām - pusdienas. Vakarā - vakariņas. Visas ēdienreizes - noteiktos laikos. Tā kā katrs izvēlējies savus mācību priekšmetus, tādu klašu, kā Latvijā, nav," - stāsta jaunietis.

Pēc stundām jāmācās patstāvīgi, īpaši daudz laika aizņem esejas. Ja Saldū bijis jāraksta 300 - 400 vārdu gari sacerējumi, Norvēģijā tie ir 800 - 1000 vārdu gari. Par mācību materiāliem neviens neraizējas - to ir pietiekami. Varbūt kādam jaunietim nepietiekot ar skolas stipendiju un gribas lielāku kabatas naudu, bet kopumā - jaunieši ar visu ir nodrošināti.

Skolotāji - personības

Arī skolotāji ir no dažādām valstīm un, tāpat kā skolēni, dzīvo koledžas pilsētiņā. Lielākā daļa esot vīriešu, skolotāju vecums - kā Latvijā, varbūt nav dažu tik vecu... Ir skolotāji, kas ieradušies vieni, ir arī ģimenes. Vieniniekiem piešķirti dzīvokļi, bet ģimenes dzīvo mājiņās. Skolotāji centušies pielāgoties apstākļiem - dažiem sievas strādā līdzās esošā rehabilitācijas centrā, kur atveseļojas slimnieki pēc sirds saslimšanām, muguras savainojumiem u.c.

Smaidīdams Māris stāsta par savu bioloģijas skolotāju - ļoti emocionāla, nav tāda, kā citi. Viņa mūžīgi uztraucoties par to, ka klase nekārtībā, bet, ja pazūd klases atslēga, tā noteikti viņai atgadījies...

"Mums ir baigi labais filozofijas skolotājs. No Indijas. Viņš nav tāds cilvēks, kas māca filozofiju, bet viņš ir filozofs pēc būtības. Ļoti gudrs, ieguvis augstāko izglītību gan filozofijā, gan ekonomikā. Pats mums stāstīja, ka vienā dienā aizgājis pie skolas direktora un pateicis - ka vairs negrib mācīt ekonomiku, bet grib mācīt filozofiju... Man filozofija patīk - tā ir interesanta un manā gadījumā robežojas ar psiholoģiju - es domāju par to, kā es domāju... Filozofija, manuprāt, ir impulss no ārpuses, tā pasviež interesantas idejas, domas," - saka Māris.

Jautri šovi un tusiņi

Pirms uzsāk mācības, augusta beigās jaunajiem skolēniem vispirms ir tā saucamā iepazīšanās nedēļa. Tajā ved uz tuvāko pilsētiņu, liek atvērt bankas kontus, kuros skola ieskaita stipendijas, iekārtojas istabiņās un iepazīst kaimiņus. Notiek pirmais tusiņš. Galvenie skaidrotāji un izrādītāji esot otrgadnieki.

Un tā visu gadu - ārpus stundām nepārtraukti kas notiek - spēj tikai lasīt uz informācijas dēļa - te demonstrē filmu, te ir sanāksme, te vingrošanas grupas nodarbība... Tādēļ nav nemaz vienkārši - paspēt visu mācībās un būt arī sabiedriski aktīvam. Visiem obligāta aktivitāte ir sociālais darbs, palīdzība. Māris reizi nedēļā dodas uz rehabilitācijas centru un palīdz personālam iznēsāt tabletes vai darīt citus darbus. Bet kāds cits skolas biedrs iet ciemos pie bēgļu ģimenes.

"Mums obligāts ir arī darbs vasaras skolā. Ierodas norvēģu bērni, apmēram 5. - 9. klases skolēni, iekārtojas īpašās mājiņās, un mēs esam viņu instruktori. Vasaras skolā gan airē fjordā, gan brauc ar velosipēdu, gan rāpjas klintīs. Protams, papriekš iemācījāmies paši to darīt.

Tradicionālu deju vakaru koledžā nav, bet sestdienās vienā mājā, ko varētu dēvēt par skolas kultūras namu, skan mūzika un pulcējas skolēni. Īpaši tiekot gaidīti šovi, kas notiek laiku pa laikam. Kad ierodas jauniņie, otrgadnieki pārģērbjas par meitenēm - lai atbraucējus šokētu. Ir pirmkursnieku šovs, kurā uzstājas tikai viņi - dzied, spēlē teātri, parodē -, ir vēl citi jautri vakari. Māraprāt, tajos visvērtīgākais - ja kāds, piemēram, dejo Indonēzijas dejas, viņš pats noteikti ir no šīs zemes un priekšnesumu izpilda tā, kādam tam jābūt.

Ārpusstundu pasākumi palīdz ātrāk iejusties jaunajā vidē, sadraudzēties un sarast. Māris apgalvo - krīzes laiku, kad ļoti gribas uz mājām, viņš neesot izjutis. Vienīgās dīvainās izjūtas saistījušās ar svešo vidi - viss ir pilnīgi savādāks, nekā bijis iepriekš. Bet pēc trim mēnešiem apkārtne un cilvēki kļuvuši par savējiem.

Ar ģimeni viņš var ātri un labi sazināties - caur e-pastu.

Noteikta kārtība

"Būtībā - tā nav skola, mēs tur dzīvojam. Viss notiek uz vietas - kopā mācāmies, kopā darām un dzīvojam. Tāpēc, kā jau nelielā kolektīvā, arī klīst baumas. Interesanti uzzināt, ko dažreiz runā arī par mani," - smejas Māris.

Pagājušajā gadā viņa istabiņas biedri bija no Zimbabves, Islandes, Itālijas un Bolīvijas. Šogad būs cita kompānija, jo skolas vadība ik gadu istabiņas "sajauc". Kā - to neizvēlas skolēni. Mājiņās ir sava kārtība, savi pienākumi katram. Jātīra istabiņas, jātīra visa māja, jāmaina gultasveļa... Bet lielajā pavasara tīrīšanā visi jaunieši apkopj arī pilsētiņas namu apkārtni.

Latvijas klimats un Norvēģijas odi

Uz Norvēģijas rietumiem brauc tūristi, lai jūsmotu par fjordiem. Bet klimats, saka Māris, esot līdzīgs Latvijas apstākļiem, jo tuvumā ir jūra. Vienīgi - odi tur neesot tādi, kā Latvijā, bet gan maziņi, nejauki. Tos grūti pamanīt un noklapēt.

Aptuveni 30 māju lielā koledžas pilsētiņa iekārtojusies fjorda malā. Visapkārt - kalni. Aizvadītā ziema nav bijusi barga, bet sniegs, protams, bijis. Slēpošanas nedēļā visi pirmā gada skolēni sakravājuši mantiņas un devušies uz vecu viesnīcu kalnos. Viena bijusi distanču slēpošanas diena, kāda cita - slaloma diena, vēl citā gājuši pārgājienā. Sakiet, ka to piedzīvot nav interesanti!

Ar visām dīvainībām

Māra āriene viņu atšķir no citiem vienaudžiem, tāpēc jautāju - vai viņš tāds brīvdomātājs jau aizbrauca uz Norvēģiju vai arī par tādu tapis koledžā? "Noteikti es mazliet izmainījos, tomēr, man liekas, es visu laiku mazliet atšķīros no citiem. Bet - katrā ziņā es nejūtos tik neērti par to, ka izskatos savādāk. Kādreiz tā nebija," - tik atklāta ir atbilde. "Koledžā visu laiku tu dzīvo kopā ar citiem un iepazīsti viņus kā cilvēkus. (Nav kā šeit, Saldū, kur skolēnu varētu arī nepazīt.) Un - cilvēki sāk viens otru pieņemt ar visām viņu dīvainībām, kādas nu katram ir. Piemēram, viens puisis jau pirmajās nedēļās skolā bildināja savu skolas biedreni...

Katrs mēs ierodamies ar savu kultūras un nacionālo bagāžu, tāpat - reliģiju. Laivu mājas otrajā stāvā ir "klusuma istaba". Tur iet gan musulmaņi, gan citu konfesiju pārstāvji un vai nu lūdz, vai meditē, vai lasa Svētos Rakstus. Neviens te netiek šķirots."

Skolēniem ir saskarsme arī ar norvēģiem - vairāki skolotāji ir vietējie, tāpat iznāk sastapt rehabilitācijas centra cilvēkus. Skolēniem ir arī īpaša programma, kurā viņus iepazīstina ar Norvēģijas kultūru un tradīcijām, un tās laikā jāsastopas ar norvēģiem. "Vai viņi ir līdzīgi latviešiem?" - man atjautā. "Tur dzīvojot, grūti pateikt - "viņi". Katru sāk uztvert kā cilvēku. Tas, ka mēs runājam savādāk vai esam atbraukuši no citas valsts, ar laiku aizmirstas."

Bez rāmjiem...

Māris atkal aizbrauc. Varbūt pārradīsies Ziemassvētku brīvlaikā. Ko darīs pēc gada, tagad viņš vēl nezina. "Varbūt mēģināšu pieteikties studēt ārzemēs, bet nav tik vienkārši - dārgi, un tas nozīmē, ka jāizcīna stipendija. Ja neizdosies, tad es noteikti studēšu Latvijā, bet tieši ko... Nezinu."

Lai iegūtu vidējo izglītību, viņš būs mācījies papildu gadu, bet pats uzskata - Norvēģijas gadi ir vērtīgs laiks. "Mācību ziņā noteikti būšu guvis labas angļu valodas zināšanas, arī citus priekšmetus labi iemācījies. Bet... man ir izmainījusies attieksme - es labāk un brīvāk varu saprasties ar cilvēkiem. Kad koledžā ierados, bija 200 nepazīstamo. Gribi - negribi, ar viņiem jādzīvo kopā, un attiecības izveidojās nemanot. Ir jābūt draudzīgam, citas izejas vienkārši nav. Es ieguvu daudz draugu."

Vēl aizbraucot ir zudis pāris robežu. Sadalījuma "Latvija un pārējā pasaule" Māra apziņā vairs nav. Tāpat kā mūsu noteiktie standarti - ka jāmācās vidusskolā, pēc tam - augstskolā, bet tad jāsāk strādāt... "Dzīvojot tādā vidē, kurā esmu es, tas vairs neliekas tik svarīgi. Dzīvē ir daudz plašākas iespējas. Jā, tās uzliek lielākus pienākumus - ja es varu izvēlēties daudz vairāk, tad kādēļ es daru to, ko es daru?..."