"Katrā pilī ir kaut kas īpašs."

"Par iztērēto naudu mēs noteikti būtu varējuši aizbraukt ekskursijā uz kādu Eiropas valsti. Bet nenožēloju - citas tik skaistas vasaras man nebija bijis," - saka Saldus pilsētas ģimnāzijas direktore Silvija Gūtmane.

Kopā ar draugu Salvi Štrikmani viņa iesaistījās akcijā "Apceļo Latvijas pilis!" un krustām šķērsām izbrauca mūsu zemīti. Abi man stāstīja, ko redzējuši. Gribat, lai arī jūs iekārdina braukt un piedzīvot? Lūdzu, sēdieties man blakus Silvijas mazās vabolītes aizmugures sēdeklī un iedomājieties, ka ir jūlijs...

Apskata visu

Sākums? Mazliet traks - braukuši uz Bauskas Shell degvielas tanku pēc pluspunktiem un iebraukuši Rundālē. "Vakars, neviena cilvēka, riet saule, un ļoti skaistas bezdelīgas..." - atceras Silvija. "Tad arī radās ideja iesaistīties piļu akcijā. Mājās pārbraukuši, meklējām informāciju internetā, zvanījam izziņu dienestiem, nopirkām akcijas bukletu, un ceļojumi sākās."

Tagad abi prāto - varbūt vajadzēja braukt lēnāk, vairāk padzīvoties ceļā. Bet - "iegājuši" azartā... Un vēl - vairākās vietās jautāts, vai kaut ko arī gribēs skatīties. Acīmredzot - ir cilvēki, kuri akcijā piedalās tikai zīmodziņa dēļ, samaksā naudu, bet neko neskatās. Tātad - ar dumju azartu. Saldenieki visās pilīs un muižās gribēja arī redzēt. "Katrā pilī ir kaut kas īpašs, katra ar kaut ko palikusi prātā," - saka Silvija. Ja ēkas nebija, apmeklējuši novadpētniecības muzeju - visu, ko vien rādīja un ko varēja redzēt. Tas esot lielais ieguvums, jo nobraukt benzīnu tikai zīmoga dēļ... Attieksmes ziņā tas esot lēti.

Kad ir interese, izdodas uzzināt arī iepriekš nezināmo. "Man kā vēsturniecei," - Silvija smejas, "nebija zināms viss par ģerboņiem. Tie tika veidoti noteiktās krāsās. Bet, ja pie muižas vai pils ir vienkrāsains ģerbonis, katrai krāsai pēc heraldikas likumiem atbilst savs simbols. Piemēram, kvadrāts - melnā krāsa, aplīši - zelta, svītras - sarkanā utt. Katrai krāsai - sava zīme. To mēs uzzinājām Arendoles muižā. Citur par to nestāstīja. Tāpēc braucieni deva lielāku interesi par pilīm un muižām. Un tagad - vienalga, uz kurieni ved ceļš, muižām un pilīm garām neaizbraucam, vismaz tās apskatām no ārpuses."

Ceļotāji gatavo atskaiti Piļu un muižu asociācijai, jo vēlas piedalīties akcijas noslēgumā Cesvaines pilī. Uzrakstījuši savu piļu topu. Lielos vilcienos abi vienojušies, ka 1. vietā - Bīriņu pils, 2. - Cesvaine, 3. - Ventspils, 4. - Jaunpils, 5. - Jaunmokas. Visas ir pietiekami labi uzturētas un arī finansētas pilis, bet - noteicošais noteikti esot cilvēki, kas tajās strādā. Salvis un Silvija balso par Blankenfeldes muižas gidi, kas savu darbu dara ar lielu sirsnību un mīlestību.

"Šajā Jelgavas rajona muižā ir daudz vēsturisku lietu, ir īpaši iekārtota istaba ar kroņa lukturi. Tagad tas pielikts otrādi - kādreiz sveces lika uz augšu, bet mūsdienās elektriskās spuldzes - uz leju," - skaidro Salvis.

Labs un interesants gids bija arī Preiļu rajona Arendoles muižā. Kaut arī lielu maksu paprasījis (jo ceļotāji ieradušies dienā, kad muiža nav atvērta), tur paticis. Un galugalā - kādēļ lai pils pārvaldnieks neprastu pelnīt? Nama atjaunošanai nepieciešama nauda.

Pirmā nakts - baiļu nakts

Pa Kurzemi izbrauca no mājām, atgriezās mājās. Vidzemē saldenieki nakšņojuši pie radiem, bet Latgalē - brīvā dabā. Pirms tam ezerzemē jautājuši, vai nav bīstami nakšņot, kur pagadās. Saņēmuši atbildi - nē, ir ļoti droši. Bet Silvijai vienalga pirmā nakts teltī bijusi bez miega - katrs troksnītis licis celties un iet skatīties, vai kāds neskrūvē automašīnai riteņus, vai to jau nenes prom. Bet - ir taču pasaulē vēl cilvēki, kas parkā atpūšas un pastaigājas...

"Trīs naktis nakšņojām teltī," - stāsta Silvija. "Varu teikt pavisam droši - ja nebūtu skolotāja Normunda Svētiņa, kurš pa telefonu man mācīja telti uzsliet, tad mēs būtu nakšņojuši mazā vigvamā. Tā arī viņam teicu: vai nu brauc šurp uz Atašieni, vai stāsti, kas jādara. Abi ar sievu mācīja, kā nospriegojama modernā telts. Un iemācījos..."

Lai makšķerētu, ir jāpērk atļauja, bet, kad saldenieki Latgalē jautāja, vai drīkst makšķerēt, viņiem pretjautāja: "Kā, vai tad makšķerēšana būtu aizliegta?"

"Esmu secinājusi - negribu dzīvot nekur citur, kā Kurzemē. Jo es drusciņ vīlos Latgales laipnībā. Vienmēr saka, ka tur laipni cilvēki... Acīmredzot mēs nesatikām laipnākos. Tas gan attiecas uz tirdzniecību, apkalpojošo sfēru. Pilīs bija mīļi un labi cilvēki. Cik laimīga biju atgriežoties, kad Pļaviņās satikām pirmo smaidīgo pārdevēju! Tāpēc - lai ko saka par kurzemniekiem (ka esot lepni un iedomīgi), mēs vismaz ārēji esam laipnāki," - tā Silvija.

Piektais gads raksturo muižkungus

Pirmais brauciens - Jaunpils un Jaunmokas. Jaunpilī ir būts vairākreiz, tur apskatīja medību trofeju izstādi un satika pils saimnieci Bertu.

Jaunmokas - grezna pils. Tās īpašnieki ir mežsaimnieki, viņiem ir nauda, ko ieguldīt uzturēšanā. Pils 3. stāvā ir bagātīga meža izstāde. Acīmredzot ar fotoelementiem - kad tuvojas kādam noteiktam putnam, atskan viņa balss vai citas dabas skaņas.

"Jaunmokās mums ļoti patika apgleznota podiņu krāsns. Un pirmās pilis arī noteica mūsu mērauklu, ja tā var sacīt, jo vēlāk tieši krāsnīm pievērsām vērību arī citviet," - skaidro Silvija.

Salvim atkal topjautājums bijis par 1905. gada nemieriem - vai muiža ir dedzināta? Ja saimnieki bijuši labi, ēkas nav dedzinātas. Tādi bija Jaunaucē - tur gan 5. gadā bija nemieri, bet saimnieks bijis tik gudrs, ka nemierniekus ievedis vīna pagrabā, piedzirdījis, un tā nemieri noplakuši. Jaunauces gide stāstījusi: "Vietējie uzsēja sarkanu lakatu vai uzģērba sarkanu kreklu - un visa revolūcija."

Bet vislabākais kungs bijis Bīriņos. Viņš rūpējies, lai zemnieki nestrādātu vairāk par četrām stundām dienā, un viņam, vēl dzīvam esot, vietējie gribējuši uzcelt pieminekli. Kungs gan iebildis - lai ceļ pēc nāves. Pili pat nav mēģinājuši iet dedzināt.

"Bīriņi bija mūsu 3. pils, ar kuru uzsākām Vidzemes braucienu. Daudzviet par gidiem vasarā strādā skolēni, arī šeit bija jauna gide," - atminas Silvija. "Bīriņi ir labi uzturēta prezentācijas pils. Mums bija izdevība apskatīt jaunlaulāto apartamentus. Sakopta pils, privātīpašums. Te interesantas kapenes, kuras padomju laikos diemžēl spridzinātas. Varbūt padomju varu satrauca, ka no paaudzes uz paaudzi vietējiem tiek nodota informācija par labo muižkungu?"

Katvaros liepas aug otrādi

Pēc Turaidas - Veselavas muižā. Ar to saistīts piedzīvojums - uz Veselavu braukuši trīs reizes. Jā, un cepuri nost šīs muižas gidei, kas diezgan nekoptu vietu pratusi atainot tā, ka, ja aizver acis un neredz, liekas - tas nu gan ir kaut kas. Viņas darbs bijis perfekts.

Veselavā ir novada muzejs, bet namā ir nepieciešams ieguldīt daudz līdzekļu, lai to atjaunotu. Atmiņā palikuši īpatnēji dūmeņi, kādus citur neredzēt. Tie ir milzīgi lieli un slīpi. Kā pa tādiem plūst dūmi?

Ceļā - Ungurmuiža. To pamatīgi remontēja, bet braucēji ielavījušies un iekšieni apskatījuši. Ir labi saglabājušies sienu gleznojumi. Kādreiz, kad māju izremontēs, tā noteikti būs ļoti skaista. Atmiņā lielie Ungurmuižas ozoli. Pie viena Salvis nofotografējies, un tagad pats smejas - attēls ar pigmeju un ozolu. Tik lieli koki šajā pusē.

Katvaru muižā skola. Tāpat kā citviet, kur skolas, ēka pamazām vien zaudē sākotnējo izskatu, jo pārtop un tiek pielāgota skolas vajadzībām. Kultūrvērtību nozīmē - nabadzīgāka. Bet parkā savulaik liepas iestādītas ar saknēm uz augšu. Interesantais eksperiments izdevies - koki ir ieauguši, un tagad saknes pārlapojušās.

Limbažos var apskatīt pilsdrupas un novadpētniecības muzejā izstādi. Pilsdrupas cenšas atjaunot, vārti jau uzbūvēti. Silvija centusies nofotografēt Limbažu kaķi. Bet, kad uztaisīta fotogrāfija, tajā nez kāpēc redzama pussagruvusi māja, bet kaķis - mikroskopiski mazs.

Limbažu piedzīvojums ir tāds. Bieži nācās satikties ar līdzīgiem ceļotājiem, tāpēc vieglāk kādam "iesēsties astē" - lai aizved uz nākamo apskates vietu. Tā saldenieki izdarījuši Katvaros. Bet, izrādās, izvēlējušies nepareizu automašīnu, kas tik ilgi līkumojusi pa Limbažiem, līdz beidzot iebraukusi mājas pagalmā. Bet tos, kurus gribējuši "izsekot", satikuši pilsdrupās. Izrādās, viņiem cita automašīna...

Kurina viduslaiku pavardu

Jāatgriežas Kurzemē. Ēdolē divreiz - pirmoreiz aizbrauc pirmdienā, kad pils nestrādā. Ko nu? Apskata Rūķīšu ozolu, izstaigā parku. Otrreiz jābrauc, lai ieietu pilī. Pils tiek atjaunota, un cilvēki dara, ko var, bet var redzēt: naudas nepietiek. Skaists ir skats no Ēdoles pils skatu torņa.

Ventspilī pat muzeja biļetes ir tik glītas, kādu citur nav. Muzejs - augsta līmeņa informācijas glabātuve. Katram tur patīk "paspēlēties" ar datoriem. Ar sensoru palīdzību dabū tekstus, ko gribi lasīt, attēlus, ko redzēt. Datoros visa vēsture - gan par muzeju, gan pili, gan Ventspili. Muzejā ir arī kameras, kas filmē stāvlaukumu, tāpēc var apskatīt pats savu mašīnu.

"Šis ir vienīgais muzejs, kurš piemērots, lai tajā iekļūtu arī invalīdi ratiņos. Ir lifts un padomāts par cilvēku līdz pēdējam sīkumam. Šīs ērtības neaizvaino, tādām būtu jābūt katrā vietā," - stāsta Silvija. "Man ļoti patika lielais manteļskurstenis. Kad pilī svinot viduslaiku svētkus, pavardā kurina uguni, uz tā liek lielu katlu. Jā... lielas naudas - lielas iespējas."

Saldumā beidz savu dzīvi...

Arī Tiņģerē ir pamatskola. Izrādās, taisot remontu, skolā uzieta veco laiku tāfele. Tā bijusi iemūrēta kā starpsiena. Tagad krāsotā dēļu tāfele ir skolā goda vietā. "Iespēju te ir visai maz. Diezgan bēdīgs skats - teikšu, kā ir," - tā ģimnāzijas direktore. "Kad ieraudzīju, ka tur sporta zāle smieklīgi maza - mūsu klases lielumā, ar maziem basketbola groziņiem -, sapratu: mums nav, par ko raudāt. Kā citur mācās..."

Tukums - smukums. Tur var paciemoties muzejā. Maketā, kas griežas, attēlots Tukums trīs vēsturiskos laikos.

Durbes pilī laba izstāde - apkopoti materiāli par visām rajona pilīm un muižām. To ir 34. Arī citos rajonos nav īpaši mazāk, jo zeme tika sadalīta muižām, tikai - nav šī apkopojuma redzamā vietā. Tepat ļoti bagātīgs senlietu muzejs, kurā savākti visneiedomājamākie priekšmeti. Sākot no lapseņu ķeramajiem traukiem... Tie ir kā ovāli svečturi ar sīrupa trauku apakšā - lapsenes ielien un saldumā beidz savu dzīvi.

Muižkunga seifu neaizstiept

Mūsu rajona Jaunauce - 14. pils. Ļoti laipni ārpus darba laika uzņēma tagadējā Jaunauces pamatskolas direktore Ingūna Balcere, izstāstīja sīki un interesanti. Pils "nagla" - jau pieminētais vīna pagrabs revolūcijas sakarā. Uzmanības vērti skolā ir zālītes ovālie griesti. Analogs ir Mežotnes pilī, bet tur tie jau modernizēti, atjaunoti. Jaunauces pilī ir liels metāla seifs. Salvis tā durvis atvēris tikai ar lielām grūtībām - tik droša glabātava bijusi muižkungam. Tagad tajā ieliktas skolas vērtības. Pilī īpatnēji logu aizveramie, bet, ja gide nepievērstu uzmanību, tos nepamanītu.

"Ļoti zinoša bija arī Vadakstes gide. Pilī - skola. Es sen nebiju Vadakstē bijusi, un man šī vieta patika ar savu sakoptību - centrā dīķītis, kokgriezumi..." - priecājas Silvija.

Ceļojums nebeidzas.