"Policistam ir ļoti daudz jāzina."

ULDIS ŠĒNS ir no tās paaudzes, kas Saldus policijā darbu uzsāka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un ko šobrīd pelnīti dēvē par kolektīva pamatkodolu. Daudzi no viņiem tagad jau atbildīgos amatos.

Ulda Šēna vārdu pēdējos gados atceros pieminam ik reizi Policijas dienā, kad izsaka atzinību labākajiem.

Uzrauga un konvojē

"Pirms astoņiem gadiem darbu policijā sāku kā īslaicīgās aizturēšanas izolatora kārtībnieks," atceras Uldis. " Tas bija laiks tūlīt pēc Policijas akadēmijas."

Tagad Uldis ir konvoja vecākais. Viņa pienākums, sadarbojoties ar sardzes pulku, organizēt arestēto eskortēšanu uz izmeklēšanas cietumiem, uzraudzīt izolatoru, sekot, lai aizturētajiem nebūtu aizliegtu priekšmetu, lai netiktu izdarīti kādi likumpārkāpumi. Kā konvoja vecākajam Uldim Šēnam jāgādā par arestēto aizvešanu uz tiesu, pašam arī jāpiedalās tiesas sēdēs. Bet dežūrdaļas darbinieku atvaļinājumu laikā nākas izpalīdzēt, viņus aizvietojot.

Kādēļ šāda izvēle - darbs policijā? Uldis atzīst, ka sākumā viņu vairāk interesējis militārais dienests. Bet radusies iespēja iestāties Policijas akadēmijā, tajā arī uzņemts, un tā tas sācies. Šobrīd mainīt gan neko nevarot, arī pilnībā pabeigt akadēmiju ne, - jāgādā par ģimeni, jāaudzina bērni. Varbūt kādreiz...

Uldis smaida, atceroties savus jaunības priekšstatus par policista darbu. "Domāju: viss ir vienkāršāk. Tikai jāķer un jāaiztur. Bet izrādījās, ka policistam ir ļoti daudz jāzina. Vispirms jau likumdošana, kas turklāt nepārtraukti mainās. Jātiek tam visam līdzi, jāmācās. Jāievēro visas jaunās instrukcijas, pavēles, kas nāk no Rīgas."

Nepieļauj bīstamas situācijas

Pēdējā laikā izolatorā visbiežāk nonāk 70. - 80. gados dzimušie, tātad pārsvarā jauni cilvēki. Kādreiz vairāk bijis to, kas reiz jau sēdējuši. Ir mainījusies arī aizturēto izturēšanās. Tā kļuvusi brīvāka, ir lielākas iespējas sūdzēties, ja kas nav pa prātam. Aizturētais var atļauties vairāk nekā agrāk varēja iedomāties. "Mēs līdz ar to - mazāk. Ir jāprot atrast vidusceļu," rezumē Uldis.

Izolatora darbinieki savus pienākumus veic, neizmantojot šaujamieroci. Ja izolatorā konstatē ko nelikumīgu vai jānovērš ļaunprātīga nepakļaušanās, atļauts lietot tā saucamos speclīdzekļus - stekus, asaras izraisošas vielas u. tml. Uldim pašam nav bijis jāpiedzīvo tādas situācijas, dežurantiem - gan. Ne viens vien aizturētais esot gudrojis, kā dežūrdaļai izskriet cauri. Bet izolators tagad esot vairāk nodrošināts, iespēju izbēgt - līdz ar to mazāk.

Arī pielietot šaujamieroci savos astoņos darba gados Uldim Šēnam par laimi neesot nācies. Tādas vajadzības arī viņa kolēģiem nav bijis. Par šaudīšanos un bēgšanu pirms daudziem gadiem dzirdēti tikai nostāsti.

Cilvēciski visnepatīkamāk esot tad, kad izolatorā ievietots kāds Uldim pazīstams cilvēks, kas ilgāku laiku nav satikts. Dažs cenšas pazīšanos izmantot. Bet gadoties arī, ka uz ielas pēkšņi laipni sveicina kāds it kā svešs cilvēks, kurā tikai ar grūtībām var atpazīt pirms ilga laika izolatorā bijušo. Tātad ļaunu prātu uz policistu tomēr netur. Uldis neatceras gadījumus, kad 10 pazīšanās dienas (tik ilgi arestētie uzturas izolatorā) būtu kaut kādā veidā viņam zīmīgi atgādinātas. "Cik zinu, neviens vēl nevainīgs nav notiesāts," ir pārliecināts Uldis. " Gadās, protams, ka arestētais paliek pie sava, kaut pierādījumi ir pret viņu."

Šīs profesijas cilvēkiem nākas sadzīvot ar apziņu, ka policistu jau neviens nemīl. "Neviens nav laimīgs, kad pie mums nokļūst," piekrīt Uldis. "Bet darbs ir darbs. Katrā profesijā ir kaut kas nepatīkams. Taču, kad esi darbu labi un pareizi izdarījis, kad neviens nesūdzas par tevi, tad ir prieks par visu. Man ir labas attiecības ar sardzes pulku, prokuratūras un tiesas darbiniekiem. Sadarbojoties ir arī rezultāti."

Cer, ka būs labāk

Tā kā Uldim darbs tāds, ka gandrīz katru dienu jābūt policijā, ģimenē mājas rūpes šobrīd galvenokārt uz sievas Santas pleciem. Izvadāt dēlu Sandi no mājām Brocēnos uz Saldus sākumskolas 1. klasi, bet meitu Kitiju - uz sākumskolas Sprīdīšiem un vakarā atkal sagaidīt mājās nemaz nav vienkārši. "Kad bērni paaugsies, gan jau viss iegrozīsies citādāk un arī sieva varēs strādāt. Tad arī vajadzību būs vairāk un ar vienu algu vairs nevarēs iztikt," atzīst Uldis.

Katrā brīvā brīdī Uldis cenšas būt kopā ar ģimeni, aizbraukt uz jūru vai kur citur. Tās ir patīkamākās atmiņas par vasarām. Daudz laika paiet, arī palīdzot vecākiem lauku saimniecībā.

Domājot par nākamo gadu, Uldis vispirms runā par cerībām, ka varētu uzlaboties finansiālā situācija gan valstī, gan policijā. Vai piepildīsies iekšlietu ministra nesen dzirdētie dāsnie solījumi saldeniekiem, būs redzams pēc Jaunā gada.

Uldis priecājas, ka decembrī policistiem par vieniem svētkiem vairāk. Policijas diena ik reizi kolektīvā tiekot jauki atzīmēta. Un nemaz īpaši neesot jāskumst, ja kādos no gada nogales svētkiem iznāk strādāt. Skaidri zināms, ka vismaz vieni svētki būs brīvi.

Kas noteikti nepieciešams, lai par savu dzīvi varētu teikt kā tajā populārajā latviešu seriālā - "Viss kārtībā"? Uldis atbild, ilgi nedomājot: "Iespēja ģimeni pienācīgi nodrošināt, izskolot bērnus un lai būtu darbs. Tas ir vissvarīgākais. Būs darbs - būs arī viss pārējais."

Kolēģiem savas profesijas svētkos Uldis Šēns novēl: "Mazāk nepatīkamu notikumu, vairāk prieka. Nenokārt galvu, un - uz priekšu!"