"Gadiem ejot, darbā gūstu arvien vairāk gandarījuma."

Nākamnedēļ savā vārda dienā arī dzimšanas dienu svinēs SIA "Saldus medicīnas centrs" rīkotājdirektors jeb, vienkāršāk izsakoties, Saldus slimnīcas un poliklīnikas vadītājs AGRIS SKUJEVSKIS.

Dzimšanas dienai šogad mazliet citādāka pieskaņa, jo skaitlis ir apaļš - 50. Jubilejas priekšvakarā vienmēr kustībā esošo un enerģisko dakteri izdevās uz stundu atraut no nebeidzamajiem darbiem un parunāties. Šoreiz - vairāk par dzīvi un nezūdošām vērtībām. Kaut gan pavisam apiet darbu arī nevarēja, jo ārsta profesijā A. Skujevskim rit jau 24. gads. Un visi pavadīti vienā darba vietā - Saldus slimnīcā un poliklīnikā.

Vai mēdzat skaitīt savus gadus?

- Kad biju jaunāks, dzimšanas dienu gaidīju, taču vairāk - kā svētkus. Gadiem ejot, pašu dzimšanas dienu gaidu mazāk, jo diemžēl tas cipars paliek arvien lielāks. Darba steigā gan par to nav laika domāt. Bet brīvākā brīdī, kad uznāk tāds filozofisks noskaņojums, iedomājos arī par saviem gadiem. Varbūt ne tik daudz par to, kas šajā laikā padarīts un ko vēl vajadzētu izdarīt, bet gan apmēram šādā virzienā - lai ko arī gribētos izdarīt, laika tomēr palicis mazāk, nekā jau nodzīvots.

Bieži mēdz teikt, ka vīrietim ap 50 gadiem sākas otrā jaunība. Vai tā ir?

- Visbiežāk ar otro jaunību saprotam izpriecas un tamlīdzīgas darbības. Tādā veidā man šī otrā jaunība neizpaužas. Drīzāk gan velk uz visādām aktivitātēm - sports, ekskursijas, izbraucieni. Man pat šķiet, ka neesmu mainījies. Brīžam gan pats pie sevis nodomāju - nu ko es bāžos bērnu un viņu draugu sarunās, mēģinu būt viņu vidū, varbūt tomēr vajadzētu atiet maliņā... Bet pārējā gan nē. Šogad atvaļinājumā bijām Šveicē. Ar deltaplāniem gan nelidoju, bet instruktora pavadībā pa kalnu upi lejā nobraucu. Izmēģināju arī braucienu ar velosipēdu. Varu teikt, ka arī 50 gados dzīve turpinās.

Nosauciet piecas jūsu dzīvē lielākās vērtības, sākot no svarīgākās.

- (Pailga pauze). Jautājums, kas liek padomāt. Pirmajā vietā ir bērni, tur pat nav jādomā. Otrā vietā - vecāki. Trešā un ceturtā - darbs un ģimene. Nevaru pateikt, kura svarīgākā. Tas ir kā sportā, kad vieta ir dalīta un punkti ir vienlīdzīgi. Piektā vietā es liktu labklājību. Uzsvars nav likts uz naudu un mantu, kaut arī materiālā puse nav mazsvarīga. Bet šeit es vairāk domāju saskaņu ar tuvajiem cilvēkiem - saticību, mīlestību, jūtas, rūpes vienam par otru. To visu domāju, minot labklājību.

Kāpēc izmācījāties par ārstu?

- Nav man bijis, kā parasti saka, - bērnībā kaimiņos dzīvojošs draugs sasita kāju, es gribēju to pārsiet, ārstēt un tamlīdzīgi. Esmu dzimis un uzaudzis pie jūras - Liepājā. Man, tāpat kā daudziem, bija sapnis braukt ar kuģiem un redzēt svešas zemes. Taču bija nelieli redzes sarežģījumi, tāpēc neticēju, ka varētu iziet veselības pārbaudi, lai tiktu jūrskolā un sasniegtu savu mērķi. Tad izdomāju, ka uz mērķi - redzēt pasauli un iegūt arī stabilu specialitāti (jo nebiju domājis visu mūžu braukt tikai jūrā) - varētu iet caur medicīnu. Gadiem ilgi savienojums - jūra un medicīna - bija manā zemapziņā dziļi iesēdies, bet pamazām jūra atvirzījās otrā plāksnē. Kļuvu par ārstu, bet jūra, kā katram liepājniekam, man palikusi sirdī.

Lai iestātos Medicīnas institūtā, bija labi jāmācās. Vai jutāties pietiekami stiprs?

- Nejutos, tāpēc arī pirmajā reizē neiestājos. Skolā mācījos labi. Taču katrā skolā ir stiprāki un vājāki priekšmeti. Manā skolā ķīmija nebija stiprais priekšmets. To arī apzinājos. Stājoties Medicīnas institūtā, ķīmija izrādījās klupšanas akmens.

Tātad pēc dabas esat neatlaidīgs, ja pēc pirmās neizdošanās neatmetāt ar roku?

- Milzīgi apveltīts ar šo īpašību neesmu. Taču padomājot un analizējot - jā, nopietnos jautājumos laikam esmu bijis neatlaidīgs, lai iecerēto sasniegtu. Ne tikai medicīnā.

Ja šodien būtu jāizvēlas profesija, vai atkal mācītos par ārstu?

- Zinot milzīgās nebūšanas medicīnas sistēmā, redzot no iekšpuses, kā tās izpaužas darbā, es stipri domātu. Kategoriski laikam tomēr nevarētu pateikt, ka neietu.

No ārsta esat kļuvis par iestādes vadītāju. Vai tad, kad piekritāt ieņemt šo amatu, gribējāt kaut ko pierādīt sev, citiem, vai bija vēl kāds cits iemesls?

- Noteikti gribēju pierādīt, bet ne sev. Es gribēju parādīt (un tam tiešām ticu ar sirdi un dvēseli), ka ar lielu darbu un neatlaidību pie absolūti nesakārtotās sistēmas slimnīca tomēr var izdzīvot un celties uz augšu. Man bija žēl, kā mēs šeit dzīvojām.

Vai ir kas tāds, ko jūs pats varētu mainīt, nerēķinoties ar sistēmu, finansu grūtībām, kas nav atkarīgas no jums?

- Strādāt tikai administratora un organizatora darbā nekad nebūtu piekritis, tāpēc joprojām arī ārstēju cilvēkus. Kad biju tikai ārsts, pašreiz moderno teicienu - komandas darbs - vairāk uztvēru kā frāzi, jo īsti to neizpratu. Vadītāja amatā esmu sapratis, ko nozīmē komandas darbs. Un ļoti gribu, lai arī visi šeit strādājošie to saprastu. Tāpēc jebkurai ierosmei esmu gatavs pieķerties un visu darīt, lai uzlabotu situāciju jebkurā slimnīcas jomā, - ne tikai ārstēšanā.

Maza atkāpe. Ļoti ceru, ka tā nekad nebūs (trīsreiz piesit pie galda ) - slimnīca beidz pastāvēt. Taču, ja tas neatkarīgi no manis notiktu, es gribētu, lai mierīgu sirdi varētu pateikt - jā, esmu izdarījis pilnīgi visu, kas bijis manos spēkos, esmu ielīdis pa atļautām un neatļautām spraugām, lai slimnīcu saglabātu un darbu tajā uzlabotu. Ja bijusi kaut viena iespēja, ko neesmu izmantojis, pasakiet man.

Esat demokrātisks vadītājs, vai stingrās rokas piekritējs?

- Pirms izlemju, konsultējos ar attiecīgo dienestu, cenšos kopīgi saskaņot domas. Bet esmu pārliecināts, ka galavārds ir jāpasaka un konkrēta atbildība jāuzņemas vienam cilvēkam. Kā ir bijis ar to mēs, redzam visās jomās, ne tikai veselības aprūpē. Domāju, ka esmu demokrātisks vadītājs. Un priecājos, kad sekretāre saka - brīžam jāslēdz ciet durvis, lai es varētu pastrādāt, jo darbinieki pie manis nāk daudz un ar daudziem jautājumiem.

Vai vadītāja amatā nācies iemācīties ko jaunu?

- Katru jaunu darbu uzsākot, ir jāmācās, un arī es daudz mācos. Esmu bijis medicīnas darbinieku - vadītāju - kursos. Un nav nemaz tik viegli, kad jāmaina savas līdzšinējās domas un stratēģija. Kursos mums bija jāatbild uz dažādiem jautājumiem. Kad izteicu savas domas, dažkārt lektors sacīja: "Jūs domājat kā profesionāls ārsts. Bet jums jādomā kā administratoram."

Man kā vadītājam ir jāizvēlas prioritātes. Nevis - kuru ārstēt, bet, piemēram, kura aparatūra tieši šobrīd jāiegādājas vispirms. Kā profesionālam ārstam man varbūt ir cits uzskats, bet šoreiz man jādomā, ar kuru aparatūru varētu palīdzēt iespējami vairākiem cilvēkiem. Un tas jāizdomā ne kā ārstam, bet kā vadītājam. Jāmaina domāšana.

Vai pirms mediķu streikiem nejūtaties kā starp dzirnakmeņiem, jo kā administratoram jums taču nav izdevīgi, ka darbinieki nestrādā.

- Manuprāt, lielākā daļa slimnīcu vadītāju atbildēs tāpat, kā es, - šobrīd visi mediķi jūtas kā dzirnakmeņos starp valdības nepārdomāto veselības aizsardzības politiku un iedzīvotājiem, kuri bieži vien nesaprot, kas šajā sistēmā notiek. Ikviens slimnīcas vadītājs pirmām kārtām tomēr ir mediķis.

Vai jūs nekaitina pēdējā laikā bieži piesauktais Hipokrāta zvērests - ka ārstam jāārstē jebkurā laikā, ar naudu vai bez tās.

- Jā, kaitina. Bet mēs pamazām esam pieraduši, ka visas nebūšanas medicīnā tiek uzveltas tikai mediķiem. Cilvēki arī nepareizi izprot jautājuma būtību. Manā uztverē tas ir arī akmens masu mediju dārziņā. Medijiem ir milzīgas iespējas izskaidrot. Es nerunāju par mūsu rajona presi un uzskatu, ka "Saldus Zeme" ir medicīnas problēmas izprotoša avīze. Te es domāju centrālo presi, televīziju, radio. Nezinu, kāpēc, bet tiek paņemts tikai neliels fragments no lielas problēmas, un šī fragmenta pavadā auditorija aizvesta prom no paša svarīgākā un būtiskākā. Visa izskaidrošana tiek veikta tā, ka vienkāršais cilvēks vairs nesaprot, kas vispār notiek. Tā ir fantastika, kā ir iespējams auditoriju attālināt no lietas būtības - ka valstī nav sakārtota vesela sistēma, ka tai nav atbilstoša finansējuma, tāpēc cieš gan mediķi, gan tie, kam vajadzīga viņu palīdzība.

Jo lielāks amats, jo vairāk baumu. Vai tās jūs spēj saniknot?

- Protams, ka gribas, lai darbs, ko tu dari, tiktu labestīgi pieņemts un novērtēts. Bet aizmuguriskās runas un baumas mani tikai uzjautrina. Par ko patīk runāt sabiedrībā? Par zināmiem cilvēkiem. Sēžoties pie saviesīga galda vai pie kafijas tases, viena no tēmām ir pārrunāt par visiem pazīstamiem cilvēkiem. Jo nav nozīmes runāt par kādu, kuru kompānijā labi ja pāris cilvēku pazīst. Bet par sabiedrībā zināmiem gan kaut ko var pastāstīt. Jo vairāk pārstāsta, jo vairāk izpušķo. Tā amplitūda, ko es par sevi esmu dzirdējis, ir tik milzīga, ka man par to tikai jāpasmaida. Tas ir labi, ka runā. Ja tevi piemin, tātad vēl esi dzīvs.

Kā jūtaties, ja arī brīvajā laikā, piemēram, viesībās jums jāsniedz profesionāli padomi?

- Pie tā ir pierasts. Nav daudz tādu kompāniju, kur vismaz kāds nezinātu, kas es esmu. Bet, ja trāpos nepazīstamā kompānijā, nekad nesaku savu profesiju. Ja arī runas nonāk līdz darbam, nosaucu vienalga kādu profesiju, kaut vai santehniķa. Sēžot pie viesību galda, medicīnas jautājumus iztirzā gandrīz vienmēr. Un katrs māk dot padomu divu profesiju pārstāvjiem - ārstiem un pedagogiem. Tas ir ļoti populāri un parasti notiek viesību sākumā. Tām nedaudz ieilgstot, noteikti vismaz viens vai divi gribēs izmantot iespēju, ka ārsts ir uz vietas, un paaicināt sānis aprunāties. Tā diemžēl ir.

Kā ģimene uzņēma ziņu par jūsu vadošo amatu?

- Īpaši garas pārrunas par šo tēmu nebija, un pret darbu neiebilda. Vienīgais, ko man lika pārdomāt, - par savu veselību. Es neko nemāku darīt pa roku galam un daudz ko pārdzīvoju iekšēji. Tas nekas, ka esmu kustīgs un skaļu balsi, bet parasti es savus pārdzīvojumus uz āru neizrādu. Zinot šo manu pieeju, ģimene uztraucās.

Ko pašlaik dara jūsu bērni?

- Dēls Māris mācās Norvēģijā. Meita Baiba šogad beigs Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes maģistrantūru.

Ar ko viņi jūs visvairāk iepriecinājuši?

- (Ilga pauze) Paši ar sevi - ka viņi man tādi ir.

Jūs taču lepojaties ar dēlu un meitu?

- Ļoti lepojos, ka savu mērķi viņi sasniedz ar neatlaidību, spēju analizēt un pārdomāt visus savus darbus un soļus. Priecē, ka viņiem nav problēmu ar alkoholu, cigaretēm un citām negatīvām lietām. Neesmu nekad dzirdējis viņus sakām, ka nav, ko darīt. Drīzāk otrādi - viņiem vienmēr pietrūcis laika. Māris vasarā mazliet izskrēja pie draugiem, bet pārējo laiku pavadīja pie datora, mācoties matemātiku un angļu valodu.

Nav žēl, ka viņiem tik liela slodze?

- Ir žēl. Es dēlu dažbrīd esmu nevis mudinājis mācīties, bet tieši otrādi - esmu teicis, lai kādreiz aiziet uz dejām, izklaidēties, lai nemācās kādu brīdi. Bet šajā jomā mani galvā neņem.

Jums nepietrūkst, ka bērni vairs nav katru vakaru mājās?

- Tas nav īstais vārds - nepietrūkst. Es vēl tagad tam neesmu ticis pāri, ka viņi ir prom. Tas ir nenormāli smagi, un es to ļoti, ļoti gan iekšēji, gan ārēji pārdzīvoju. Tā laikam ir, ka prāts un jūtas ir divas dažādas lietas. Ar prātu saprotu - tev ir tik kolosāli bērni, abi mācās, dēls izturēja tik milzīgu konkursu. It kā vajadzētu priecāties, un ar prātu es to apzinos, bet emocionāli vēl tagad viņu prombūtni ļoti smagi izjūtu.

Vai izdodas pilnībā atslēgties no darba?

- Tas būtu nepieciešams. Kādreiz man darbs bija tikai vienkārši darbs. Gadiem ejot, laikam kļūstu par darbaholiķi. Man sāk patikt strādāt, es gūstu arvien vairāk gandarījuma no padarītā. Uz darbu eju ar lielāku prieku un labprāt tajā uzturos ilgāk. Tas nav saistībā ar manu pašreizējo amatu.

Bet - ja ir brīvs laiks?

- Ja nenoslaistos bezdarbībā pa māju, gribas kaut kur izbraukt. Kaut vai līdz Skrundai vai Kuldīgai. Lielākais vaļasprieks man ir motosports, konkrēti - motokross. Saldu uzskatu par Latvijas motokrosa galvaspilsētu. Motosports ļoti patika manai mammai. Ģimenē neviens neesam ar to nodarbojušies, bet sacensības skatīties gan gājām. Cenšos to darīt joprojām. Patīk arī basketbols, bet pašlaik no aktīva basketbola esmu atgājis. Sekoju līdzi arī citiem sporta veidiem.

Kā ar ceļošanu?

- Domāju, tas visiem patīk, un es neesmu izņēmums. Vienīgi ar gadiem gribas nedaudz vairāk komfortiņa, vismaz dušas. Ja tās nav, tā nav traģēdija, un es parakstos uz braucienu arī bez ērtībām un pavisam spartisku dzīvošanu. Svarīgāk man ir, lai ceļojums būtu labi organizēts un nebūtu vienkārša pabraukāšanās.

Ceļojumos vispirms mani interesē vietas, kas saistītas ar dabu. Arī dabas skati, bet nevarētu stundām rāmu garu sēdēt un skatīties, cik skaisti saule grimst aiz kalna. Man patīk dziļas aizas, alas, augstākie kalni, ūdenskritumi. Patīk arī tādas kā rozīnītes. Piemēram, Šveice miniatūrā vai Hitlera mītne. Bija interesanti paskatīties milzīgos bunkurus un apjaust, ko tik vien cilvēks nespēj izdomāt un tehniski uzbūvēt. Pilsētās man pilnīgi pietiek ar tā saucamajām apskates ekskursijām. Ja ir kāda ļoti slavena baznīca vai cita celtne, piestāju apskatīties. Bet ne lai ietu iekšā un ilgi pētītu. Gida stāstījumu, kurā gadā tā ir celta, cikreiz postīta, kad atjaunota un pārējo milzīgo informācijas plūsmu nav iespējams uztvert. Zinu, ka jau pēc pusstundas to neatcerēšos, tāpēc man svarīgāks ir iespaids par pašu ēku, nevis vēsturiskie fakti. Bijām Noišvanšteinas pilī, kas man vēl tagad stāv acupriekšā. Iekšā negāju, jo mani neinteresē, vai tur viss ir zeltīts, vai kruzuļains. Man patīk pati pils.

Ko gribētu palūgt zelta zivtiņai dzimšanas dienā?

- (Pauze). Pirmkārt, veselību sev un saviem tuvākajiem. Otrā vēlēšanās - lai bērni nekad nezaudētu saikni ar ģimeni un lai viņiem vienmēr gribētos uz mājām. Un, lai nākamajā dzimšanas dienā man atkal būtu zelta zivtiņa.