Klejojums pasaku pasaulē

Sestdiena, 28. sept., 2002 Arta Priedniece

Previous Next

Saldeniece LAUMA ŠORŅIKOVA ar dēliem Aigaru un Kasparu un krustmeitu Sigitu šovasar bija Parīzes Disnejlendā - pateicoties kādai laimīgai lozei.

Viņas ģimenei a/s Laima rīkotā akcija Šokolāde Ekstra deva iespēju piedzīvot necerētu trīs dienu atpūtu Parīzes Disnejlendā un pie reizes apskatīt arī Francijas galvaspilsētu un paspēt nopeldēties akvaparkā. Laimīgās lozes īpašniece Lauma Šorņikova par pieredzēto dalās savos iespaidos un uzskata: ir jāpiedalās loterijā, un, ja būs ticība, ka var vinnēt, tad balvu arī saņemsi.

Ceļojums sākas

"Kādā vasaras rītā 32 cilvēki satiekamies Rīgas lidostā, lai dotos uz Parīzi. Ceļojuma galamērķis - Disnejlenda, bet jau sākumā piedzīvojam ārkārtas situāciju. Lidmašīnas dzinējiem iedarbojoties, rūkoņa ir tik skaļa, ka viena ģimene atsakās lidot. Kaut arī piloti mierina, tomēr, nevarēdami pārvarēt bailes, viņi pamet lidmašīnu. Arī pārējie esam mazliet satraukti, bet cerība, ka viss būs labi, ļauj pievarēt šaubas, un uzsākam lidojumu pretī nezināmajam.

Nepaiet ne trīs stundas, kad lidmašīna nosēžas Parīzes priekšpilsētas lidostā. Seko brauciens uz viesnīcu, iekārtošanās, un turpmākais ceļš ved uz 32 kilometrus tālo Disnejlendu."

Iekļūstam noslēpumainajā Disnejlendā

"Ieraugot Disnejlendu, esmu pārsteigta par tās plašumu. Nezinu, cik lielu platību aizņem Saldus, bet liekas, ka pasaku pilsēta ir lielāka, jo 56 hektāri nav joka lieta. Parks nav vecs, tas apmeklētājiem atvērts tikai 1992. gadā. Disnejlenda mūs sagaida ar karstumu - apmēram +32 grādi ēnā. Grupas vadītāja dala biļetes, bet maza pārpratuma dēļ man rokās paliek tikai trīs, to es nepamanu, un katrs izklīst uz savu pusi. Tomēr veiksme man stāv klāt - pie ieejas satieku vadītāju, kura vaicā, vai netrūkst ieiejas kartes. Esmu laimīga, ka kopā ar bērniem varu doties neparastajā ceļojumā pa pasaku zemi.

Bet mūs gaida vēl viens pārsteigums. Sakarsušais gaiss virmo, tāpēc, domājot, ka šeit var staigāt puskaili, kā Latvijā, atstāju piecgadīgā dēla T-kreklu autobusā. Pie ieejas policisti aizrāda, ka arī bērnam jābūt apģērbtam. Autobuss ir aizslēgts. Sāku uztraukties - vai tiešām paliksim aiz vārtiem? Tomēr, paņemot mazo brāli aizsegā, visi četri laimīgi tiekam iekšā.

Iekļūstam ļaužu straumē, kas mūs ved pa galveno ielu Mainstrītu. No šīs ielas varam nokļūt Disnejlendas dažādajās vietās - Mežonīgajos rietumos, Piedzīvojumu zemē, Fantāzijas zemē, Atklājumu zemē.

Ejot pa Mainstrītu, jūtos, kā iesēdusies laika mašīnā un nokļuvusi 100 gadus senā pagātnē. Mājiņas celtas pagājušā gadsimta sākuma stilā, pa ielu brauc antīkās automašīnas, ugunsdzēsēju auto, un dzirdama zirgu pajūgu klaboņa. Tikai cilvēki, kas iemaldījušies no mūsdienām, izjauc senatnes elpu. Iestājoties naktij, pulksten vienpadsmitos, Mainstrītā sākas neaprakstāma Disnejlendas varoņu parāde. Pa ielu pārvietojas lielas, apmēram četrus vai pat piecus metrus augstas, zaigojošas Disnejlendas varoņu skulptūras. Seko liela uguņošana pie Ērkšķrozītes pils, kura raķešu gaismā laistās visās varavīksnes krāsās. Esmu tik pārsteigta, ka muti nevaru aizvērt. Man, pieaugušajai, ir tik liels pārdzīvojums, kur tad vēl bērniem!

Mežonīgos rietumus atpazīstam pēc Amerikāņu vesternos redzētā - kalnraču vagoniņi un gravās esošas miroņgalvas, Lielais Pērkona kalns. Ne mazāk interesanta šķiet arī Piedzīvojumu zeme, kurā mūs sagaida dabīga auguma Karību jūras pirāti ar šausminošiem skaņas efektiem. Izstaigājam pirātu kuģi, kurā, lai mazie nenogurtu, sakarināti tīkli. Pa tiem var kāpaļāt. Tiekamies arī ar Kapteini Nemo. Uzkāpjam mājā, kurā dzīvojusi šveiciešu Robinsonu ģimene, kas cietusi kuģu avārijā. Māja uzslieta kokā, kurš ir apmēram trīsstāvu mājas augstumā. Es kokam burzu lapas, bet tā arī nenoticu, ka tas ir mākslīgi veidots.

Secinu, ka Fantāzijas zeme vairāk domāta mazajiem apmeklētājiem. Tās centrā no ziediem izveidota skaista Disnejlendas emblēma. Nezinu kā, bet tajā panākts efekts, ka mikipeles melnās actiņas šaudās šurpu turpu. Fantāzijas zemē atkal tiekamies ar Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem, Pinokio, Buratīno un citiem iemīļotiem un tik zināmiem pasaku varoņiem. Iesēžamies vilcieniņā un braucam ekskursijā pa Buratīno zemi. Viss ir tik reāls, ka liekas: esi nonācis īstā pasaku valstībā, un ataust atmiņā reiz lasītais. Ļoti vilinošas ir Cepurnieku tējas tasītes, kurās iesēžamies arī mēs un pariņķojam. Tas jau nekas, ka brīžam paliek slikti.

Atklājuma zemē - Discovery redzama vismodernākā tehnika, kas ļauj ielūkoties nākotnē. Vizonārijā uz liela ekrāna skatāmies filmas. Šeit, izmantojot speciālus filmas Zvaigžņu kari efektus, ceļojam kosmosā. Redzam arī deju un koncertu zāles, kafejnīcas un suvenīru veikalus. Ir viss izklaidei un tūristu naudas izvilināšanai. Preces ir dārgas. Mazā minerālūdens pudelīte maksā 2,30 eiro - pārrēķinot mūsu naudā, 1,40 latu. Netrūkst arī tādu veikalu, kuros var iegādāties dimantus, dārglietas, no dārgakmeņiem veidotus Disnejlendas varoņus.".

Vilinājumi apreibina

"Skaisti un vilinoši Disnejlendā ir skvēriņi un strūklakas, tāpēc gribu tur uzturēties vēl un vēl. Pārsteidz sakoptība un tīrība. Mums pa Ciecerīti peld plastmasas pudeles un visādas drazas. Bet šeit, kur apgrozās tūkstošiem cilvēku, saskaitu ūdenī iemestas tikai kādas divas trīs pudeles. Nevaru spriest - vai sētnieku daudz, vai cilvēki ir disciplinētāki.

Man ļoti iepatīkas koki un zaļumi, kas izveidoti kā savdabīgas skulptūras. Piemēram, pīle no efejām. Tā ir tik perfekti izgriezta, ka es kā friziere varu teikt - mani amata brāļi tā nevarētu nostrādāt.

Atrakciju dažādība ir tik liela, ka nevaru izšķirties, kura būtu piemērota man. Pie sevis prātoju - ja esmu Disnejlendā, tad noteikti jāizbrauc amerikāņu kalniņi. Izaicinu likteni un dodos turp. Kontrolieris, pārliecinājies, ka man kājās ir apavi un esmu garāka par 1,50 metriem, atļauj sēsties vagoniņā. Trakais piedzīvojums sākas. Sajūta ir briesmīga. Manu, ka galva tūlīt tiks atrauta no rumpja, vēders tiek pāršķelts un zarnas izvelsies ārā. Labi, ka tas ir viens mirklis, un avantūra ir galā. Izkāpju ārā un nozvēru, ka vairs nekad neriskēšu. Laikam izskatos ne visai pārliecinoša, jo kāds vācu tūrists uz mani līdzjūtīgi skatās. Lai viņš nepadomātu, ka latviešu sievietes ir neizturīgas, iesviežu mutē pāris atsvaidzinošu konfekšu, kas paņemtas no Latvijas, un piedāvāju tās arī viņam nogaršot.

Cilvēki ir draudzīgi. Iepērkoties vienam no pārdevējiem iemācu pateikt latviešu valodā "lūdzu" un "paldies". Bet, kad sāku skaidrot, ka esam no Latvijas, Rīgas, tad gan viņš nesaprot, kur tās ir. Pārsteidzoši, cik slikti viņi zina ģeogrāfiju.

Tomēr nelaimē cilvēki ir atsaucīgāki, nekā Latvijā. Viena meitene savaino pirkstu. Nepazīstami cilvēki iet klāt un mēģina palīdzēt - ņem no maciņiem ziedītes un uzmundrina.

Kad Parīzē ēdam pusdienas, dziedādami mūs apkalpo melnādaini oficianti, kuru acīs jūtams neviltots mīļums. Katram bērniņam ne tikai tiek pasniegtas pusdienas, bet arī noglaudīta galva. Redzot tādu attieksmi, gūstu možumu visai dienai. Arī pieklājība izpaužas uz katra soļa. Neskatoties, vai tu esi pieaugušais, vai bērns, ja nejaušs garāmgājējs aizķer, tūliņ dzirdama atvainošanās. Neredzu arī, ka kāds rātu bērnus. Ja bērns ir noguris, sāk niķoties un nokrīt zemē, mamma vai tētis bez pārmetumiem paņem viņu rokās. Nav tā, kā pie mums - šādās reizēs bērns tiek skaļi kaunināts."

Patīkamā veldze un Parīzes panorāma

"Lai atveldzētos no karstuma, mūs aizved uz slēgto akvaparku. Ir patīkami pēc lielās staigāšanas izjust ūdens burvību. Kājas pēc Disnejlendas apmeklējuma ir ļoti nogurušas un sāp, tāpēc dodos uz pēdu masēšanas un šarko dušu. Ūdens drasē pa manu muguru, un liekas, ka kāds pa to mestu ar sīkiem akmentiņiem. Ilgi neizturu. Tagad esmu atguvusi spēku.

Dodoties uz autobusu, atkal notiek kārtējais misēklis. Pa ierasto taciņu, pa kuru iegājām, mērojam ceļu uz durvīm, līdz uzrodas kāds melnādains puisis. Gribēdams mums pakalpot, viņš izsauc liftu. Mēs nobraucam lejā. Redzot uzrakstu izeja, dodamies ārā, bet izrādās - tā ir melnā izeja. Ir bez piecām minūtēm pusdivpadsmit naktī, ir tumšs, un sirds sāk dauzīties ātrāk, bet priekšā ieraugām policistus. Saņemu dūšu un eju kārtības sargiem klāt, kaut nemāku pateikt savu vajadzību nevienā starptautiskā valodā, kurā saprastu franči. Ar kustībām mēģinu rādīt, ka esam nopeldējušies, bet kur ir autobuss, - nezinu. Policists manu roku valodu nesaprot. Tad izņemu karti un rādu, ka man jābūt šeit. Beidzot esmu saprasta, un ceļš tiek norādīts. Sveiki un veseli, nenokavējot ne minūti, nokļūstam līdz autobusam. Gūstu pārliecību, ka, tāpat kā pasakās, nenobīstoties vienmēr var atrast izeju.

Parīzes elpu izjūtu, iepazīstot Monmartru, kas tulkojumā nozīmē mocekļu kalns. Savu vārdu ieguvis 3. gadsimta sākumā, kad šeit spīdzināja mocekļus. Šo pilsētas kvartālu ar šaurajām ieliņām, gleznainajiem skatiem, kas atgādina reiz redzēto zīmējumos, nevar aprakstīt. Tas ir jāredz. Ne velti Monmartru ir "okupējuši" mākslinieki. Ir patīkami pastaigāt - pa šo rajonu, kur cilvēki nesteidzas, bet bauda mākslu, apkārtējo valdzinājumu un šansonetes muzikantu izpildījumā.

Kā jau katrs tūrists, kas apmeklē Francijas galvaspilsētu, alkstu ieraudzīt tik izslavēto kabarē Moulinrauge. Āra noformējumu redzam, bet iekšā doties neviens no grupas neriskē. Laikam pārdomas vērts ir gides teiktais, ka iekļūšana kabarē kompleksā ar šampanieša glāzi pie ieejas maksā "tikai" 99 eiro (58 lati).

Cilvēku pūlis Parīzes ielās ir raibs, kā jau tūrisma sezonā. Šeit var dzirdēt runājam dažādu tautu valodās. Parīzieši atzīst, ka šī pilsēta, kurā tapusi Internacionāle, šodien tāda kļuvusi arī iedzīvotāju ziņā. Nevilšus nākas secināt, ka Parīze jau no laika gala ir vilinājusi cilvēkus no dažādām valstīm, tādējādi atstājot paliekošus vaibstus pilsētas sejā. Skatoties uz vienu no Parīzes skaistākajiem tiltiem, kas spoguļojas Sēnas zaļajā ūdenī, liekas, ka esi nokļuvis Pēterburgā. To Francijas galvaspilsētai dāvinājis viens no Krievijas cariem.

Apskatām arī Eifeļa torni - Parīzi raksturojošo simbolu, kurš parasti ir 319 metrus augsts, bet, mūsu apciemojuma reizē noteikti ir par 15 centimetriem augstāks, jo karstā laikā tieši par tik tas mēdzot izstiepties. Mani mulsina lielais dzelzs monstrs, kura sastiprināšanai vien izmantots 2,5 miljons kniežu un krāsojot jāpatērē 5 tonnas krāsas.

Ticējums vēsta, ka pie Parīzes Dievmātes katedrāles iezīmētā centra, no kura tiek mērīts attālums uz visām debespusēm, ir jāapgriežas uz vienas kājas un jāiedomājas vēlēšanās. Ja viss būs pareizi izdarīts, tad domātais noteikti piepildīsies. Tā izdaru arī es, jo vēlos, lai veiksme mani neatstāj un ceļojumu būtu vēl daudz."

Citi raksti sadaļā: Ziņas

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk