Atzinība par darbu - ceļojums uz Šveici

Kursīšu pastniece MAIGA LAZDA augusta nogalē nedēļu ceļoja pa Eiropu - caur Vāciju uz Šveici. Šo braucienu viņai un vēl vairāk nekā 60 Latvijas labākajām pastniecēm bija organizējis "Latvijas pasts".

21 gadu - 10 kilometri dienā...

"Latvijas pasta" vadība ceļojuma dalībnieces izraudzījās pēc stingriem kritērijiem, filiāļu priekšlikumus neprasot, tā ka vērtējums bija absolūti objektīvs," sacīja "Saldus pasta" direktore Gunta Bērziņa.

Maiga jauko dāvanu no savas darbavietas saņēmusi pēc 21 pastā nostrādāta gada. Ik dienas viņai jānostaigā pie adresātiem vismaz desmit kilometru - pensiju dienās pat divkārt vairāk -, un dažs kursīšnieks jau pavisam nopietni esot jautājis - vai pa šiem gadiem Maiga nav kājām mērojusi ceļu, kas līdzinās Zemes attālumam līdz Mēnesim... Vasarā tiek izmantots divritenis, bet ziemā, slidenā laikā, - tikai kājām, jo ar velosipēdu braukt ir bīstami, bet zirga transports liekoties neērts un arī veselībai kaitīgs, jo sasilušai ik pa laikam jākāpj no ragavām un jāiet pie pastkastēm.

"No rīta atnācu uz pasta nodaļu, lai paņemtu pastu un dotos ceļā, bet priekšniece saka - apsēdies, dzirdēsi priecīgu ziņu!" atceras Maiga Lazda. "Es esot vinnējusi ekskursiju, un man noteikti tajā jābrauc. Tas likās neticami. Tikai tad, kad biju iznēsājusi pastu savam Bruzilu galam, attapos pajautāt - ar ko jābrauc? Ar autobusu. Tad nomierinājos. Man bail no lidmašīnām."

Bet uztraukumi ar to nav beigušies. Sākotnēji "Latvijas pasts" bija iecerējis savas labākās darbinieces vest uz Čehiju, bet televizorā ik dienas rāda plūdu skatus... Maiga jutusies atvieglota, ka mainīts maršruts un nolemts braukt uz Šveici.

"Tomēr biju uztraukusies - sen nebiju braukusi prom no mājām, tik vien, kā kolhozu laikā ekskursijā uz Krimu. Uz Eiropu - pirmoreiz. Toties tagad ir cita interese par to, kas notiek pasaulē. Ja piemin Poliju vai Vāciju, vai Šveici, acis uzreiz spīd, jo varu iztēloties, kā tur izskatās, ziņas uzreiz kļūst personiskākas.

"Latvijas pasta" vadība par mums ļoti rūpējās. Divstāvīgs ērts autobuss, viens gids līdzi, viens - Šveicē, apmaksāta ēdināšana, naktsmājas. No Berlīnes visu nakti braucām uz Šveici, tad mums iedeva pārtikas kārbas no "Makdonalda", lai nepaliktu bez vakariņām. Direktors vairākas reizes zvanīja un interesējās, kā mums klājas, vai esam apmierinātas."

Citāda ainava

"Pārsteidza plašie, līdzenie, koptie lauki. Jau Polijā tādi abpus ceļam - reizēm jāpabrīnās, kā tos var spēt apstrādāt. Viss apstādīts ar dārzeņiem, tāpēc nav brīnums, ka pie mums veikalos Polijā audzētus augļus un dārzeņus var nopirkt tik lielā izvēlē.

Visur laukos apbrīnojama tīrība un kārtība. Dzīvnieki - truši, vistas - sprostos, viss iežogots, pļavās - ne ciņu, ne vietu, kur pāraugusi zāle. Vienā vietā redzējām pat, ka visām govīm ziedu vainagi galvā! Reiz iznāca braukt cauri kādai saimniecībai, tad izdevās fermu apskatīt tuvāk - pagalms ļoti tīrs, pat mēslu kaudze atrodas aiz augstiem vārtiem, lai to no ceļa neredzētu.

Govis katrā vietā citādas. Polijā pārsvarā melnbaltās. Kad mēs braucām, pļavas lielā sausuma dēļ bija pavisam izkaltušas, tomēr govis čakli plūca dzeltenos zāles kumšķus. Iedomājos savu brūnaļu - visapkārt zaļa zāle, vienalga, slien galvu gaisā un mauj, tad viņai tas negaršo, tad šitas... Šveicē redzēju brūnraibas govis ganāmies stāvajos kalnos. Reizēm pārsteidza - kā viņas spēj izkāpelēt un vēl paēst, lai dotu pienu un izskatītos tik apaļas un smukas. Gaļas lopiem teļi ilgi dzīvo klāt un zīž. Kalnos ir nelielas sierotavas, savākto pienu pārstrādā tūlīt, jo neatmaksājoties slaukumu vest lejā no kalniem.

Savukārt vīnogu, aprikozu plantācijas rūpīgi apsegtas ar tīkliem, lai putni nebojā ražu. Tehnika šķiet kā rotaļlietas - mazi, fiksi traktoriņi, kombainiņi. Acīmredzot tādi ir vispiemērotākie, lai sakoptu stāvās nogāzes, nelielos zemes lauciņus. Gide stāstīja, ka šveicieši ļoti daudz strādā ar rokām - rezultātā ir ļoti akurāts, rūpīgs darbs, ko ar tehniku panākt nevar. Kaut vai ielu asfaltēšana - ļoti precīzi, visi stūrīši rūpīgi apstrādāti.

Interesanti apstādījumi pilsētās. Bernes centrā, piemēram, no zemes augošu koku vispār nebija, taču visapkārt zaļš - podos uz ielām mirtes, uz palodzēm un balkoniem - pelargonijas, petūnijas... Uz daudzstāvu mājām, kurām lēzeni jumti, aug košumkrūmi un nelieli dzīvības koki. Berlīnē savukārt pārsteidza neskaitāmie velosipēdi ielās - pieslēgti un nepieslēgti tie darba laikā bija ielu malās. Kā cilvēki dienas beigās spēj atrast katrs savu?

Pārsteidza, ka Eiropā daudz domā par ekonomiju, necenšas pēc lielām ēkām, greznības. Redzēju vairāku pilsētu rātsnamus - tie bija nelieli, vienkārši iekārtoti. Pat Šveices parlamenta ēka nav liela, jo deputāti kopā sanākot tikai pāris nedēļas gadā, pārējā laikā strādā katrs savā dzīves vietā."

Ģimene - šveiciešu pamatvērtība

"Gide, kas mūs pavadīja Šveicē, bija dzimusi rīdziniece, kas ieprecējusies Šveicē. Viņu sīki un pamatīgi izprašņājām par šīs valsts iedzīvotāju paradumiem un tradīcijām un uzzinājām daudz interesanta, ko nevar izlasīt tūrisma bukletos.

Piemēram, tur neesot pieņemts rīkot plašas viesības vai vienkārši draugiem apciemot citam citu mājās. Laiks pēc darba, kā arī brīvdienas tiek veltītas mājai un ģimenei. Gide stāstīja - esot uzaicinājusi pie sevis ap 10 draugu, un vīramāte bijusi ļoti izbrīnīta - kā var uzņemt mājās tik daudz svešu cilvēku! Vakaros ap pulksten 7 ielas pilsētās un arī lauku ciematos jau ir tukšas, jo pēc darba cilvēki nevis pasēž kafejnīcās un atpūšas, kā pie mums, bet steidzas uz mājām.

Arī kāzās jaunlaulātie parasti aiziet un sarakstās divatā, pēc tam pasvin restorānā ar dažiem tuvākajiem radiem vai draugiem.

Pārsteidza bēru tradīcijas. Atvadīties no aizgājēja tiek lūgti tikai nedaudzi cilvēki. Ierastākie ziedi ir saulespuķes, kas Šveicē nopērkamas visdažādākās. Taču nereti bēriniekus aicina nevis nest ziedus, bet gan par tiem izdodamo naudu ziedot kādam fondam, kas pēta slimību vai parādību, kuras dēļ cilvēks miris, piemēram, vēža izpētes fondam vai fondam, kura mērķis ir satiksmes negadījumu skaita samazināšana. Mirušie parasti tiek kremēti, un jau pēc 25 - 30 gadiem viņu kapavieta atdota citiem, tāpēc Šveicē redzējām mazus, retus kapiņus, nevis tik krāšņus kā pie mums. Nav arī dzimtas kapu, kur, kā latvieši, var aiziet un teikt - te dus mani senči...

Šveicieši cenšoties neizrādīt savu turību, kaut gan šajā valstī ģimenes pārsvarā ir pārtikušas. Gide stāstīja, ka viņai kaimiņos gan vīrs, gan sieva nopirkuši vienādas mašīnas, lai citiem liktos - viņiem ir tikai viena mašīna. Cilvēki ģērbjas neuzkrītoši, vienkārši. Mājinieki vēlāk taujāja - vai jaunieši staigā tikpat spilgti izkrāsojušies kā pie mums. Nebiju ievērojusi nevienu."

Sagatavojušies grūtībām

"Kaut gan Šveice ir neitrāla valsts un karu nav pieredzējusi gadsimtiem ilgi, šeit ļoti rēķinās ar to, ka idilliskā dzīve var beigties. Valstij ir labs bruņojums, sagādāta pārtikas rezerve pusgadam, ko valsts regulāri maina, iepērkot svaigus produktus. Arī šveiciešu mājās, it īpaši tajās, kur dzīvo vecāki ļaudis, pieņemts turēt svarīgāko pārtikas produktu rezervi veselam pusgadam. Tikai pašai jaunākajai paaudzei šī piesardzība vairs neesot tik raksturīga.

Jauniešu attieksme pret dienēšanu uz mata tāda pati kā pie mums. Mūsējiem gads ir par garu, bet Šveices jaunieši esot neapmierināti pat par 4 mēnešus ilgo aktīvo karadienestu, no kura turklāt nedēļas nogalēs var braukt uz mājām.

Karaklausības vecuma vīriešiem mājās ir ieroči, un ik pēc pāris mēnešiem viņiem jāiztur pārbaudījums šaušanā pa mērķi. Ja rezultāti slikti, jātrenējas. To viņi dara diezgan patvaļīgi, piemēram, šauj no viena kalna uz otru, kur novietots mērķis, bet lejā pa ceļu brauc mašīnas... Gide stāstīja - pirmoreiz, dzirdot virs sevis spindzam lodes, esot ļoti nobijusies. Agrāk karaklausībai bija pakļauti vīrieši līdz 60 gadu vecumam, tagad no tās atbrīvo jaunākus. Bet pensijā tur iet vīrieši no 65 gadu vecuma, sievietes - no 62, un ir runa, ka pensijas vecums būtu vēl vairāk jāpalielina.

Tiklīdz jaunieši kļūst 18 gadus veci, viņi aiziet no vecāku mājām un uzsāk patstāvīgu dzīvi - vai nu strādā, vai mācās. Parasti viņi apbūvē un apdzīvo daudzstāvu namu bēniņus, kur īre ir salīdzinoši zema.

Bērniem vasaras brīvlaiks ir īsāks nekā Latvijā - viņi jūnijā skolu beidz, bet jau augustā mācības atsākas. Toties garāki brīvlaiki mācību gada vidū. Katrā Šveices pašvaldībā jeb kantonā brīvlaiku sākums un beigas var atšķirties. Vispār šeit vietējām pašvaldībām ir samērā liela patstāvība. Viens no iemesliem - Šveice ir daudznacionāla valsts, un dažādo tautību dzīvesveids diezgan stipri atšķiras citai no citas. Tāpēc katrā kantonā tiek ievērotas tās tradīcijas, kas attiecīgajā reģionā dzīvojošajai tautai raksturīgas.

Šeit ir ļoti disciplinēti šoferi - kaut tu tikai nupat kāju uz pārejas uzlicis, apstājas un gaida pat tramvajs. Sodi par satiksmes noteikumu neievērošanu Šveicē esot ļoti bargi. Iespējams, tādēļ, ka kalnainajā valstī neuzmanība uz ceļa ļoti ātri var beigties ar traģēdiju. Stipro alkoholu veikalos neredz, šveicieši iedzerot reti un arī tad parasti tikai vīnu.

Viņiem ir cita nelaime - narkomānija. Pat pie paša Šveices parlamenta ēkas mūs brīdināja, ka te mēs varam satikt narkomānus. Pilsētā arī gadījās redzēt apdullušus jauniešus, kas bariņos sēdēja parkos. Šveicē par viņiem rūpējas, ir īpašas iestādes, kur sniedz palīdzību, lai viņi, bez narkotikām palikuši, nekļūtu agresīvi."

Uzsver vietas unikalitāti

"Šveicē un arī Vācijā tajās vietās, ko apmeklējām, ievēroju - cilvēki izceļ to reģionu, no kurienes viņi nāk. Piemēram, Šveicē automašīnu numuriem vienā stūrī ir valsts karogs, bet otrā - tā kantona simbolika, kurā mašīna reģistrēta.

Katrā vietā ir atšķirīgi, tikai šeit nopērkami suvenīri, kuros atainots šai vietai raksturīgais. Ja kantonā ir skaists ūdenskritums - tas simbolizē šo novadu, ja skaista kalnu grēda - uz suvenīriem būs tās attēls. Tūrists var sakrāt, piemēram, vienādas formas glāzīšu komplektu, bet uz katras būs atainots kas cits.

Par nacionālo simboliku runājot, mums iznāca mazs pārpratums. Katrā eiro zonas valstī eiro banknotes vai monētas otrajā pusē ir šai valstij raksturīga simbolika. Vācijā iepirkāmies par eiro, un viena kolēģe bija uztraukusies, ka viņai ir gadījusies viltota nauda, jo monētas otra puse atšķīrās no citām.

Citai atkal iznāca kļūme norēķinoties. Divu eiro monēta ir līdzīga mūsu divlatniekam, un kolēģe veikalā iedeva mūsu naudu. Pārdevēja pret to neprotestēja, bet gan izrādīja interesi par neredzēto naudu. Labi, ka kolēģe ātri attapās, citādi nebūtu, par ko no Rīgas uz mājām aizbraukt..."

Jāredz pašam

Rādot fotogrāfijas un stāstot pat kalniem, ezeriem, ūdenskritumiem, ko redzējusi, Maiga vairākas reizes atkārto - tas nav izstāstāms, tas jāredz pašiem. "Nupat jau iespaidi šķita norimuši, bet, jūs gaidot, sadomājos, un atkal jūtos, kā nupat atgriezusies," viņa smaida. "Paldies darba vietai, paldies kursīšniekiem, kuri pasūta avīzes, raksta vēstules, uztic man dažādus maksājumus un tādējādi devuši iespēju šo brīnišķīgo ekskursiju nopelnīt!"