"Mana svētnīca ir daba."

ZIGRĪDA JANSONE ir ne vien ilggadēja mūsu rajona skolotāja, kas tagad māca dabas zinības Cieceres un Striķu skolā.

Ir arī tādi, kas Zigrīdu uzskata par fanātiķi. Par šādiem cilvēkiem viņa pasmejas - jo tie neesot dabas orbītā. "Neviena dzīva būtne, izņemot pašu cilvēku, netraucē mums dzīvot. Ja cilvēks domātu, varētu atrisināt jebkuru problēmu videi labvēlīgi," saka Zigrīda. "Ne ar iznīcināšanu, bet ar daudzveidības saglabāšanu. To arī mācu skolēniem jau no pirmās klases."

Kāda tev pašai bija pirmā saskarsme ar dabu?

- Es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri kavējas atmiņās, skatās vecas fotogrāfijas un domā par pagātni. Es domāju par šodienu un drusku par rītdienu. Bērnībā biju ļoti kluss un noslēgts bērns. Esmu piedzimusi vārda tiešā nozīmē dabā - nevis slimnīcā, bet lauku mājās, pie Vārtājas upes, Liepājas rajonā. Manā mūžā upes izjūta kā brīnums nākusi līdzi. Tās tecēšanu es uztveru kā mūziku, par kuru nav skaistākas pasaulē. Pie krustmātes mājas, vēlāk "Ausekļos" - pie tās pašas upes - bija mani pirmie dabas iespaidi. Krustmāte bija ļoti izglītots un inteliģents cilvēks, kas zināja daudzas valodas, pie viņas ciemojās tādi paši gudri cilvēki, arī dzejnieki. Visi jūsmoja par dabu. Acīmredzot viņi mani no mazām mazām dienām arī iejūsminājuši. Daudz rādīja un stāstīja vecāki. Atceros, no ligzdas bija izkritis putniņš, un tēvs zināja teikt, ka tas ir krustknābja bērns, šie putni ligzdoja egļu dzīvžogā. Tā paaudze vēl zināja dabu, nākamās jau arvien mazāk.

Savus dēlus - Jāni un Valdi - tu jau agrā bērnībā vedi sev līdzi uz mežiem, mācīji viņiem pazīt putnus, priecāties par dabas skaistumu. Dabas izpratne nav sveša arī tavam dzīvesbiedram, ilggadējam mūzikas skolas skolotājam un pūtēju orķestra diriģentam Jānim.

- (Smejas) Arī es bērnībā esmu dziedājusi, bet Jānim dabas mīlestība - neatkarīgi no manis. Dēls Jānis visas Kurzemes upes izstaigājis. Viņš pazīst arī putnus, ziņo man par saviem novērojumiem. Viņš ir godīgs makšķernieks, mazās zivis vienmēr laiž atpakaļ ūdenī, ievēro noteikumus. Jānis piedalījās Cieceres upes nosargāšanā, lai tā netiktu appludināta, uzceļot spēkstaciju. Jo viņam ir sapratne, kā tas var beigties. Nesargā tas, kas nesaprot. Tam ir vienalga, ka upe pārvērtīsies par lielu smirdīgu dīķi. Arī otrs dēls Valdis pazīst putnu sugas, pats kaut ko raksta. Varbūt kādreiz izdos grāmatas. Viņš arī pērk grāmatas. Man tās vienmēr tiek uzdāvinātas. Esmu viņam pateicīga, no šīm grāmatām daudz esmu mācījusies.

Vienmēr bijis skolēnu pulciņš, kas staigā tev līdzi, stāsta par novēroto un piedzīvoto dabā. Mūsu avīzes "Dzērveņstīga" bija tava iecere, kas sekmīgi tiek realizēta jau daudzus gadus un kuras galvenie autori - tu, Jānis (seniors) un Valdis. Cik mazo dabas pētnieku un cienītāju tev šajos 40 gados, kopš strādā par skolotāju, piepulcējušies?

- Vai tiešām 40, es gan īsti nezinu, bet varētu būt. Gadus un naudu neskaitu. Vienīgi putnus. Brīžiem es patiešām aizmirstu, cik man pašai gadu.

Un tad mežos staigā pa baļķi, kas nogāzts pāri upei - kopā ar skolēniem, kas par to sajūsmināti...

- (Smejas) Kāpēc es kļuvu par skolotāju, par dabas sargātāju? Man vienmēr bijuši mīļi pabērni. Tritoniņš, krupītis, visi tie, kas citiem liekas "vui" un "fui!". Viņi taču jāsaudzē, jo nav vainīgi, ka tādi izskatās. Tāpat man mīļi pamestie, neaprūpētie bērni. Kad mācījos Durbes vidusskolā, nācās ar velosipēdu braukt tālus gabalus uz mājām. Ievēroju, ka smiltīs uz ceļa vienmēr spēlējas netīri, nepieskatīti bērni. Nolēmu - būšu skolotāja. Visu mūžu gribējies būt ar tādiem bērniem, kuriem vajadzīga apmīļošana un parunāšanās. Arī mana pirmā darbavieta bija Līgutu bērnunamā, taču visilgāk nostrādāts Cieceres internātpamatskolā. Skolēni nāk dabas kabinetā jebkurā brīdī, pasēž uz spilveniem, pašķirsta grāmatas. Varbūt arī dabas pulciņš viņus piesaista tāpēc, ka te tiek uzklausīti un saprasti. Audzinātājiem, lai arī cik viņi brīnišķīgi, nav laika uzklausīt un parunāties, ja klasē 30 skolēnu. Mēs skolā runājam, ka tas ir brīnums - pēc tā, ko daudzi šie bērni piedzīvojuši, viņi ir tik labestīgi. Esmu dzirdējusi, kā mājās vecāki bērnus lamā, kliedz uz viņiem.

Mēdz teikt, ka šajā gadsimtā notiek cīņa starp labo un ļauno. Ko tu par to domā?

- Gudrie cilvēki, kas saskata mūsu attiecības ar Augstākiem spēkiem, zvaigznēm, kosmosu, uzskata, ka cilvēki, sargādami skaistumu, dabu, cits citu, ēterā raida labas domas. Tādēļ, iespējams, ka labais uzvarēs. Lai gan televīzijā katru vakaru ēters pilns ar negācijām. Esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri "lasa" kosmosu. Viņi domā, ka tomēr labais, labās domas ir pārsvarā.

Vai dabā ir tādas vietas, kurās gūstams miers, enerģija?

- Dabā ir daudz tādu vietu. Es esmu lasījusi, ka liela nozīme ir kokiem. Tie spēj mūs pacelt augstāk pie debesīm. Īpaši tādi esot ozoli, kurus mūsu senči ne velti ir stādījuši. Daudzos lielos mežos, kur aug izcili lieli koki, arī Tērvetē, kur pie lielajām priedēm, kā apgalvo, ir sajūta, ka esi bijis debesīs. Domas - gaišas un labas. Jo ilgāk uzturies mežā, jo gaišāks kļūsti. Tu vari aiziet uz mežu samocīts un dusmīgs, bet mežs nekad tevi nepārsātinās, neko neuzspiedīs. Iedos tik, cik tev tajā brīdī vajadzīgs. Pēc tam ir laba sajūta, gribas visiem labu vēlēt, piedot. Mana svētnīca ir daba. Grūtos dzīves brīžos Dievu lūgusi esmu tieši mežā. Kad esmu nomaldījusies mežā, man ir sajūta, ka varu tikt ārā saviem spēkiem - vai nu sakārtojas domas, vai arī tiešām kāds palīdz. Pēc visa spriežot, man ir sargeņģelis, vismaz viens.

Kā viņš tevi sargājis?

- Man jau sen bija jābūt mirušai. Bērnībā iekritu dīķītī (liekas, kaut ko pētīju), sarijos ūdeni. Kad trešo reizi uzpeldēju un šķita - esmu jau noslīkusi, mani, piecgadīgu bērnu, izvilka septiņgadīga meitene, jo neviena pieaugušā tuvumā nebija. Nākamais gadījums bija pēc kara. Es biju paņēmusi spēlēties apaļo vācu granātu - kā krāsainu oliņu. Daudz netrūka, ka būtu saspridzinājusies. Pēdējā brīdī gadījās pieaudzis cilvēks, kas man granātu atņēma un aizmeta, tad arī tā uzsprāga. Citreiz es stāvēju pie plīts, man bija apmēram gadiņš. Krustmāte aizveda mani prom, kad plītī sprāga šāviņš. Es ticu, ka ir kāds, kas sargā. (Smejas) Varbūt zināja, ka būšu noderīga.

Daži tavi dabas pētnieki ļoti nopietni turpina dabas studijas?

- Kā jau teicu, pavisam mazajiem skolēniem iemācu, cik dabā viss savstarpēji saistīts un noderīgs. Krupītis visus kukaiņus noēd, viņš nav slikts tikai tāpēc, ka nesmuks, ar raupju ādiņu. Mums arī visiem nav tāds izskats, kādu gribētos, vai tāpēc šādi cilvēki jāiznīcina? Mācu saudzīgi izturēties arī pret cilvēkiem, citiem bērniem, nekad nebrīnieties un nenievāt otra izskatu un izturēšanos. Tas var piemeklēt pašu. Mani pašu dabā "ievilināja" Juris Lipsbergs, tagad jau bioloģijas zinātņu doktors, Sarkanās grāmatas sastādītājs. Viņš pilnīgi visu atdod savam darbam, sevi nežēlojot.

Atceros, ka sākumā mana dabas sargāšanas misija varbūt bija gluži utopiska. Naktī uz ceļa mēģināju apturētu malu medniekus pie mūsu māju dīķa, jo zināju, ka viņi nodarbojas ar malu medniecību - mašīnas bagāžniekā bija nošauti gulbji. Pie tam - viens bija milicis. Es uzsaucu: "Ko jūs te darāt?!" "Kā? Šaujam zivju gārņus! " (Toreiz šos putnus varēja šaut, par zivju gārņu kājām maksāja vienu rubli!"). Es ironizēju: "Vai, nabadziņi, cik jūs esat nabagi!" Man bail nebija. Es "degu" ar sargāšanas ideju. Viena pati skrēju izskaidroties pie gulbju šāvēja. Viņš, stipri iereibis, teica: "Man ir aizdomas, ka tu pazudīsi ātrāk par tiem gulbjiem!" Atkal - nekādu baiļu. Tas laikam bija gara spēks, mana enerģija, kura plūda uz šāvējiem, mutuļoja un izkliedēja viņu ļaunās enerģijas. Tas pats notika, aizstāvot Zvārdes kapu kalnus, kurus bija paredzēts norakt, būvējot jauno ceļu. Nenoraka - labais uzvarēja.

Man ir laba sadarbība ar Liepājas reģionālās vides pārvaldes darbiniekiem Modri Mauliņu un Dzidru Strautmani - saprotamies no pusvārda. Arī ar virsmežzini Mariku Šīranti, ekologu Ojāru Demiteru, Sesiles mežzini Māru Bimšteinu.

Pirmo reizi Sesiles mežos iegāju 1979. gadā. To esmu izstaigājusi un priecājusies par dabas daudzveidību. Liegumu apmeklējuši arī franču ornitologi, dāņu skolotāji, zviedru tūristi, un visi jūsmojuši. Man ir milzīgs gandarījums. Pašai nevajag neko īpašu - nekādas citas bagātības. Šī ir mana bagātība. Tur es jūtos patiesa, un ir labi. Turpinu pētīt šo teritoriju, kopā ar skolēniem un jauniešiem izliekam tur būrīšus, kurus izgatavojis Jānis Jansons un skolēni. Šovasar piedalījos Sātiņu lieguma apsekošanā, izstrādāsim dabas aizsardzības plānu, tur būs stingrā režīma zonas, kur nekad nenotiks medības. Tā jābūt! Nevis kā Ramsāres lieguma vietā - Papes ezerā- nepārtraukti šauj zosis, kuras tur pēdējo reizi pirms tālā ceļa nolaižas atpūsties. Es nespēju cīnīties par visu pasauli, tad pietrūks tas labās enerģijas, ko sūtīt virsū dabas ienaidniekiem (smejas).

Divi mani skolēni jau ir studenti. Kad strādāju sākumskolā, uz mana pulciņa nodarbībām nāca Artūrs Laubergs. Viņš ir mežsargu dēls, tagad mācās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Eduards Sproģis man ir neklātienes draugs. Iepazināmies ar viņa māmiņas skolotājas Ivetas Sproģes starpniecību. Kad Eduards vēl bija mazs, viņš man uztaisīja ļoti skaistu skulptūru no mizgraužu izgrauzta koka. Tā tagad ir Tērvetes muzejā. Kad Artūrs atbrauc mājās no studijām, vienmēr man piezvana.

Ar jauniem cilvēkiem, ar ornitologiem man labi kontakti - ar ornitologu Edmundu Račinski, kurš bieži ciemojas Saldū, ir putniem nozīmīgo vietu izveidotājs Latvijā. Viņš izmantojis arī manus izpētes rezultātus, ar Oskaru Keišu - griežu pētnieku. Arī šogad piedalījāmies griežu uzskaitē. Mani atbalsta Zvārdes mežniecības mežzinis Ēriks Krūza un viņa sieva Verena. Kopā braucam pūču uzskaitēs. Ar Mariku Šīranti un Māru Bimšteinu esmu veikusi griežu un paipalu uzskaiti.

Vienubrīd biju sadomājusi pārcelties uz Skrundu, bet tad sapratu, ka no šiem cilvēkiem nespēšu aiziet. Draugu atbalsts man ir ļoti svarīgs.

Kokus, kas ir izauguši, nevar iestādīt citur, tāpēc es nestādīšos citur, palikšu tepat.

Tu pēc horoskopa esi egle. Tās ir taisnas, mūžam zaļas, lai arī pa kādam zariņam nokalst - izturīgas, spītīgas, un visi viņas mīl. Vismaz vienreiz gadā.

- Jā, ar to mīlēšanu ir savādi - mīlam, bet nocērtam, lai īsu brīdi paturētu sev un savam priekam. To skaistāko par katru cenu vēlamies paturēt sev vienam. Kaut izbāztā veidā. Vai izbāzenis ir skaistāks par dzīvu putnu un zvēru? Šādi kolekcionāri, manuprāt, ir slimi cilvēki! Bet katra cilvēka vērtību sistēma un uztvere ir citāda, visiem nevar būt manējā.

Manā ģimenē ļoti daudz figurējis vārds "Valdis". Dzejnieku Valdi Grēviņu gan nepazīstu, bet man patīk viņa dzeja: "Lai mana sirds, kur tik daudz jūtu,/ Šo zemi mīlēt nenobeidz./ Un vienmēr pasaule man būtu/ Kā zieds, kas veras pirmoreiz." Šis dzejolis radies Tērvetē, kas arī manā dzīvē ir nozīmīgs posms.

Arī tur palikusi liela tava darba un sirds daļa?

- Tērveti iepazinu 70. gadu beigās, kad biju sanatorijā. Izstaigāju brīnišķīgās Kļaviņa takas, viņa paša gan tad vairs nebija. Kopš tā laika iepazinu tagadējo parka pārvaldnieku Visvaldi Banziņu. Pirms dažiem gadiem Banziņš aicināja mani palīgā dabas taku izveidošanā Tērvetes parkā. Sākumā mani vadāja pa parku ar mašīnu. Teicu, ka kāpšu ārā, jo parku labi pazīstu, un noskaitīju Ziedoņa dzejas rindu: "Ļaujiet man vienai iet..." Vīri bija izbrīnīti. Pēc rūpīgas izpētes, saglabājot kokus un dabu, izveidojām Koku taku. Tagad to gatavojamies vēl turpināt veidot mazliet citādu. Tapusi dabas mācību taka "Putnu ceļš", kur izlikti būrīši dažādu putnu sugām, un tajos jau sāk dzīvot putni. Reģionālā vides centra pārstāvji atzinīgi novērtēja manu taku dabā. Un uzsvēra, ka dabas taka nav tas pats, kas taka dabā. Galvenā doma - nekādas pārveidošanas! Izrādās, biju trāpījusi desmitniekā. Es, protams, to nedarīju viena. Palīdzēja Tērvetes mākslinieks Andris Donis ar savām skaistajām putnu bildēm.

Tērvetes gidiem esmu mācījusi pazīt putnus. Jānis Jansons no vilkābeles pagatavojis dāvanu Rūķiem - minibūrīšus. Tērvete ir vieta, kur neapnīk. Lai gan pārcelties uz turieni nevaru - esmu ieaugusi Saldū, te piedzimuši un uzauguši mani bērni, te esmu skolotāja tik ilgus gadus.

Pastāsti par redzēto, tiekoties ar meža zvēriem dabā...

- Kad satiecies ar dzīvnieku viens pret vienu, ir liels pārdzīvojums. Cūkām ir dubļu vannas, kurās viņas attīrās no kukaiņiem. Vienreiz tādā brīdī viņas iztraucēju. Visas skrien prom, bet viena - man virsū. Neapjuku un uzsaucu: kas nu būs! Izeju no meža un pēkšņi ieraugu: pavisam tuvu stāv briedis - sudrabradzis. Nāsis ošņā gaisu, šķiet, tūlīt liksies virsū. Interesanti ir jaunie bebri. Reiz skatos - viens apķēris kociņu un grauž. Es krēslā pie viņa piebrienu, bet bebrs tik grauž. Ielieku ūdenī rokas un nobraucu gar kažoku. Viņš gan varēja mani sakost, bet tādos brīžos man gribas riskēt, redzēt, kas notiks? Esmu redzējusi, kā divi ūdri viens otru paijā. Novērots daudz skaistu skatu - dzērvju un gulbju dejas - īsts klasiskais balets dabā! Ja baletdejotāji redzētu, kā pa ūdens virsmu skrien lauči, gandrīz neskarot ūdeni! Tik graciozi, tik skaisti! Kā jauna lapsiņa iekārto guļas vietu, kā apsedzas, bet visu laiku jūt apkārtni. Ja gribi ko interesantu redzēt, nevar plivināties un trokšņot. Jākļūst par dabas sastāvdaļu, par koku.