Te sākas attiecības, attieksme un ceļš dzīvē

Šogad divkārša jubilāre ir Ezeres vidusskola - tai aprit 80 gadu kā skolai, bet 50, kopš vidusskola.

Kāda ir skola atmiņās, izjūtās? Sirma, gaiša, mīļa, neaizmirstama? Kāda Ezeres vidusskola ir dažādām paaudzēm?

Skolotāja SALOMEJA BĒRZIŅA:

"Darba gaitu sākumu atceros kā skaistu, rosmes un jaunības degsmes, milzīga darba, veiksmju un neveiksmju, meklējumu, sevis apliecinājuma un panākumu pilnu laiku.

Bijām vairāki vienā gadā dzimušie skolotāji, un mums bija arī kopīgas intereses. Aišu pāris - direktors Arvīds ar sievu Veltu - bija vecāki, bet viņi mums visur gāja līdzi. Brīvā brīdī Ezeres parkā uzvilkām šņori un metām tai pāri bumbu. Tas bija īsts volejbols, jo basketbola tad vēl nebija, tas radās vēlāk.

Un kur tas laiks, kad brauca talkās! Parasti - uz kolhozu "Grieze", kas bija ļoti nabadzīgs. Vēlā rudenī, pat novembra beigās, atcerējās, ka jāaicina palīgi, - tad, kad jau uzsniga sniegs un bija sals. Reizēm nevarēja pastrādāt, tik ļoti sala. Bet skolotājs Vārna izvārīja putru, ēdām un nekurnējām. Maizes nebija, tāpēc ēdienam pielika kādu piciņu tauku.

Siltas atmiņas par eglīti Ezeres skolā - bija tradīcija to rīkot Vecgada vakarā. Spēlēja pūtēju orķestris, ko vadīja Jurģis Nakevics. Ar lielu maisu nāca Salavecis un Rūķi. No tiem laikiem man tik daudz grāmatu un atmiņu! Pēc pusnakts - roku spiedieni, laimes vēlējumi no sirds. Vecāki apdāvināja skolotājus - noadīja siltas zeķes, cimdus, ielika paciņā ābolus, pašu ceptus speķa raušus... No tiem dvesa vislielākais siltums. Un skolēni - likās, visus varētu apkampt un samīļot.

Vēlāk skolā aizsākās sacensība un sarīkojumi par skolas godu. Par to cīnījās katra klase. No rudens līdz trešā ceturkšņa nobeigumam tika uzskaitīts klases un skolēnu paveiktais, vilkti plusiņi un mīnusi. Noslēgumu apmeklēja arī vecāki, jo interesēja, kura klase uzvarētāja.

Skolas radiotehniķus vadīja skolotājs Oskars Zvirgzdiņš. Tā saucamajās lapsu medībās viņi izpelnījās ne tikai Padomju Savienības, bet arī pasaules mēroga slavu. No sestdienu pēcpusdienām, kad beidzās stundas, līdz pirmdienas rītam skolēni radiomezglā mainījās neguļot - tā bija aizrāvušies ar lapsu medībām.

Kamēr man bija klase, tad likās - ja arī ir kādas nepatikšanas vai rūgtums, vienmēr ir stūrītis, visā skolā vietiņa, kur tevi gaida, kur tu vari no sevis dot citiem un no viņiem saņemt pretī. Es ļoti labi sapratos ar bērniem. Vēl tagad satiekoties viņi mani uzrunā par skolotāju. Atpazīstu visus, jo - cilvēka acis nemelo. Tajās ieskatos un atceros pat vietu, kur šis cilvēks sēdēja klasē. Un ar cieņu izturos pret pirmo lielāko apbalvojumu, ko par klases audzināšanu saņēmu otrajā skolotāju kongresā. Tā bija medaļa "Par darba varonību", 1959. gadā tādu pasniedza reti kuram."

* * *

"Esmu laimīga, ka darba gaitu sākumā man bija saprotošs, zinošs, prasmīgs direktors Arvīds Aišis. Viņš bija cilvēks, uz kuru pilnībā varēja attiecināt Čehova vārdus: "Cilvēkā it visam jābūt skaistam." Viņa vadībā nostrādāju 22 gadus, no tiem 14 - par mācību pārzini. Viņš bija inteliģents. Lai gan dzīvoja skolā (blakus skolotāju istabai), skolotāju istabā nekad neiegāja čībās vai bez žaketes. Pats pamatoja tiem, kuri jautāja: "Čības ir istabas apavs, bet skolotāju istaba ir darba vieta, un tā ir jāciena."

Ezeres vidusskola ir viņa iecerēts un realizēts sapnis. Cik daudz pūļu bija jāieliek, kamēr dabūja atļauju atvērt vidusskolas 8. klasi! Tās bija Aiša rūpes par jauniešu izglītību, lai ezerniekiem un tuvākās apkārtnes bērniem nebūtu jāmēro ceļš līdz Saldum, kur bija tolaik rajonā vienīgā vidusskola, un nav jāsalst, gaidot autobusus, kas kursēja ļoti neprecīzi. Šīs idejas atbalstītāja un aktīva palīdze direktoram bija vecāku komiteja un tās priekšsēdētājs Francis Matulis.

Nekad nevienu mūs direktors nav rājis, bet tad, kad ko nopietnāku gribēja teikt, pratām nolasīt. Kad viņš nokrekšķināja, zinājām: paaicinās uz nopietnāku sarunu savā kabinetā. "Skolotājs - tas ir kultūras nesējs laukos," - tie ir Aiša vārdi, "tāpēc pašdarbībā jāiet visiem, kurš var." Tā arī notika. Paretam direktors uzrakstīja arī kādu iejūtīgu dzejoli. Bet savas uzrunas parasti negatavoja, tās bija sirsnīgas un siltas. Direktoram patika, ja spēja sagādāt kādam prieku.

Kad Aišiem bija gotiņa, sieva Velta mums, jaunajām skolotājām, nesa pusdienas - vārītus kartupeļus, mērci un klāt rūgušpienu. Neaizmirstami, neizsakāma mīlestība.

Arvīdu Aiši Ezeres ļaudis ļoti cienīja un respektēja. 14. oktobrī jau seši gadi, kopš viņš brien aizsaules takas."

* * *

"Skolas pirmajā stāvā dzīvoja veca skolotāja Alksne, ko mīļi sauca par Alksnīti. Viņa sagaidīja un uzņēma visus jaunos skolotājus. Vienkārša, sirsnīga, savā dzīvoklī ielaida arī mani, jo Ezerē, savā jaunajā darba vietā, ierados tumsā. "Ella," - Alksnīte teica savai istabmeitai, "tu kaut ko pagatavo, te jaunais skolotājs." Dzīvoklī bija no iekšpuses aizverami slēģi, un 24. decembra vakarā bariņš skolotāju te pulcējās atzīmēt Ziemassvētkus. Dziedāt nedrīkstēja, bet deklamējām, stāstījām anekdotes. Bija silti. Alksne bija 1. - 4. klases skolotāja un mācīja dziedāšanu. Dziedāšana bija pirmšķirīga.

1951. gadā klasēs bija petrolejas lampas. Vietējā elektrostacija pie vecās aptiekas gaismu deva tikai līdz pusnaktij, pēc tam skolā iededza lampas. Dažreiz arī dienā pietrūka elektrības. Kad vēlāk skolu pievienoja valsts elektrotīkliem - tas jau bija liels sasniegums.

Bija laiks, kad valkājām melnus atlasa ķitelīšus ar baltām apkaklītēm un piedurkņu atlokiem. Vēlāk, kad arī ķīmijas kabinetu laborantiem bija ķiteļi, skolotāji apģērbu pamazām sāka mainīt. Uzskatīja, ka skolotājam, tāpat kā skolēniem, jābūt formās - lai viņš neizceltos, nemodinātu skolēnos tieksmi pēc bagātības. Arī nedrīkstēja valkāt laulību gredzenus. Atbrauca inspektors no Rīgas un lika Aišim to novilkt, bet direktors atteicās to darīt.

Kad sāku strādāt, labi iepazinu apkaimi, jo katram skolotājam bija iedalīts savs mikrorajons, kas jāapstaigā, bija jāgādā, lai visi bērni no tā rajona apmeklētu skolu. Ja kavē, jāiet uz mājām. Parasti jaunajiem deva tālākos gabalus, jo viņiem vieglāk izstaigāt. Mans stūrītis iesākumā bija Grieze, vēlāk - cits. Savs labums bija - cilvēkus iepazinu pamatīgi, arī viņi zināja skolotājus."

ANDRIS CEĻAPĪTERS Ezeres vidusskolā ir bijis skolnieks un arī skolotājs:

"Skola bija savādāka nekā tagad - gan manu mācību laikā, gan darba laikā. Bija vairāk stingrības, un skolēni neatļāvās attieksmi "ko gribu, to daru, to runāju". Esmu bijis oktobrēns, 3. klases beigās mani uzņēma pionieros - īpašos apstākļos Salaspils memoriālā. Pirmajās klasēs ir svarīgi, kā ievada skolā, jo ne jau mājās, bet tieši te sākas attiecības, attieksme. Pirmā skolotāja ir Marta Redoviča, stingra un prasīga.

No 6. klases sāku sportot, un labi atceros, kā skolotāja Mateiča mani nolika uz orientēšanās ceļa. Vienu dienu pirms rajona ABC sacensībām viņa klasē jautāja, vai kāds negrib braukt uz mačiem. Divreiz nebija jāsaka, piekritu. Pirmajā mačā kopā ar Alvilu Gārbenu skrēju ilgi, stipri ilgi, uzvarētājs skrēja 10 - 12 minūtes, mēs kādu stundu. Saprašanas nebija nekādas. Bet Uldis Ulmanis, kurš jau bija piedalījies mačos un pazina treneri Ojāru Ulmani, aicināja mani uz nākamajām sacensībām Tukumā. Kā nebrauksi, ja jau sākts ir? Braucu, skrēju un vienmēr arī esmu beidzis distanci. Tā spīts man no bērnības.

Ezerē mācījos direktora Gunta Ulmaņa laikā. Uz viņa kabinetu netiku saukts, ar direktoru satikos darbmācības stundās. Man viņš patika, bija stingrs. Atminos, ka stundās uzsāku virpot šaha figūriņas. Materiālu toreiz netrūka, jo palīdzēja kolhozs.

Kad pabeidzu Fizkultūras institūtu, mani uzaicināja mācīt fizkultūru skolā. Kad uzsāku mācīt arī ekonomiku, kopā ar skolēniem un direktori Ināru Riežnieci izveidojām vairākas mācību firmas - šautuvi, kafejnīcu, trenažieru zāli. Lūkojām pieredzi, lasījām, rakstījām biznesa plānu, riskējām. Tie jaunieši, kuri firmās iesaistījās, apguva jauno, arī labu pieredzi, un varbūt dzīvē viņi no pāris kļūdām pratīs izvairīties.

Tagad skolā vairs neesmu. Visvairāk bija žēl pamest savus bērnus, savu audzināmo klasi. Bet tā bija mana iespēja, kuras šobrīd noteikti vairs nebūtu."

BIRUTA STONE, direktores vietniece audzināšanas darbā:

"Jubileju salidojumi pulcē bijušos skolēnus. Viņiem interesanti uzzināt - kas atkal skolā mainījies? Piecos gados kopš iepriekšējās jubilejas pie mums ienāca mācību firmas, un man šķiet likumsakarīgi - aktīvākie lauku bērni uzdrošinājās pakāpties vienu pakāpienu augstāk par citiem un kaut ko darīt savas nākotnes labā, varbūt pat kļūt par priekšzīmi citiem.

Mēs, skolotāji, varbūt nedaudz kļūdījāmies, jo idejas un vēlmes pietiekami nebremzējām. Tāds patiešām ir skolas uzdevums - bremzēt demokrātijas, visatļautības laikā, kad bērni tver pasaules vēsmas, bet nespēj apzināties vietu un situāciju, kurā reāli atrodas. Jo nenotiek pie mums tā, kā ārzemēs noskatīts. Diemžēl ir bezdarbs, iespējas ir ierobežotas, un bijušo kolhoznieku raizes izjūt arī skolā. Skola pagastā ir kļuvusi par galveno uzmanības objektu, kas tiek vērtēts kā zem mikroskopa. Tā nav ne labāka, ne sliktāka, ir tāda pati, kā kādreiz, bet attieksme pret to ir mainījusies.

Daudzi vecāki neizprot jauno un nespēj sekot tam līdzi, tāpēc uz mums, skolotājiem, skatās kā uz galvenajiem mācītājiem un audzinātājiem. Bet visvairāk taču dod ģimene, arī tad, kad bērni pieauguši. Tieksmi pēc izglītības, vēlmi sasniegt ko vairāk, nekā sasnieguši vecāki.

Skolotāji strādā daudz, un patiesībā tas ir dzīvesveids, ne darbs, kas nav mērāms latos. Bērnu sasniegumi, veiksmes - tas mūsu lielais lats, gandarījums.

Jā, protams, ir jāiet laikam līdzi, skolēniem jāmācās informātika, bet vai uz to tiekties par jebkādu cenu? Rīdzinieki mūs "sitīs pušu" jebkurā gadījumā. Ezeres vidusskolai vijas cauri sporta stīga, skola ir izaudzinājusi veselu plejādi labu sportistu, orientieristu - Oskaru Zērni, Andri Ceļapīteru, Romasu Rakšti, Viktoru Mateiču, Alvi Stoni, tagad - Dainu Oliņu, Mārtiņu Kalniņu, Arti Ķēpuli... Mūsu absolventi studē Sporta akadēmijā, Policijas akadēmijā, tāpēc, manuprāt, lauku skolās svarīgākā - tā pati lauku rupjmaize un spēks. Mums jārod līdzekļi attīstīt sporta bāzi, jo sportā varam sevi parādīt."

VINETA ZOMMERE, mācību pārzine:

"Ezerē esmu pavadījusi 11 gadus, un šī ir mana pirmā un vienīgā darba vieta pēc augstskolas beigšanas. Sākumā biju diezgan bailīga - vai maz drīkstu bērnam aizrādīt? Labi atceros gadījumu, kad pirmajā gadā gāju uz mājām pie vecākiem... Tagad skandina par bērna tiesībām, bet viņa pienākumi paliek otrajā plānā.

Sesto gadu esmu mācību pārzine un kopā ar kolēģiem risinu jautājumu - kā saglabāt lauku vidusskolu, kāda ir mūsējā, kā panākt, lai bērni pie mums nāktu mācīties?"

INĀRA RIEŽNIECE, skolas direktore:

"Mūsu uzdevums - palīdzēt skolēniem veidoties patstāvīgiem, radīt vēlmi mācīties. Jo - kā gan savādāk izrauties, ja ne ar zināšanām? Vienlaikus arī apzināmies, ka pašus spējīgākos un talantīgākos skolēnus mācām visdrīzāk ne jau Ezerei. Viņi, kā daudzi pirms viņiem, paliks Rīgā un citās pilsētās. Bet par to neskumstam, mēģinām savā skolā radīt lauku bērnam piemērotu vidi, kurā nav stresa un nomācošas burzmas.

Strādājam ar katru bērnu, kurš grib mācīties. Pārdzīvojam, ka centralizēto eksāmenu rezultāti nav tik spoži, bet arī izprotam, kāpēc tādi tie ir. Mēs darījām, cik varējām, cik pratām, - lai iemācītu katram bērnam. Jo arī viņš ir vērtība."

INGA VĒDIĶE, 12. klases skolniece:

"Ezeres vidusskolā mācos no 1. klases. Mana pirmā skolotāja bija Aija Eihmane, viņa ir arī manas māsas pirmā skolotāja.

Mūsu skolotāji ir dažādi - ar vieniem var aprunāties, viņi ir sirsnīgi, bet dažiem, šķiet, neinteresē skolēni. Arī bērni ir dažādi. Man ir tikai viena skolotāja, kurai uzticos, - klases audzinātāja Linda Gruze. Viņa ir ļoti sirsnīga. Man liekas, skola nav viņas īstā vieta, skolotājas darbs nav viņai piemērots. Es nezinu, kas skolotājai būtu jādara, lai nesabojātu savu labestību, jo skolā cilvēki ar gadiem kļūst asi. Varbūt skolēni izved no pacietības?

Mums ļoti pietrūkst tā, kas bijis kādreiz. Skolotāji un vecāki stāsta, ka skolā darījuši dažādas blēņas, pat āzējuši skolotājus, arī čiepuši kontroldarba uzdevumus. Tādus jokus vairs nevaram atļauties. Jo apkārt ir cilvēki, kam nevar uzticēties, bet, ja pieķers, varbūt pat izslēgs no skolas. Skolēni domā par karjeru, viņi tikai urbjas grāmatās. Vairs nenotiek tik daudz interesanta, kā kādreiz, kad pa logiem rāpušies..."

LAURA ROZENTĀLE, 10. klases skolniece:

"Es savā skolā jūtos labi. Ne tikai es, bet daudzi pieminētu skolotāju Annu Ulmani. Viņas stundās vienmēr ir disciplīna, neviens neatļaujas vaļības. Viņa arī prot iemācīt, un mūsu absolventi saka, ka skolotājas priekšmetos - fiozofijā, politikā, vēsturē - labi veicas.

Manuprāt, Ezeres vidusskola rajonā ir nepelnīti noniecināta, bet tās vārds ne reizi vien izskanējis Latvijas mērogā. Mūsējie savākuši visvairāk makulatūras, labi startējuši "Karūnas klasē", bijuši stipri "Lielajā balvā", izbaudījuši piedzīvojumus un ieguvuši labas balvas. Kamēr līdz uzvarai nokļuva, daudzi neticēja, bet pēc tam uzvaru attiecināja uz visu skolu. Šīs uzvaras nozīmēja daudz, tās deva pašapziņu arī citiem.

Savai skolai novēlu - lai vienmēr būtu vismaz kāds labs skolēns, kurš gribēs kaut ko darīt skolas labā, nevis tikai tādi, kas nāk un iet un kam vienalga, kur viņi mācās. Lai vienmēr ir labi un saprotoši skolotāji! Lai skola būtu tāda, ka skolēni, kuri no tās aizgājuši, grib te iegriezties!"